Dāvids no Ķīnas atgriezies Latvijas laukos
Lielie stāsti
2011. gada 1. marts, 12:16

Dāvids no Ķīnas atgriezies Latvijas laukos

Jauns.lv

Pēc ilgas prombūtnes tālajā Ķīnā modes mākslinieks Dāvids jau vairākus mēnešus ir atgriezies Latvijā. Pašlaik Dāvidam nav vairs pat dzīvokļa Rīgā, viņš pilnībā pārcēlies uz laukiem.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

„Jā, tagad esmu laucinieks,” apstiprina Dāvids, kurš lauku mājā Jelgavas apkaimē mīt kopā ar sievu Antru un meitu Emmu Bertu. Kamēr Dāvids vēl dzīvoja Ķīnā, tuvējā apkārtnē starp kaimiņiem izplatījušās smieklīgas baumas. „Uzzināju, ka kaimiņi pāri ceļam runā, ka neesmu vis aizbraucis, bet gan tupējis cietumā,” smejas Dāvids. „Kopumā šejienes ļaudis, mani ieraugot, vienmēr bijuši laipni un jauki, bet beigās izrādās, ka domā — esmu cietumnieks.”

Amerikānis apzog Dāvida kompāniju

Dāvidam Šanhajā bizness ritējis ne bez starpgadījumiem. „Tas, kā dibināju firmu, ir garš stāsts, bet 2009. gadā sastapos ar pirmajiem sarežģījumiem. Lai cik rūpīgi tiktu izvēlēti darbinieki, vienmēr pastāv iespēja, ka ar svešiniekiem aizšausi garām, un tā arī notika. Kompāniju Šanhajā vadīja amerikānis, un, kad turp aizbraucu, viss izskatījās jauki, skaisti un brīnišķīgi. Diemžēl šis cilvēks ņēma un apzagās, kamēr dzīvojos pa Latviju. Tad arī sapratu, ka man jābūt uz vietas, lai visu kontrolētu. Vēl tagad cīnāmies ar šā cilvēka radītajām sekām. Protams, krīze nebija tikai Latvijā, bet arī citur, un tā ietekmēja arī mani. Eiro kurss kritās, bija zaudējumi, taču šobrīd strādājam tālāk. Neteiktu, ka man klājas spoži, bet lietas uz priekšu iet.” Tagad norit izmeklēšana un gaidāmi tiesu darbi.

Neraugoties uz grūtībām, modes mākslinieks apgalvo, ka nekādā gadījumā nenožēlo lēmumu ražot apģērbu Ķīnā. „Es pilnīgi neko nenožēloju, jo viss taču notiek! Nekur citur ražošana nemaz nav iespējama — Ķīnā mani apmierina gan cena, gan kvalitāte. Tas, ka tur tiek ražoti tikai mēsli, ir mūsu aprobežotās domāšanas un informācijas trūkuma sekas. To saka lētais patērētājs, kurš pats šos mēslus pērk, bet Ķīna tos ražo, jo ir pieprasījums pēc šīm drazām. Tur uz vietas es tādas kvalitātes preces nemaz neesmu redzējis, nezinu, kur tās vispār var dabūt.”

Dēls izvēlas Ķīnu

2009. gada vasaras beigās Dāvids sev līdzi aizveda arī dēlu Bruno, kas mācības pēc skolas beigšanas bija nolēmis turpināt Ķīnā. „Jā, dēls brauca man līdzi, jo nebija izvēles. Netaisos Latvijā maksāt bargu naudu par augstāko izglītību, kas nevienam nav vajadzīga. Latvijā augstākā izglītība ir katram otrajam, bet strādāt neviens neprot. Pēc manām domām, bērniem vajadzētu mācīties nevis vidusskolā, bet profenē. Bet tās taču nolikvidēja — rezultātā nav kas vispār valstī strādā. Visi ir komandieri, psihologi un juristi. Bet kurš reāli strādās, kam vajadzīgas tās simts augstskolas?” neizpratnē ir Dāvids.

„Dēls Šanhajā studē ķīniešu valodu, jo tas ir pirmais, kas jāiemācās, ja gribi tur kaut ko darīt. Nu jau Bruno runā, raksta un lasa ķīniski, viņam uz valodām ir ķēriens. Atpakaļ viņš netaisās. Tur viņš arī piestrādā — filmējās reklāmās un arī kino. Ir piedalījies vienā filmā, ko režisējis arī pie mums pazīstamais resnais ķīnietis Semo.”

Ar dejām, dziesmām un kapu svētkiem tālu netiksim

Pirmā Dāvida darba pieredze Ķīnā bija ar Latvijā un nu jau pasaulē pazīstamo uzņēmumu „Aerodium”, kam pirms vairākiem gadiem tika veidota apģērbu līnija. Tagad Dāvidam bijusi iespēja vērot latviešus starptautiskajā izstādē „Expo” Šanhajā.

„Runājot par „Expo” — domāju, ka piedalīties noteikti vajadzēja un lai Latvija priecājas, ka tas vēl mums izmaksāja tik lēti, jo tā patiešām nebija liela nauda. Tas apmeklētāju skaits un milzīgā reklāma, ko Latvijai sagādāja „Aerodium”, ir neatsverama. Ja mēs domājam, ka pasaules uzmanību piesaistīsim ar savu lēkāšanu barā un dziedāšanu, tad tie ir nieki. Jā, vēl mēs varētu visiem rādīt savus kapu svētkus un prezentēt to kā sasniegumu.”

Dāvida dēls piestrādājis „Expo” izstādē, vadot ķīniešu apmeklētāju grupas. Arī sieva Antra Šanhajā ir bijusi. „Kad pirmo reizi no turienes atbraucu, biju mēms. Nerādīju mājās pat nevienu bildi — vienkārši nopirkām biļetes un pēc trim mēnešiem aizbraucām uz Ķīnu divatā. Sieva stāvēja krastmalā un raudāja, kad bija no turienes jādodas prom. Viņai šķiet, ka Šanhaju projektējis kāds, kurš viņu ļoti mīl,” smejas Dāvids.

Uz jautājumu, vai ģimene neapsver iespēju uz Ķīnu pārcelties uz visiem laikiem, viņš atbild: „Par to esam domājuši, tas ir pilnīgi iespējams, bet visu rādīs laiks. Pašlaik mums ir šis lauku īpašums, par kuru esam atbildīgi un kur jūtamies ļoti labi.”

Kauns par Latviju norimis

Dāvids pirms pāris gadiem presē pauda viedokli par nekompetentiem politiķiem, kuri pasaules līmenī darījuši lielu kaunu Latvijai, tāpēc kādu laiku bijis labāk savu izcelsmi ārzemju kolēģiem nemaz nepieminēt.

„Tagad vairs nav tik traki. Ķīnieši lieliski zina, kur ir Latvija, jo viņiem ir spēcīga izglītības sistēma — citāda nekā amerikāņiem, kuri domā, ka pastāv Amerikas globuss. Vienīgi Latvijai dažādās valodās ir dažādi nosaukumi, pēc kuriem mūsu valsti atpazīst. Gribējās galvu bāzt zemē aiz kauna, kad ārzemju presē bija milzīgi raksti ar visām bildēm par mūsu bijušo finanšu ministru (Ati Slakteri – red.). Tajā brīdī man bija milzīgs kauns, jo Latvijā taču praktiski nav ekonomikas. Aizlienēšu lielisku frāzi no kāda sava drauga: „Tikai Latvijā ierēdņi var aizņemties naudu, lai izmaksātu sev algas.”

Lielāku cūcību grūti iedomāties — izdomā paši sev simts ministrijas, lai katram čomam būtu pa vienai, paši sev izdomā algas un, kad tām pietrūkst naudas, vienkārši aizņemas. Nāvīgi grūts darbs — katru dienu pieņemt likumus un likumu grozījumus. Ar ko viņi jau divdesmit gadus vispār tur nodarbojas?” neizpratnē ir Dāvids.

Politiķi ir nejēgas, kuri neprot nopelnīt citādi

Dāvidam ir spēcīgs un kategorisks viedoklis par Latvijas politiķiem. „Mums ministrijas līdzinās skudru pūžņiem. Ja Somijā ministrijā kopā ar apkopēju strādā trīsdesmit cilvēku, tad mums ir melnais tūkstotis, turklāt vēl ņemot vērā mūsu valsts iedzīvotāju skaitu! Vai nav plānprātība?

Pie mums visi politiķi ir lielākās zvaigznes, ar viņiem ir pilnas visas ziņas. Viņi izrāda savus īpašumus, ceļ pilis, plātās ar to, kas viņiem pieder. Ko viņi tādu ir izdarījuši, lai būtu to pelnījuši? Viņiem ir jābūt kā lellītēm tautas rokās, jādarbojas mūsu interesēs. Un vēl tad viņi atļaujas vērt vaļā muti un saukt mūs par nejēgām. Pats tu esi nejēga, ja, neko nespēdams izdarīt, atkal lien politikā. Tātad tu neko neproti, tu nemāki nopelnīt sev naudu citādi. Mūsu politiķu aprindās ir pilns šādu nejēgu. Kaut vai paskatieties uz bijušo veselības ministri. Viņa man atgādina prieka mājas direktori, pats trakākais — stāvot pie spoguļa, viņa taču kaut ko domā!”

Dāvids katru reizi dodas balsot vēlēšanās. „Citādi būtu muļķīgi no manas puses te tik gudri izrunāties,” saka modes mākslinieks. „Zinu, ka izklausos ass, bet latvieši jau ir tādi toleranti un pieticīgi — neviens acīs nepateiks, ko viņš domā. Ja kāds tomēr atļaujas paust viedokli, tad pārējie priecājas: „jā, forši, es arī tā domāju”, bet ne publiski. Tad jau drīzāk apēdīs mani par to, ka es patiesībā esmu pateicis to, ko domā lielākā daļa.”  

Joprojām pieejams arī latviešiem

Izrādās, baumas, ka Dāvids pametis savus agrākos klientus, nav patiesas — viņš joprojām darina tērpus arī Latvijā. „Es visu laiku esmu bijis pieejams. Tie, kas gribējuši mani atrast, to ir izdarījuši. Man ir sava mājaslapa, e-pasta adrese, uz kuru es regulāri pieņemu pasūtījumus, citi mani gluži vienkārši atrod draugos. Ķīnā man ir iespēja strādāt ar kvalitatīviem audumiem, man ir milzīgi to katalogi. Nekas tāds šeit nav pieejams, bet es to varu klientam nodrošināt, lai kur viņš atrastos. Pašam tikai vajag gribēt, jo klāt neko uz paplātes nenesīšu. Šuju uzvalkus ar krekliem, — visu ko.

Protams, kad strādāju televīzijā, radio un avīzē „Diena”, visi mani redzēja, man bija tūkstotis draugu, biju spiests piedalīties neskaitāmos pasākumos ar presi, būt uzmanības centrā. Maz gan bija to cilvēku, kuri saprata, ka par pupiem un pakaļām runāju, jo tāds bija mans darbs. LNT šefs Andrejs Ēķis man jau toreiz teica: tu izdegsi, bet es biju tik enerģijas pārpilns! Mums ar radio kolēģi Egilu Zariņu pat pasniedza radio un televīzijas balvu, tad es jutos tik vajadzīgs un novērtēts. Bet vienu dienu tas notika — man neko vairs negribējās, nekur vairs negāju un nepiedalījos, atteicu intervijas. Un visi tie cilvēki pazuda. Tagad jūtos ļoti labi, daru darbu, kas man patīk, un lieki degunu ārā nebāžu.” 

Elza Baumane/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva