Ēlerte atbild Brands-Kehres pārmetumiem par arhaismu

­

Ilze Brands Kehre kritizē man piedēvēto integrācijas definīciju: citu tautību cilvēki pāriet uz latviešu kultūras vērtībām, uzskatot to par asimilāciju. Man šķiet, ka šajā, vienkāršotajā interpretācijā slēpjas arhaisks aizspriedums par savstarpēji izslēdzošām identitātēm.

Atvērtajā XXI gs. pasaulei raksturīga ir identitāšu papildināšanās. Dažādas identitātes sadzīvo, nevis izslēdz, tās bagātina viena otru. Es sevī nejūtu pretrunu starp latvisko un eiropeisko identitāti. Es nedomāju, ka ir pretruna Latvijā dzīvojošam cilvēkam just armēnisko, ebrejisko, krievisko vai lietuvisko blakus latviskai un eiropeiskai identitātei, tāpat kā elzasietis nejūt pretrunu, justies piederīgam franču nācijai, brīvi pārvaldīt un lietot franču valodu, brīvi justies tās kultūrā, un vienlaikus uzturēt arī savu elzasiešu valodu un kultūru. Likumisku ietvaru šādai izpratnei dod arī paskaidrojošā atruna, kuru Latvija 2005.gadā pievienoja Vispārējai minoritāšu deklarācijai, t.i., ka nacionālās minoritātes „nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu.”

Labs piemērs tam ir trimdas latvieši, kas paaudzēm dzīvoja Zviedrijā, ASV vai Vācijā, kopa savu latvisko identitāti, taču vienlaikus iekļāvās un jutās piederīgi savām mītnes valstīm un to sabiedrībām. Ko nozīmē „uzskatīt sevi par piederīgu” kādai valstij? Tas diezin vai būs iespējams nezinot attiecīgās valsts valodu, un šajā piederības kodā droši vien ir kaut kas no mītnes valsts kultūrvēsturiskās identitātes, kas katrai Eiropas valstij ir atšķirīga un ko katra Eiropas valsts rūpīgi sargā un kopj. Cik lielā mērā kādai mazākumtautībai piederošs cilvēks izkops sevī attiecīgajai valstij un sabiedrībai raksturīgo identitāti, būs viņa paša dzīves stratēģijas jautājums.

Savukārt valsts pienākums ir uzturēt labi funkcionējošu demokrātiju. Man jāpiekrīt I. Brands-Kehrei, kas saka: „Mēs pārspīlējam, cik ļoti atšķiramies un vienmēr uzsveram to, ka esam upuri, kurus Eiropa nesaprot.” Vācijas imigrantu integrācijas pamatnostādnēs teikts, ka „sabiedrība nespēj ilgi izturēt iekšēju sašķeltību, kuru rada kultūru atšķirības. Runāt vienā valodā un pieņemt uzņemošās sabiedrības pamatvērtības ir pamatprasība, lai saglabātu sociālo saliedētību”. Kad Angela Merkela teica, ka multikulturālisms Vācijā ir cietis sakāvi, viņa droši vien nedomāja to turku kopienas daļu, kas sekmīgi integrējusies Vācijas sabiedrībā un kuru sekmes studijās vai darba tirgū neatšķiras no vācu valstsnācijas piederīgajiem. Viņa droši vien domāja tās cilvēku grupas, kas paaudžu garumā dzīvo savā paralēlajā pasaulē, neintegrējoties savas mītnes zemes sabiedrībā, nepieņemot tās valodu un kultūru. Savukārt Merkelas slavenā teiciena otra daļa skan: „Islams ir daļa no Vācijas”. Tas mani vedina domāt, ka vācieši nevis noplātīs rokas un teiks: kā ir tā ir, kas ieskanas arī I. Brands – Kehres intervijā, bet domās, kā stiprināt sabiedrības saliedētību, līdztekus daudzu desmitu stundu garajām vācu valodas, Vācijas vēstures, vērtību un kultūras mācībām imigrantiem un viņu pēctečiem, domājot par jauniem soļiem. Arī Latvijas problēma nav mazākumtautības, kas gadu simtu laikā ir iekļāvušās Latvijas sabiedrībā un vienlaikus saglabā savu atšķirīgo identitāti. Mazākumtautību pienesums ir dzīvīgs un vērtīgs, tas ir bagātinājis Latvijas kultūru visos laikos. Latvijas problēma ir paralēlā pasaulē vairāku paaudžu garumā, bieži pat ar atšķirīgu ģeopolitisko identitāti dzīvojoša liela krievu valodā runājoša ļaužu grupa. Es arī šaubos, vai tā uztver sevi kā mazākumtautību. Par to, kā vislabāk panākt šādas grupas integrēšanos Latvijas sabiedrībā, mēs varēsim apmainīties pieredzē gan ar Vāciju, gan Holandi, gan citām Eiropas valstīm, jo šodien problēmas integrācijas jomā mums tiešām ir līdzīgas. Par to jādomā, veidojot jaunas nacionālās identitātes un integrācijas vadlīnijas, kurās, protams, tiks ietverts arī viss vērtīgais no līdz šim sagatavotajām integrācijas pamatnostādnēm.

Es nepiekrītu nedz tiem ekspertiem, kas saka, ka integrācija Latvijā ir izgāzusies, nedz tiem, kas saka, ka nekas nav jādara, jo tādā gadījumā mēs iecementēsim Latvijā divkopienu valsts mūžīgo spriedzi un nestabilitāti. Nedomāju arī, ka kaut kas notiks ātri. Integrācija ir daudzu gadu desmitu uzdevums. Svarīgi ir saprast, ka tas ir darbs, kas jādara.

Ilze Brands-Kehre pārmet, ka, būdama Dienas galvenā redaktore, es aizstāvēju atvērtas sabiedrības vērtības, bet tagad, lūk, nē. Tā tas nav. Diena vienmēr iestājās par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, gan laikā, kad tika diskutēts par valodas likuma pieņemšanu, gan vēlāk. Mēs vienmēr iestājāmies pret krievu valodu kā otro valodu, kaut vai tikai pašvaldībās. Mēs nekad neatbalstījām vēlēšanu tiesības pašvaldībās nepilsoņiem. Tāpat gan toreiz, gan tagad es iestājos pret rasu un jebkāda veida diskrimināciju un naida kurināšanu. Gan Vācija, gan Dānija, gan Francija, gan Latvija ir atvērtas sabiedrības, vienlaikus būdamas nacionālas valstis. Te nav pretrunas.

Latvija var būt demokrātiska un eiropeiska valsts, vienlaikus sargājot savu identitāti, sekmējot piederības sajūtu Latvijas valstij, stiprinot kopīgās vērtības, latviešu valodu kā latviešu valstsnācijas valodu un demokrātiskās līdzdalības valodu visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet arī  aizstāvot Satversmē ietvertās mazākumtautību tiesības. Te arī nav pretrunas.

Sarmīte Ēlerte, kultūras ministre

Foto:LETA

­