Latvijas nepilsoņu aizstāvis iesaistīts Eiroparlamenta korupcijas skandālā
Latvijas krievvalodīgo tiesību kvēlais aizstāvis Eiroparlamenta (EP) deputāts Adrians Severīns, kurš iesaistīts skaļākajā korupcijas skandālā visā EP vēsturē, nejūtas vainīgs.
Viņa kolēģi, kuri pieķerti tādos pašos „nedarbos”, gan deputāta mandātu ir nolikuši un drīz stāsies tiesas priekšā.
Marta beigās EP uzliesmoja skaļākais korupcijas skandāls visā 53 gadu ilgajā parlamenta vēsturē. Britu laikraksts „The Sunday Times” „ar naudu” pārbaudīja ap 60 EP deputātus, no kuriem trīs „uzķērās”, apsolīdami par krietnu naudu EP izbīdīt „vajadzīgos” likumu labojumus. „The Sunday Times” mēģināja noskaidrot, vai direktīvas/rezolūcijas/regulas labojumu iespējams „izdzīt cauri” par naudu un, ja tā, tad par cik lielu naudu.
Par 12 000 eiro – izmaiņas atkritumu apsaimniekošanas direktīvā
Uzķērās trīs deputāti – Ernsts Strasers no Austrijas, Zorans Tālers no Slovēnijas un jau minētais rumānis Severīns. Pirmie divi ir nolikuši parlamentāriešu mandātus, turklāt savās valstīs viņiem būs jāatbild likuma priekšā. Taču Severīns nesteidzas nožēlot grēkus un uzskata, ka „viss noskaidrosies, tikšu attaisnots”.
EP Sociālistu un demokrātu frakcija no savām rindām gan ir izslēgusi skandālā iesaistīto Rumānijas deputātu, kā arī viņš ticis izslēgts no Rumānijas Sociāldemokrātiskās partijas.
Par lobistiem izlikušies žurnālisti piedāvājuši vairākiem deputātiem par 100 tūkstošus eiro lielu atlīdzību panākt dažas likumos „nepieciešamās” izmaiņas. Jau minētie trīs deputāti darījumam piekrita.
„Pasakiet, kādu grozījumu likumdošanā vēlaties panākt, bet es pēc tam jums apmaksai par politisko konsultāciju nosūtīšu rēķinu par 12 000 eiro (Ls 8434),” šādi Rumānijas deputāts Severīns atbildēja uz maskējušos britu žurnālistu piedāvājumu veikt „vajadzīgos” grozījumus direktīvā par atkritumu apsaimniekošanu.
Severīns par nepilsoņiem
Bijušais Rumānijas ārlietu ministrs un premjerministra vietnieks, pārstāvis vai visās iespējamajās Eiropas institūcijās Severīns ir pazīstams Latvijā, kā nepilsoņu tiesību aizstāvis. Eiropā viņš kādreiz ir saukts par „strauji uzlecošo Eiropas politikas zvaigzni”, bet tagad jau tiek jautāts: „Bet kas viņš patiesībā ir?”. Viņa partijas biedri un tautieši saka, ka viņš vienmēr bijis „terra incognita” („neiepazītā zeme”), nekad nav sapratuši, ko īsti Severīns domā, raksta „Latvijas Avīze”.
Jau kopš šī gadsimta sākuma Severīns Latvijā ir pazīstams kā kvēls nepilsoņu interešu aizstāvis, aicinot viņiem piešķirt Latvijas pilsonību. Tagad, loģiski, tiek uzdots jautājums – vai viņš to ir darījis savas dziļākās pārliecības dēļ vai par naudu?
Ar Severīnu Latvijai pirmo reizi iznāca darīšanas 2002. gadā, kad juridisko zinātņu doktors Severīns bija EDSO (Eiropas Drošības un sadarbības organizācija) Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājs. Nereti tiek vērtēts, ka tieši EDSO ir vislielākajā Krievijas ietekmē, tāpēc tieši no turienes Latvijai par „nepilsoņu un krievvalodīgo jautājumu” nācās ciest visvairāk un biežāk. Jau tolaik rumāņu politiķis sāka, kā vēlāk izrādījās, daudzu gadu cīņu par to, „lai Latvijai būtu labāk”, uzsver „Latvijas Avīze”.
Nākamajā reizē Latvija ar Severīna uzskatiem „sadūrās” 2006. gadā, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Juridisko lietu un cilvēktiesību komitejā, kur Adrians Severīns bija priekšsēdētājs. Divas reizes viņš apmeklēja Latviju, un pat šķita – šoreiz komisijas ziņojums diez vai būs ar negatīvu pieskaņu. Taču atpakaļceļā no Rīgas uz Bukaresti Severīns iegriezās Maskavā. Tur tikās ar toreizējo Krievijas domes deputātu Viktoru Alksni, kā arī Krievijas ārlietu ministra vietnieku Titovu un citiem ārpolitikas veidotājiem. Pēc tam ziņojums un rekomendācijas Latvijai strauji mainījās uz negatīvo pusi.
2007. gadā Severīns par situāciju Latvijas pilsonības jomā teica: „Bet cilvēki, kuri šajos gadu desmitos ieradās Latvijā, nedrīkst būt kolektīvi atbildīgi attiecībā uz iepriekšējo valsti vai iekārtu. Paturot prātā to iedzīvotāju etnokulturālo struktūru, kas dzīvo mūsdienu Latvijas teritorijā, ticu, ka Latvijas vienīgā iespēja ir izveidot pilsonisku un daudzkulturālu, nevis etnisku nāciju. Vairs nevaram aizkavēties 19. gadsimtā, neesam pat 20. gadsimta pirmajā pusē. Manuprāt, tā ir Latvijas pamatproblēma, ka ir cilvēki, kuri to nesaprot un domā, ka ir ļoti viegli ignorēt 40 – 50 jūsu vēstures gadus, pasakot, ka tas bija slikti un mēs atgriezīsimies sākumpunktā.”