Sociālajos pabalstos var saņemt vairāk nekā algā. Vajag tikai mācēt!

Sociālo pabalstu sistēma skaidri parāda absurdu. Saskaitot pabalstus un atvieglojumus, kopējā summa iznāk lielāka, nekā strādājot un saņemot vidējo algu. “Piešķirot pabalstus, valsts un pašvaldības ir norādījušas reālo ceļu, kā izdzīvot,” saka Sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāja Ieva Lāss. Trūcīgās personas statusa saņemšanas bums bija 2010.gadā, tagad situācija stabilizējusies. Par trūcīgu uzskatāma persona, kuras ienākumi mēnesī nepārsniedz 90 latu.

„Katru dienu arvien vairāk redzu, ka Latvijā veidojas gana liela cilvēku daļa, kas nevis meklē darbu, bet gan pabalstus, summē kopā atlaides, sociālos atvieglojumus. Tā kļūst par modes lietu. Savāc 250-300 latu mēnesī, kas, protams, nav sapņu līmenis, bet cilvēks bez darba ir apmierināts, un tas veidojas kā domāšana,” intervijā portālam “Nozare.lv” saka ekonomikas ministrs Artis Kampars. Viņš uzskata, ka cilvēki nevis cenšas uzlabot iemaņas un meklēt labāku darbu, bet pieraduši, ka esam kā tāda it kā sociāli nodrošināta valsts, bet ar krietni mazāku prasību līmeni. „To diemžēl nevaram atļauties. Strādājošais cilvēks caur nodokļiem un inflāciju ir ļoti sajutis budžeta konsolidācijas pasākumus, bet proporcionāli sociālā budžeta labumu saņēmēji to nav tik ļoti sajutuši,” teic ministrs.

Viņa domas apstiprina Tukuma novada Sociālā dienesta vadītāja Ina Balgalve, sakot, ka veidojas iedzīvotāju slānis, kuriem trūcīgās ģimenes statuss ir ekskluzīva prece, jo no tā var gūt daudz dažādu labumu un dzīvot labāk nekā tie, kas strādā un saņem nelielu vai pat vidēju algu ap Ls 300. Bez garantētajiem minimālajiem ienākumiem un dzīvokļa pabalsta bērniem tiek apmaksātas pusdienas skolā un bērnudārzā, piešķirts pabalsts skolas piederumiem, apmaksāts transports uz skolu, ir pārtikas un ārstēšanās pabalsti, par brīvu humānās palīdzības apģērbs, zupas virtuves utt..

„Tā ir runga ar diviem galiem. No vienas puses, palīdzam cilvēkiem, kas ir izmisumā, no otras, ir slānis, kas pēc sociālā pabalsta nāk kā pēc darba algas. Liela problēma ir nelegālā nodarbinātība. Nojaušam, ka cilvēks labi pelna, bet nāk vēl pēc pabalsta. Viens piemērs - ģimene, kas vistreknākajos laikos ar darbu neaizrāvās. Sieviete ik pēc maza laiciņa dzemdēja pa bērniņam, vīrietis bez izglītības strādāja būvbrigādē un saņēma minimālo algu. Tagad ģimenei ir trūcīgās statuss un tā saņem 400 latu, kā arī brīvpusdienas bērniem un citus atvieglojumus. Viņi vēl pamanās atnest izziņu un saņemt naudu par nekompensējamiem medikamentiem. Trūcīgajiem ir arī 90% nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojums. Kad aicinām strādāt par 100 latu stipendiju, šī ģimene vienkārši nav sazvanāma,” stāsta Balgalve.

„Iedomājieties, ja ģimenē ar nelieliem ienākumiem aug divi vai vairāki bērni, vecākiem nav jēgas strādāt, izdevīgāk ir saņemt pabalstus,” saka sociālā darbiniece. „Kad tika lemts par bērnu pabalstu noņemšanu parastām ģimenēm, biju sašutusi. Vecākiem, kas paši pelna, naudas ir mazāk nekā tiem, kas dzīvo no pabalstiem.”

„Daudziem no tiem, kas gadiem ilgi saņem sociālos pabalstus, ir kaut kāda invaliditātes grupa, lai gan ārēji to pateikt nevar un arī grādīgos tas netraucē lietot. Viņiem ir vienkārši fantastiskas spējas saņemt visu iespējamo palīdzību un vēl pārdot. Piemēram, saņem 100 latu malkas pabalstu, iztērē, bet malku mežā nozog. Dzirdēju reiz kādas sievietes teikto, ka četru graudu pārslas no pārtikas pakas atdos cūkām. Šie cilvēki tā dzīvo gadiem, viņiem pret dzīvi un sevi ir izveidojušās stabilas zemas prasības, viņiem nevajag grāmatas, teātri, jaunas drēbes. Vārās savā sulā un ir labi, galvenais, lai nav jāstrādā,” saka Vadības un sociālā darba augstskolas „Attīstība” studente Signe Kalve. Viņa piebilst, ka šie cilvēki uz ārzemēm strādāt nebrauks, bet paliks Latvijā, kur sociālo pabalstu sistēma ir attīstīto valstu līmenī. Rīgā ir pieprasījums pēc trūcīgās personas apliecības, daudzi to ir ar mieru nopirkt.

„Tā ir ļoti sarežģīta tēma, par kuru sociālie darbinieki ir ļoti daudz diskutējuši. Katrs gadījums ir individuāls, tāpēc nevar noteikti apgalvot un diskriminēt cilvēkus, kas nonākuši grūtībās. Visur Rietumu pasaulē no sociālajiem pabalstiem dzīvo 5-7% iedzīvotāju,” saka Lāss.

Viņasprāt, viena no problēmām ir tā, ka milzu līdzekļi no sociālā budžeta tiek novirzīti materiālajai palīdzībai, tajā pašā laikā sociālie pakalpojumi – pārrunas, darbs ar grupām utt., netiek veikts – tam nav ne naudas, ne cilvēkresursu. „Krīzes sākumā kredītņēmēji nevarēja saņemt sociālo palīdzību. Viņi nāca, un mēs domājām, ko darīt, kā palīdzēt. Naudu iedot nevarējām, tāpēc meklējām citas iespējas, aicinājām psihologus, organizējām grupas, piesaistījām reliģiskās organizācijas, nevalstisko sektoru. Pamatvajadzības, protams, ir svarīgas, bet izrādījās, ka cilvēkiem šajā brīdī būtiskāk ir nepalikt vieniem, bet kopīgi meklēt resursus, iespējas, vājās vietas. Krīze ir dabisks cilvēka dzīves attīstības posms un sociālajam darbiniekiem jābūt cilvēkam, kas palīdz atrast risinājumu,” stāsta Lāss.

„Ir grupas, kurām objektīvi ir maz naudas, piemēram, pensionāri, invalīdi. Viņiem mums ir jāsniedz palīdzība, bet, piemēram, Rīgā bērnudārza vecuma bērniem no trūcīgām ģimenēm piešķir 50 latu. Tas nozīmē - ja ir vairāki bērni, kopējā summa veidojas diezgan liela. Strādājošajiem vecākiem neviens nemaksā. Sociālā sistēma nav atrauta no pārējās situācijas valstī, un šobrīd tā klaji parāda reālo situāciju darba tirgū,” saka Sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāja Lāss.

Viņa zina, ka ir daudz cilvēku, kuri patiesi grib atrast darbu un aizmirst par sociālo dienestu. Taču, ja cilvēks atrod darbu, bet viņam nesamaksā vienu, otru mēnesi vai alga ir tik maza, ka nesedz nekādus izdevumus, nopūšas sociālā darbiniece. Viņa zināja, ka viena sieviete bijusi tik priecīga, kad atradusi riekstiņu fasētājas darbu. „Viņai vajadzēja tos riekstiņus apviļāt cukurā vai tamlīdzīgi. Par vienu spaini maksāja divus latus. Skaidrs, ka sākumā tik ātri viņai darbs nepadevās. Izrādījās, ka viņa dienā nenopelna pat tik daudz, lai segtu transporta izdevumus,” stāsta Lāss.

Pēc viņas domām, nav taisnība, ka trūcīgā statuss ir ekskluzīva prece, tas dažās situācijās ir vienīgais ceļš, lai izdzīvotu. Kad sākās krīze, valsts meklēja nevis krīzes risinājumus, bet automātiski iedalīja vēl vairāk pabalstu, nostiprinot trūcīgā statusa vērtību. Tam viens piemērs ir šāds: cilvēks strādā un tiek ar visu galā, bet brīdī, kad nopietni saslimst un medikamentiem jāizdod lielas naudas summas, izdevīgāk ir mest darbu pie malas un kļūt par trūcīgo, jo tad ārstēšanās tiek apmaksāta, norāda Lāss. Šai pretrunai spilgts piemērs ir strādājoši cilvēki, kuriem ir vīrusa hepatīts. Daļu no medikamentu cenas apmaksā valsts, bet otra daļa ir 100 un 200 latu. Savukārt trūcīgajiem viss ir bez maksas.

„Tas nozīmē, ka sociālās palīdzības sistēma funkcionē atrauti no veselības sistēmas, lai gan abas jomas ir cieši saistītas,” stāsta Lāss.