Kā apbedītāji iedzīvojas uz mirušo rēķina
Apbedīšanas biznesā kukuļos gadā apgrozās ap pusmiljons latu, uzskata Latvijas Apbedītāju asociācijas vadītājs Edmunds Štreihfelds.Tas ir grūti identificējams, bet ienesīgs un pastāvīgs ēnu ekonomikas sektors, kura apkarošanai līdz šim neviens tā īsti nav ķēries klāt.
Latvijā ir vairāk nekā 200 apbedīšanas pakalpojumu sniedzēju, Rīgā ap 40 – krietni vairāk nekā būtu nepieciešams, tāpēc to starpā valda nežēlīga konkurence. Katru gadu tiek atvērts kāds jauns apbedīšanas birojs, kas ar jebkuriem līdzekļiem grib iekarot savu vietu tirgū. „Par to, ka ir mediķi un policisti, kas lobē draudzīgos apbedīšanas kantorus, ir jārunā skaļi un neiecietīgi. Ne jau par paldies viņi to dara. Lai gan skaļi to neviens nesaka, bet runā, ka par katru „klientu”, kas izmanto pilnu apbedīšanas servisu, samaksā simts latu,” stāsta Štreihfelds.
Kukuļošana vairāk raksturīgāka Rīgai, lai gan arī reģionos „savs dakterītis” jau laikus iedod konkrēta kantora telefona numuru. Ne vienmēr, iesakot konkrētu apbedītāju, mediķi bijuši savtīgi. „Ārsti man ir stāstījuši, ka pie viņiem atnāk kundzīte no apbedītāju firmas un lūdzas, lai iesaku tieši viņu kantori, tad viņa dabūšot kādu procentiņu no kopsummas, bet viņai izsalkuši bērniņi mājās.
Piederīgā nāve ir ārkārtējs gadījums, radi ir uztraukušies, viņiem nav pieredzes, kā rīkoties. Ieraudzījuši mirušo, cilvēki bieži vien zvana policijai. Tas nav pareizi, jo, ja cilvēks miris nevardarbīgā nāvē, viņu nedrīkst vest uz tiesu ekspertīzes morgu. Senāk, ja piederīgie dikti raudāja, ka nav naudas, mēs pačukstējām, ka tā sanāks lētāk, uztaisīs sekciju, bet tas nekas. Tagad ir stingri noteikts, ka nedrīkst tērēt valsts līdzekļus par tādiem, kas miruši slimības gultā vai no vecuma. Solīdākie policisti iedod firmas vizītkarti, nekaunīgākie izsauc apbedītājus vai iedod parakstīt papīrus.”
Latvijas Apbedītāju asociācijā ir ap 40 biedru, kas parakstījuši Eiropas apbedīšanas dienestu federācijas goda kodeksu. Tas paredz, ka apbedītājs nedrīkst uzbāzties klientam, zvanīt un piedāvāt savu pakalpojumu, visām izmaksām jābūt caurspīdīgām un jāizskaidro klientam, jāievēro pilnīga konfidencialitāte par darba laikā iegūtu informāciju, jo reizēm cilvēkiem patīk baumot un prasīt: no kā tad tas nomira, vai tad nelaiķis bija smuks utt.
Rīgā ir 19 kapsētas, bet jauni apbedījumi tiek veikti tikai divās. Tāpat kā citās pasaules lielajās pilsētās, Rīgā ir problēmas ar brīvām kapa vietām. Jaunas kapa vietas tiek izdalītas tikai Rīgā deklarētajiem, savukārt dažas provinces pašvaldības papildus ienākumus gūst, iznomājot kapa vietas savā teritorijā. Rīgā viņsaulē gadā aiziet ap 10 000 cilvēku.
Štreihfelds atzīst, ka atšķirībā no cita biznesa jomām apbedītāju vidū ir maz bankrotējušo. „Par miljonāru nekļūsi, bet, ja prātīgi strādāsi, maizītei ar desu pietiks. Šis bizness no modes neizies nekad.” Savukārt cilvēkiem viņš iesaka neuzticēties pirmajam piedāvājumam, bet apdomāties, pameklēt internetā, pakonsultēties ar draugiem un paziņām.
