Bezdarbniece stāsta, kā šķērdē naudu simtlatnieki
Atklāts bezdarbnieces stāsts par to, kā valsts atbalstītā programmā strādā alkoholiķi un valda bezsaimnieciskums.
Viņai ir mazliet virs 30 un nupat dabūta darba vieta „simtlatniekos”. Viņa ir viena no daudzajām Latvijā, kurām nav darba, bet ir maznodrošinātās personas statuss. Jaunās sievietes apgādībā ir divi audzināšanā pieņemti bērni, kuriem mācību iestādē piešķirtas brīvpusdienas, tāpēc no piedāvājuma strādāt „simtlatniekos” statusa saglabāšanās vārdā atteikties nedrīkst. Sarunā ar Kasjauns.lv sieviete stāsta par pirmo nostrādāto nedēļu, kas atklāj, cik bezjēdzīga ir „simtlatnieku” programma un cik nepamatoti kādā pašvaldībā tiek tērēta valsts un Eiropas nauda.
Niekošanās ar žagariem
Manas gaitas „simtlatniekos” sākās nedēļas vidū, astoņos no rīta ierodoties pagastmājā parakstīt līgumu un darba drošības instrukcijas uz trim papīriem... Nekas gan paskaidrots netika, jo to, kas ir darba drošība, mums, loģiski, jāsaprot pašiem.
Tiekoties ar darba vadītāju, atklāju, ka pagastā darīt īsti nav ko, bet ir jārada ilūzija, ka tu strādā. Tiku pievienota „zaļajai brigādei”, kura ar lāpstām centrā baksta sniegu, veicinot tā nokušanu, un lasa žagarus. Triju dienu laikā pārliecinos, ka šis pasākums ir reti garlaicīgs, jo zari ātri aptrūkstas, bet ilūziju no pulksten astoņiem līdz diviem par darbu vienalga jāsaglabā. Redz, kādreiz esot darīts tā, ka katram „simtlatniekam” ierādīts kāds darbs, kas jāpadara, un tad varēts iet mājās. Taču dažiem garlaicības māktiem tantukiem acīmredzot viena no dzīves nepieciešamībām ir redzēt acu priekšā kādu rosāmies. Bijuši zvani pagasta pārvaldniecei un sūdzības, kāpēc „simtlatnieki” nestrādā. Kopš tā brīža „rukā” līdz pulksten diviem, kaut izstiepjoties no garlaicības, bet pagasta pārvaldniece aiz saviem aizkariem „simtlatnieku teātri” uzmana pa logu...
Kādu dienu, dzenoties pēc kārtējā zara pie represēto piemiņas plāksnītes, ielūzu grāvī un piesmēlu gumijnieku ar stindzinošu, rāvainu ūdeni. Ik pa brīdim nostājos kā dzērve, lai izgrieztu slapjo zeķi. Darbdiena vēl tikai sākusies, bet kāja nežēlīgi sala. Daži ieteica aiziet uz Sarkano Krustu un sameklēt ko kājās velkamu. Nekā jēdzīga gan tur nebija – ne zeķu, ne lakatiņu. Tāpēc aizgāju ar… pūkainu bērnu cepurīti. Tik ļoti sala, ka pirmo reizi dzīvē ko tādu uzvilku kājās… Aizstumjot kārtējo zaru ķerru uz miskastēm, izmantoju iespēju paslēpties un ievilkt zābakā cepurīti, apkārt sastūķējot arī instrumentu kambarī atrastās avīzes.
Lielākā problēma – kā lai „uzlāpās”?
Pārstrādājušies neesam. Regulāri jau pēc stundas „darba” tauta jeb 15 „simtlatnieku” dodas atpūsties uz pagastmājas pirmo stāvu, kur pasēdēšanai nolikti krēsli. Pagasta grāmatvede, lepni paceltu galvu, paiet mums garām, noskatoties kā uz tādām niecībām. Ko tur liegties, arī es taču, redzot daudzās „simtlatnieku” komandas, visu laiku biju domājusi, ka normāli cilvēki šeit nestrādā, bet tikai tādi, kuriem vajadzīga nauda dienišķajai „šmigai”. Vāks! Tagad esmu te pati. Sajūta? Kā baigajam autsaideram. Jau dzirdu garāmgājējus domājam – johaidī, un šitā arī dzer???
Mani stereotipi par „simtlatniekiem” kā grādīgās dziras cienītājiem diemžēl nemazinās, arī iekšā esot. Lasot žagarus, grāvja malā atrodu nepilnu, bet labi aizkorķētu alus pudeli. Daina, manīdama, ka grasos to mest tačkā, gandrīz iekliedzas: „Pagaidi, moška iedosim Strazdam (viņas brālim, kurš arī strādā šajā brigādē), tomēr – ja nu manta?!” Izmetu visu, neskriešu taču katru atradumu atrādīt dzert gribētājiem… Strazds (vīrs ap 50) nedēļas vidū varen savārdzis. Tik nespējīgs pavilkt ķerru, ka viņa vietā to dara māsa, bet pats tenterē no pakaļas, plātīdams rokas un komentēdams. Izdzēris māsas pa kluso no veikala atnesto alus pudeli, pieiet pie večiem, kas stutē trepes pie pagastmājas jumta, un koriģē, kā pareizāk labot. Kā nekā bijis celtnieks, kurš būvējis pat Šķēlem māju...
Ar darba tikumu nevar lepoties arī Aivars, kurš šeit ir jau nez kurā „iesaukumā”. Jau nez kuro reizi zaudējis darbu „simtlatniekos” dzeršanas dēļ un nez kuro reizi pieņemts atpakaļ, iepriekš gan stingri nobrīdināts, ka nekāda nākšana uz darbu ar stiklainām acīm te nebūšot... Viņam tas viens pīpis. Turas no pagastvecenes labi tālu un nevienam „ar stiklainām acīm” acīs nelec. Veselu darbdienu pavada, laiski pastaigājoties ar lāpstu uz muguras. No tālienes atgādina Sprīdīti, kurš dodas uz gaišo nākotni, ja vien vīram jau nebūtu pāri 40... Bērnudārza teritorijā „četrdesmitlatniekos” viņam strādā draugs. Puse darbdienas paiet, vienam otru meklējot un tā arī nesatiekot. Žēl Andrīša, kurš vakar pirmo dienu „simtlatniekos” tā atzīmējis, ka šodien vazājas ne dzīvs, ne miris… Viņš atdzīvojas tikai tad, kad pa kluso izdevies uzlāpīties, aizslīdot līdz savām mājām.
Iesi uz točku, dabūsi kotleti…
Savukārt Strazdam lielākais nedēļas notikums ir piektdien, kad, sagrabinājis kapeikas, ir gatavs skriet pie pagastmājas apkopējas uz točku. Turklāt šai ir vārdadiena, un gaviļniece manīta, stāvam gaļas veikaliņa rindā pēc maltās gaļas, kas nozīmē, ka točkas klientiem tikšot arī pa kotletei. Rupjā balsī dārdēdama kā zibens spēriens, apkopēja gāžas lejā pa pagastmājas kāpnēm, lādēdamās, ka pienākušas jaunas normas, kā dēļ tualetes papīrs jāsaiņo atsevišķi no pārējiem atkritumiem. Bet viņa jau ir ceļā uz mājām, un Strazds var būt priecīgs.
Taču Annai (nenosakāma vecuma grādīgo cienītāja) piektdiena pagāja pavisam čābīgi. Viņa pie kultūras nama pakša bija atradusi pilnu alus bundžiņu bez attaisāmā knibulīša un pagastmājas priekšā dažādiem paņēmieniem centās to atmūķēt. Šo procesu, kā izrādījās, pa logu vēroja pati pagastvecene. Sekoja izskaidrošanās, un vēlmes iedzert dēļ Annai darba diena netika ieskaitīta… Viņa par to uzmeta lūpu, jo pagastveceni neesot redzējusi… Cik izslāpušam pēc grādiem jābūt, lai tik kāri mestos virsū zemē atrastai bundžai? Varbūt jāsader, vai šoreiz Ilze nostrādās visu līgumā paredzēto laiku, jo iepriekš tas nav izdevies... Rodas vēl viens jautājums – vai trūkst cilvēku, kas gribētu strādāt, ja ņem darbā jau vairākas reizes par dzeršanu atlaistos?
Simtlatnieku programma darbībā
Dīvainie dzeņi
Piektdiena darbu ziņā bija izņēmums. Tā sākās ar dīvaina dzeņa vērošanu – putns, uzlaidies uz kādreizējās katlu mājas jumta, ik pa brīdim skaļi iekala metāla skurstenī. Darbu sākām daudz mazākā pulkā. Vienam bija palicis slikti ar sirdi. Otram – sāpēja zobs. Trešajam – liela temperatūra, bet par ceturto neviens nekā nezināja. Todien mēs visi jutāmies kā dīvaini dzeņi, jo mūsu uzdevums bija ar lāpstām un speciāliem cirvjiem kalt sablīvējušos ledu centrālās šosejas posmā, kurā, pēc pagasta pārvaldnieces domām, bijušas problēmas ar izbraukšanu. Garāmgājēji neskopojās ar komentāriem, ka darbu mūsu vietā tūlīt padarīs saule. Bet garāmbraucošās automašīnas uzskatāmi demonstrēja, ka šo posmu iespējams pārbraukt, arī bez mūsu ieguldījuma. Izņemot pagastveceni, kura ledus joslu savā auto šķērsoja vairākkārt…
Smejamies, ka nebūtu brīnums, ja siltajā laikā mums izsniegtu lupatas peļķu saslaucīšanai... Lai pie kādiem darbiem šeit „simtlatniekus” liktu, visur ir luņa laišana un tiek domāts, lai darāmais paliktu arī nākamajām dienām. Ceturtajā darba dienā tiek solīts, ka beidzot tiksim pie atstarojošajām vestēm. Būsim iezīmēti!
Kad ledus skaldīšana beigusies un aizeju uz pārtikas veikalu, saprotu, ka rokas ir tik pārpūlētas, ka nevaru noturēt miltu paku. Mēģinot saskaitīt kapeikas, arī man rokas trīc kā alkoholiķim ar stāžu.
„Simtlatniekiem” pēc līguma jāstrādā astoņas stundas, faktiski – sešas, bet reāli – piecas ar pusi. Jūtos nogurusi no nekā nedarīšanas. Pat Lija, kura uz darbu transporta neesamības dēļ nāk kājām 10 (!) kilometru. Tā tas bija pagājušajā nedēļā, kad brīvdienu dēļ nekursēja skolēnu autobuss, un tā tas ir šorīt. Sievietei ir mazliet pāri 40. Viņu mājās gaida desmit bērni, no kuriem jaunākais slimo ar cerebrālo trieku, un vīrs, kurš savulaik zaudējis darbu lopu kautuvē. Lija nākdama ir stipri nosvīdusi un dusmojas, ka tik bezjēdzīgi jānosit laiks. Kā tas var būt, ka valsts nauda tiek izsaimniekota tik bezmērķīgā projektā? Interesanti būtu uzzināt, vai citos pagastos „simtlatnieki” paveic ko nozīmīgu un viss atkarīgs no katras saimniecības vadītāja ieskatiem?
