Černobiļā iesaka sargāties no vilkiem. Latvijas speciālists apciemo pamesto pilsētu

Malnačs komandējumā apmeklēja Ukrainu, kur noritēja vāciešu rīkots pasākums par fiziskās aizsardzības nodrošināšanu kodolobjektos, un pie viena dalībniekiem bija iespēja apciemot Černobiļu.  Aprīļa beigās apritēs 25 gadi kopš traģiskās katastrofas Černobiļas AES.

Pēdējo reizi Malnačs šeit bija 2005. gadā, un kopš tā laika situācija esot ievērojami uzlabojusies. „Mūs pieveda krietni tuvāk pie paša bloka, tur ir speciāls skatu laukums. Tas, ko mūsu televīzija rādīja — ka iet ar putekļu maskām — bija smieklīgi. Tur, kur jāstaigā ar maskām, apmeklētājus iekšā nelaiž,” pasmaida radiācijas eksperts.

Mežos pie Pripetes uzglūn nikni vilki

Radiācijas drošības speciālisti apmeklējuši arī Pripeti, kas kopš 1986. gada ir pamesta „spoku pilsēta”. Agrāk nelegāli, tagad jau oficiāli uz šejieni brauc ekskursanti — no janvāra Ukrainas Ārkārtas situāciju ministrija organizē tūristu braucienus uz Černobiļas avārijas zonu. Braucot prom, ne Malnačam, ne viņa kolēģiem radioaktivitāte nav atklāta.  

„Iespaids ir apokaliptisks, mājas sākušas drupt. Taču ir ļoti daudz savairojušies vilki, brieži, alņi, paši redzējām pār ceļu skrienam vairākus aļņus,” iespaidos dalās Malnačs. Pēc skata itin normāli aļņi, ar vienu, nevis divām galvām.

„Izaudzis jauns mežs. Kūrorts tas nav un vēl 100 gadu nebūs, bet daba savus procesus veic. Pripetes upē dzīvo lieli sami, ēst gan tos nevajagot. Dzīvnieku ir ļoti daudz, mūs brīdināja vienus nestaigāt pa krūmiem, pagājušajā gadā vilks sakodis trīs cilvēkus.” Ar trakumsērgu slims, nevis radioaktīvs.

Jābūvē jauns sarkofāgs

Pērn septembrī pār Černobiļas ceturto bloku sāka būvēt jaunu sarkofāgu, izskanējis gan, ka pabeigšanai naudas pagaidām nepietiek. Jauno sarkofāgu aprīkos ar mūsdienīgu radiācijas drošības kontroles sistēmu. Vecajam 1986. gada sarkofāgam sācis drupt cements.

Malnačs: „Toreiz sarkofāgu cēla ārkārtas apstākļos, kad helikoptera kabīnē 300 metru virs reaktora bija 250 rentgenu. Stundas laikā jau juta sekas. Tur nebija laika daudz domāt, nebija nekāda projekta. Pagājuši ir gadi, bija radušās šaubas par sarkofāga stabilitāti, sevišķi par vienu sienu, kas tagad ir nostiprināta. Ir veikti pasākumi, lai nekas nenobruktu. Viņi tagad domā, ka sarkofāgs var izturēt vēl 15 gadus, līdz 2023. gadam uzcels jauno sarkofāgu. Tam būtu jāstāv vēl 50 gadu.”

„Pie jaunā pārseguma būves strādā nopietnas firmas, personāla atlasē ir ļoti nopietnas veselības stāvokļa pārbaudes. Šie cilvēki staigā pret radiāciju aizsargājošā ekipējumā. Pie bloka norok zemes virskārtu, 30 līdz 40 centimetru, aizved to uz glabātuvi, vietā klāj jaunu, tīru zemi, un tad jau radioaktīvais fons krietni samazinās,” stāsta Malnačs. „No paša bloka nenoliedzami „spīd”, gulēt uz tā nevar, bet nav arī tas, kas bija pirms 15 gadiem.”

Tas nešķiet ticami, bet Malnačs pat dzirdējis uzstāšanos, ka Černobiļas zonā onkoloģisko saslimšanu skaits nav pieaudzis, cilvēki miruši tikai no „tiešā efekta”, tie, kuri cieta sprādziena laikā un likvidēja sekas. Savukārt, salīdzinot Japānu ar Černobiļu, īpaši uzteicama ir japāņu spēja īsā laikā evakuēt 300 000 cilvēku — bija, kas organizē, bija, ar ko vest, kur vest. Černobiļā evakuācija bija novēlota, cilvēkus pat sūtīja 1. maija demonstrācijās, kad jau radioaktīvais piesārņojums bija atmosfērā.

Černobiļas traģēdija un tagad arī katastrofa Japānā liek mums ar bažām raudzīties uz kaimiņvalstu kodolenerģētikas plāniem. Krievija būvēs atomspēkstaciju Kaļiņingradas apgabalā, vēl viena AES netālu no Latvijas taps Baltkrievijā, trešā iecerēta Lietuvā. Pirms 25 gadiem uzsprāga reaktors Černobiļā, tagad ar katastrofas sekām cīnās japāņi Fukusimas AES.

Krievija nav pievienojusies Espo Konvenciju par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā, tādējādi tai nav pienākums iepazīstināt kaimiņvalstis ar šādiem projektiem. „Viņi ir izrādījuši labo gribu un ir informatīvā sanāksmē janvāra beigās iepazīstinājuši ar ietekmi uz vidi novērtējumu,” teic Malnačs.

Pirms gada bija sagatavots baltkrievu AES ietekmes uz vidi novērtējums, 15. martā Latvija saņēma gala ziņojumu — gandrīz 1000 lappušu. Ir, ko iedziļināties, gaidāms, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija lūgs pagarināt iepazīšanās termiņu līdz aprīļa beigām.

Krievija sākusi rakt būvbedri un gatavot infrastruktūru, savukārt Baltkrievijas prezidents Lukašenko ar Krievijas premjeru Putinu parakstījuši vienošanos par finansējumu. Līgums paredz, ka Krievija AES būvei aizdos Baltkrievijai 9,4 miljardus ASV dolāru (4,47 miljardus latu). Reāli darbi vēl nav sākti, tikai uzbūvētas trīs mājas, kur dzīvos celtnieki.

Krievijas un Baltkrievijas atomprojekti nepavisam nav vienīgie mūsu robežu tuvumā, Latvija piedalās Visaginas AES projektā. Lietuva kopā ar Igauniju, Latviju un Poliju to iecerējusi būvēt slēgtās Ignalinas AES vietā. „Ignalina ir astoņus kilometrus no Latvijas robežas, Baltkrievijas stacija apmēram 140 kilometru, Krievijas — 150 kilometru,” salīdzina Malnačs.

Krievu un baltkrievu iecerētajām spēkstacijām ir viens projekts, tās ir „AES 2006”, paredzēts būvēt „VVR 1200” tipa energoblokus. Malnačs: „Šie bloki ir sertificēti Starptautiskajā atomenerģētikas aģentūrā un Eiropas Savienībā, tie ir trešās paaudzes bloki, viņi paši saka, ka trešā paaudze plus, vieni  no drošākajiem pasaulē. No tehniskā viedokļa, īpaša pamata uztraukties, ka kaut kas varētu notikt, nav. Projekta avārijas gadījumā radiācijas piesārņojums nedrīkst pārsniegt stacijas teritorijas robežas.”

Tad mums nav jābaidās? „Mans viedoklis ir, kā pārāk ne,” saka Malnačs. „No tehniskā viedokļa. Bailes ir iracionāla sajūta, ko ar formulām aprakstīt nevar.” Un tomēr — ja notiktu ļaunākais, vējš līdz Latvijai atnestu radioaktīvo piesārņojumu. Malnačs iebilst, ka radiāciju notur pats korpuss un tam arī drošības kupols.

Nelaimes gadījumam arī ir sistēma, ka izkususī kodoldegviela satek īpašās tvertnēs pazemē. „Protams, neviens tehnisks cilvēks neteiks, ka nekad nekas nevar notikt, tā būtu demagoģija vai muļķība, bet šie riski ir samazināti.”

Japānā neizturēja infrastruktūra

Radiācijas drošības centra vadītājs atzīst, ka, tas, protams, izklausās ļoti optimistiski, tomēr cunami mums nedraud. Par katastrofu Japānā viņš uzsver, ka Fukušimas AES patiesībā izturēja zemestrīci, lai arī tā ir pirmās paaudzes atomspēkstacija. Neizturēja infrastruktūra, automātika gan izslēdza reaktorus, taču zemestrīce pārrāva elektrības kabeļus un cunami vilnis sabojāja strāvas ģeneratorus, kā rezultātā atslēdzās dzesēšanas sistēma.

Arī no izslēgta reaktora izdalās ļoti liela jauda, tāpēc vēl ilgi vajadzīga dzesēšana. „Atšķirībā no Černobiļas šeit reaktors neuzsprāga, bet pārkarsa un izmeta ārā tvaikus. Černobiļas izmeši tika uznesti padsmit kilometru augstumā un cirkulēja apkārt Zemeslodei,” stāsta Malnačs.

„Mūsu reģionā rēķina, ka AES jāiztur septiņas balles, domāju, pēc Japānas notikumiem šo līmeni pacels līdz deviņām ballēm, lai gan tik daudz pie mums nekad nav bijis un diez vai būs,” piebilst Malnačs.