Dzīvnieki zoodārzā. Cietums vai dzīve bez rūpēm?
Tūkstoš gadu pirms Kristus Ķīnas imperators Ven Vangs izveidoja zooloģisko dārzu, ko nosauca par Saprāta dārzu. Skoloti vīri sēdēja krāšņajā parkā un gremdējās apcerēs – vai zivis vada vēlmes un alkas? Vai briedis, spriņģojot pa meža ieloku, sajūt prieku?
Mūsdienu cilvēks pa zooloģisko dārzu brauc ar mašīnu, ar kamieli dodas piknikā, pērtiķus sūta kosmosā, bet cilvēkiem pārstāda paviānu sirdis. Šādi sasniegumi ir kļuvuši iespējami, jo, kā teicis kāds domātājs: “Mēs jūtamies īpaši. Mums pieder šī unikālā spēja runāt. Un mēs spējam veidot savu pasauli tā, kā to nespēj neviens.”
Zoodārzs kā izredzēto izprieca
Nosaukums “zooloģiskais dārzs”, ko lieto, lai apzīmētu savvaļas dzīvnieku kolekciju, aptver plašas nozīmes gan laikā, gan telpā. Tagad zoodārzs no izklaides vietas pārtop izglītības un sugu saglabāšanas institūcijā, taču cilvēks ir veidojis attiecības ar savvaļā mītošajiem dzīvniekiem jau kopš neatminamiem laikiem.
Jau Senajā Ēģiptē ir liecības par dzīvniekiem, kurus cilvēki turējuši sakrāliem un praktiskiem mērķiem. Ēģiptieši līdzās tempļiem norobežotā platībā izmitināja svētos dzīvniekus, kam pienācās viņu izpratnē pats labākais – krokodiliem kaklarotas, bet vanagu barošanai speciālas ierīces, kas ļāva putniem satvert barību lidojuma laikā.
Gulbji, pīles un pūces brīvi mitinājās grieķu dārzos un tika baroti no plaukstas, bet gleznos tempļus ieskāva svētie meži, kuros pastaigājās lauvas, un lidinājās Zeva ērgļi. Savukārt medicīnas dieva Asklēpija tempļos reliģiski ārstniecisku rituālu vajadzībām mitinājās čūskas. Ar muzikālajiem grieķiem kontrastēja romieši, un vēl joprojām neparasti brutālajā attieksmē pret dzīvniekiem viņiem nav sāncenšu.
Romas imperatoru karadarbības rezultātā iegūtās dzīvnieku karavānas plūda no Ziemeļāfrikas un austrumiem. Imperatoriem piederēja dresēti tīģeri, kurus viņi mēdza iejūgt kaujas ratos, tā uzsverot savu dievišķumu un pārākumu par pašām mežonīgākajām dabas radībām. Pakāpeniski Romas impērijā tika ieviests paradums izrādīt un pēc tam masveidā slepkavot lauvas un tīģerus ar nolūku atriebt dzīvnieku sagūstīšanas laikā radušos zaudējumus, kā arī tā apliecinot ienaidnieku zemju un bagātības sagraušanu. Šīs izdarības sajūsmināja pie gladiatoru cīņām pieradušo tautu.
Arī Viduslaiku Eiropā pils dārzos mājoja plēsīgi zvēri, kas parasti karaļu īpašumā nonāca savstarpējas apdāvināšanās rezultātā. Zvērnīcas tika ierīkotas pat no laicīgās pasaules norobežotajos klosteros. Tajos mitinājās āpši, lāči un gārņi.
Portugāles valdnieks Manuēls I pāvestam Leonam X iedāvināja ziloni, kuru svētais vīrs kopā ar citām veltēm – Indijas degunradžiem, Āfrikas gepardiem un Dienvidamerikas paviāniem – turēja Vatikāna dārzā ierīkotajā zvērnīcā. Zooloģiskais neprāts pārņēma arī kardinālus, kuri vairāk par lūgšanām nodevās zoodārzu ierīkošanai savu villu apkārtnē.
16. gadsimtā, lai apzīmētu neskaitāmos un neparastos priekšmetus un dzīvniekus, kas nāca no tālām zemēm, franču literatūrā pirmo reizi tika ieviests termins “eksotika”. Eiropas un arī Francijas monarhiem dzīvnieki bieži vien kalpoja par vēlmju un kaprīžu apmierinātājiem.
Kādā rītā, atmodies no slikta sapņa, kurā nav varējis atvairīt asinskāru zvēru uzbrukumu, karalis Henrijs II ar arkebūzu nogalināja visus Luvras karaliskās zvērnīcas iemītniekus.
Vecākais Eiropas zooloģiskais dārzs, kas darbojas vēl šobaltdien, ir Marijas Terēzijas zvēru paviljons Šēnbrunas pilī, ko daiļā karaliene 1752. gadā saņēma dāvanā no imperatora Franča I. Pils parkā līdzās zoodārzam atrodas stikla paviljons, kurā ir ierīkots botāniskais dārzs un tauriņu māja. Savukārt Londonas Tauera karalisko zvērnīcu reizēm varēja apmeklēt pat vienkāršie ļaudis, attiecīgi samaksājot dažus pensus vai arī atnesot lauvu barībai kaķi vai suni.
Kad 19. gadsimta sākumā Londonas zooloģiskā biedrība izveidoja pirmo oficiālo publisko zoodārzu, tolaik populārais mūziķis Greits Veins lipīgā dziesmiņā apgalvoja, ka “laba lieta ir svētdienās pastaigāties pa zoodārzu”, tā dāvājot mums tagad pazīstamo un pierasto nosaukumu.
Sākotnēji dzīvniekus aplūkot atvēlēja tikai izredzētajiem – zooloģiskās biedrības locekļiem un viņu draugiem, taču drīz vien ekskluzivitāte izplēnēja un biļetes zoodārza apmeklēšanai sāka tirgot pat tuvākajos Londonas krogos. Publiskos zvērudārzus atvēra arī Dublinā, Bristolē, Amsterdamā, Frankfurtē un Filadelfijā. Dzīvnieku mūža ilgums šajās iestādēs gan bija gaužām īss, jo tie tika turēti nelielos būros un eksponēti gluži kā izstādes vienības.
Nozīmīgākās pārmaiņas zoodārzu filozofijā aizsākās 1848. gadā, kad kāds atjautīgs vīrs vārdā Karls Hāgenbeks blakus skārda vanniņās dusošiem roņiem izkāra aicinājumu par niecīgu naudas summu baudīt brīnumainus mirkļus, vērojot dzīvniekus darbībā. Pie būros ieslodzīto skumjo acu īpašniekiem pieradusī publika naski devās aplūkot omulīgo roņu plunčāšanos.
Ar laiku Hāgenbeks ieguva pietiekamu skaitu dzīvnieku, kurus veiksmīgi tirgojot Eiropas zoodārzu direktoriem sarūpēja līdzekļus savas privātās zvērnīcas dibināšanai. Izrēķinājis dzīvnieku kustības spējas, Hāgenbeks restotos norobežojumus nomainīja ar stratēģiskās vietās izraktiem grāvjiem, un uz Hamburgas apkārtnē esošo zvēru mītni sāka plūst ceļotāji no visas Eiropas, to skaitā arī tie, kas vēlējās apgūt modernā zoodārza tapšanas noslēpumus. Piedevām gudrais Hāgenbeka kungs lauza tolaik valdošos pieņēmumus, atklājot, ka dzīvniekiem nepieciešams svaigs gaiss un tiem piemīt spēja daļēji pielāgoties vietējam klimatam.
Anglijā, Havletas apvidū, ar savvaļas plēsīgo dzīvnieku kolekciju lepojas zoodārzs, ko pirms gadsimta iecerēja, uzbūvēja un finansēja ekscentrisks miljonārs, kāršu spēlmanis, dendijs un cilvēku – dzīvnieku saišu stiprinātājs Džons Espinals. Aizraušanās ar azartspēlēm neparastajam angļu džentlmenim izvērsās nopietnā biznesā, un vairāku spēļu klubu īpašnieks pārtapa par kaislīgu dzīvnieku mīļotāju.
Espinala pirmie soļi zooloģijas pasaulē iezīmējās ar sievas dzimšanas dienu 1956. gadā, kad skaistule no ekstravagantā dzīvesbiedra dāvanā saņēma kapucīniešu pērtiķi. Drīz vien Espinalu ģimenes mājas kolekciju papildināja tīģeris un Himalaju lāču pāris. Arvien kaismīgāk ļaujoties dzīvnieku pasaules valdzinājumam, Espinals veica regulāras vizītes uz Londonas Zooloģisko dārzu, lai apmeklētu 240 kilogramu smagu, maigas dabas apveltītu gorillu.
Pateicoties neparastajai iedabai, šī gorilla bija kļuvusi par Londonas slavenību – kad mazi putniņi ielaidās viņa būrī, pērtiķis tos mīlīgi saņēma varenajās plaukstās un rūpīgi aplūkoja. Vērīgais gorilla pēc noteikta laika apmeklētāju pūlī esot spējis pazīt biežo apmeklētāju miljonāru Espinalu, un abu draudzība vainagojās ar izcilas gorillu kolonijas izveidi Espinala privātajā zoodārzā Havletā. Gorillu psiholoģijas un uzvedības pētniece Diāna Fosī, kaismīga zoodārzu nīdēja, pēc viesošanās Espinala dzīvnieku parkā atzinīgi novērtēja apstākļus, kādi sagādāti tās iemītniekiem.
Par dzīvnieku Luvru dēvēto Havletas zoodārzu no citiem līdzīgiem pasaules iestādījumiem atšķir citā pasaules redzējumā sakņojies princips – dzīvnieks ir līdzvērtīgs cilvēkam, kas šobrīd ir pārāk attālinājies no dabas un dabiskā. Dzīvnieku kopēji tika mudināti uzturēties cieši līdzās pat visplēsīgāko sugu pārstāvjiem, tos barojot, aprūpējot un ar tiem rotaļājoties.
Espinala izvirzītais mērķis gan prasīja arī cilvēku upurus – divdesmit gadu laikā no plēsīgo zvēru uzbrukumiem bojā aizgāja pieci Havletas zvērkopji, kam sekoja piederīgo prasības un tiesāšanās. Taču miljonārs ar teju reliģisku fanātismu aizstāvēja savu uzskatu un, izaicinot viņa pieejas noliedzējus, piedalījās publiski sarīkotās rotaļās ar tīģeriem un gorillām, iesaistīdams mežonīgajās akcijās pat savus ģimenes locekļus. Laba vai slikta, pareiza vai nepareiza, taču šāda pieeja ir iedarbīga, jo pat šā zoodārza kritiķi atzīmē, ka Havletā dzīvnieki vairojas labāk nekā citās šāda veida iestādēs.
Bet arī citur pasaulē par modes lietu kļuva cilvēka un dzīvnieka komunikācija. Vēl divdesmitā gadsimta sākumā par iecienītām atrakcijām kļuva šimpanžu tējas dzeršanas ballītes, vizināšanās lamu vilktos ratos un ziloņu mugurās.
“Aplūkojot senas fotogrāfijas, var redzēt, ka piecdesmitajos gados Padomju Savienības zoodārzos jaunie naturālisti baro plēsīgos dzīvnieciņus, bet dzīvnieku kopēji pastaigājas ar palieliem lauvēniem,” stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza izglītības metodiķe Daiga Leimane.
“Rīgas zoodārzā bija iecienītas fotosesijas ar lauvu mazuļiem. Bet tad cilvēki saprata, ka risks un bīstamība ir pārāk liela. Klasiskais piemērs ir ar ziloņiem, jo Eiropā ik pēc dažiem gadiem aiziet bojā kāds kopējs, kas ilgus gadus strādājis un bijis kontaktā ar šo dzīvnieku, bet te pēkšņi kaut kas notiek. Pašlaik zooloģiskie dārzi ir sadalījušies divās nometnēs – dzīvnieku un to kopēju komunikācijas atbalstītājos un noliedzējos. Zooloģiskajā dārzā Emenē, kur tagad dzīvo bijušais rīdzinieks zilonis Radža, cilvēku un dzīvnieku kontakts nepastāv, dzīvnieki tiek novēroti ar kamerām un mītne sakopta bez viņu klātbūtnes.”
Mūsdienās dzīvnieku aizsardzības piekritēji ir panākuši virkni aizliegumu – pat tiktāl, ka dažviet tiek slēgti delfināriji, zooloģiskie dārzi, Lielbritānijā gandrīz pavisam izskausta dzīvnieku izmantošana cirka programmās. Šobrīd atsaucību gūst par ‘animal petting’ dēvētas dzīvnieku mīļošanas un barošanas programmas. Daudzas fermas visā pasaulē nodarbojas ar trusīšu barošanas un poniju glāstīšanas biznesu.
Ja agrāk zoodārzu mērķis bija apmeklētāju izklaidēšana, tad tagad tas uzskatāms par slikto toni, jo šo iestāžu funkcija no izklaides jomas iestūrējusi dabas aizsardzības un zinātnes lauciņā. Bieži sabiedriskajā telpā atklājas dzīvnieku tiesību aizstāvju paustais viedoklis, ka daudzveidīgie un kvalitatīvie televīzijas raidījumi ir vispiemērotākie savvaļas pasaules izzināšanai.
Taču televīzijā mēs uzņemam tik milzīgu informācijas apjomu, ka tas pēc mirkļa jau aizslīdējis no atmiņas. Aizvediet bērnu uz mežu, un drīz vien, putnu balsīs klausoties, viņš spēs atšķirt ūpi no dzeguzes! Un kas gan var aizstāt sajūtas, kādas gūstam, ieskatoties dzīvas žirafes glāsmainajās acīs vai stāvot blakus milzu zilonim!
Edinburgas zoodārzs Skotijā ir pirmais, kas ieviesis daudzpusīgu izglītības sistēmu, apvienojot zoodārza resursus, vietējos muzejus un botānisko dārzu. Šīs zoodārza izglītības programmas mērķis ir iedvest apmeklētājos sapratni par dzīvās dabas vērtību, sarežģītību un trauslumu. Speciāli mācībām aprīkotās telpās nodarbojas paši mazākie dabas draugi, bet tiek piedāvāta arī apmācība padziļinātu zināšanu ieguvei.
Taču pati svarīgākā un, pēc dažu uzskatiem, vienīgā misija, kas attaisno zoodārzu eksistenci ir apdraudēto sugu saglabāšana. Viens no ievērojamākajiem šā procesa pamatlicējiem un entuziastiem bija Džeralds Darels, kas mums labāk pazīstams kā autors aizraujošām grāmatām, kuras iedvesmojušas daudzus jaunos zoologus. Pats Darels gan ir vairākkārt uzsvēris, ka rakstīšanai nodevies tikai komerciālos nolūkos, lai ar šādi nopelnīto naudu varētu realizēt savus zooloģiskos projektus.
Darela dibinātajā Džersijas Zooloģiskajā dārzā Britu salās zvēru mītnes ir veidotas, pamatojoties uz striktiem likumiem, kas paredz maksimāli ērtus un to iemītnieku dabiskajai videi atbilstošus apstākļus. Džersijas zoodārzs bija pirmā zvērnīca pasaulē, kas izmitināja tikai apdraudētās dzīvnieku sugas, un pirmā, kas aizsāka nebrīvē vairot zvērus.
Darels bija soli priekšā savam laikam, kad izvirzīja prasību, kas būtu jāievēro zoodārziem, – to pirmais uzdevums ir darboties kā kritiski apdraudēto sugu rezervātiem un sniegt iespēju cilvēkiem iegūt zināšanas par dzīvo dabu. Viņš uzskatīja, ka neapdraudētās sugas no zoodārziem jālūko saudzīgi adaptēt to dabiskajos apstākļos. Džersijas zoodārzā aprakta Laika kapsula, kas glabā Džeralda Darela sacerēto novēlējumu: “Mēs ceram, ka Tu būsi priecīgs, ka esi piedzimis tik burvības pilnā pasaulē.”
Lai gan teju vai katrs zoodārzs mūsdienās parakstās zem cēlā aicinājuma saglabāt retās sugas, realitātē apdraudēto dzīvnieku saglabāšanas darbs ir ļoti sarežģīts. Ne visas sugas ir iespējams pavairot nebrīvē un vēlāk atlaist savvaļā, tāpēc pasaulē nav daudz veiksmīgu tā saukto reintroducēšanas projektu.
Daiga Leimane stāsta, ka ir dzīvnieku sugas, kas tiešām veido nebrīves populāciju. Tāds ir Dāvida briedis, kas sastopams tikai zooloģiskajos dārzos. Ir arī sugas, kuras var pavairot un reintroducēt dabā. Tā izdevies ar mūsu pašu Eiropas koku vardi, kas tagad, brīnišķīgi iejutusies, dzīvo Kalvenes pusē.
Tomēr Leimane atzīst, ka ir daudzas sugas, kuras glābt vairs nav iespējams, jo ir iznīcināti to dabiskie apstākļi – visur priekšā ir ceļi, pilsētas, milzīgas kultūraugu plantācijas, un tādējādi nevar atjaunot biotopu, īpatnējas uzvedības vai barības iegūšanas nianses. Taču zoodārza misija ir rādīt savas zemes dzīvniekus, pat ja šie dabiskie apstākļi ir zuduši, ļaut cilvēkiem tos iepazīt. Un, iespējams, mainot attieksmi pret to dabu, kas ir pieejama uz savas mājas sliekšņa, savā pagalmā, vairs nebūs nepieciešamības mesties medīt žirafes Āfrikā.
Dzīvniekus pavairot nebrīvē ir ļoti dārgi. Kad Džons Espinals izlēma savam zoodārzam iegādāties tikai divus Sumatras degunradžus, kas dzīvoja Indonēzijā, viņam jau vajadzēja šķirties no diviem miljoniem mārciņu. Vēl papildus jāpierēķina dzīvnieku uzturēšanas izdevumi – izmitināšana, barošana, apkopšana un veterinārie pakalpojumi, kas zvērnīcai ik dienu izmaksā apaļu naudas summu.
Ar nebrīvē esošo savvaļas dzīvnieku pavairošanas procesu dzīvnieku skaits dubultojas, un līdz ar to palielinās arī izmaksas. Taču izklaides kārie apmeklētāji vēlas redzēt daudz dažādu dzīvnieku, nevis milzīgus vienas sugas barus. Tātad – konservācija nav ienesīga rūpala, tāpēc veiksmīgos zoodārzos tādi publikas iemīļoti dzīvnieki kā pērtiķi, žirafes, ziloņi un pingvīni, piesaistot apmeklētāju uzmanību, rada peļņu, no kuras liela daļa līdzekļu tiek izlietota sugu saglabāšanai.
Vairums zooloģisko dārzu šādiem komerciāliem nolūkiem piedāvā arī dažādas izklaides iespējas, sākot ar kāzu ceremoniju kuplināšanu un beidzot ar vietu izīrēšanu gurnu gorīšanai āfrikāņu ritmos. Valentīna diena ir laiks, kad zvērnīcas Amerikā mēģina piesaistīt pieaugušo auditoriju ar pikantām izrādēm, kurās ar glāzi šampanieša un zemenēm šokolādes glazūrā sveču gaismā ir iespēja baudīt stāstus par dzīvnieku mīlas priekiem.
Šo ideju izdomāja un ieviesa pingvīnu kopēja no Sanfrancisko zoodārza. Priecājoties par pingvīnu mīlas rotaļām, viņai iešāvās prātā, ka šādi patīkami skati, attiecīgi “iesaiņoti”, varētu nest pieklājīgu peļņu. Drīz apsviedīgās kopējas neparastā ideja izpletās pa teju visiem Amerikas zoodārziem, kuri nu apmeklētājus aicina uz Mežonīgo mīlu zoodārzā, Romantiskajām naktīm vai Āfrikas seksu. Tomēr pieredze rāda, ka lielākoties jāizlīdzas ar stāstiem, jo dzīvnieki ar “to” nodarbojas tad, kad pašiem tīk.
Bronksas Zooloģisko dārzu Ņujorkā uzskata par vienu no izcilākajiem pasaulē. Šeit dzīvniekus turē lielos, dabisko vidi simulējošos nožogojumos, kas dažādos veidos vilina apmeklētājus uzzināt ko vairāk par konservācijas procesu. Te apskatāma 43 miljonus vērtā Kongo ekspozīcija, kura uzskatāma par lielāko Āfrikas ekspozīciju pasaulē un kurā mītošajām gorillām atvēlēta milzīga dzīves telpa.
Pašiem augstākajiem standartiem atbilstošais zoodārzs metropoles viducī katru dienu uzņem vairāk nekā divus miljonus apmeklētāju! Taču pat ne simt gadu tālā pagātnē šeit pat atgadījās incidents, kas atspoguļoja toreiz valdošo rasismu un izpratni par citādo. 1906. gadā Bronksas Zooloģiskā dārza pērtiķu mājas apmeklētājus krātiņā līdzās pērtiķiem sagaidīja maza auguma tumsnējs vīrietis ar neparasti izkrāsotiem zobiem, kurš draiski rotaļājās ar orangutāniem, ar loku šāva būrī ievietotā mērķī.
Nākamajā dienā, kad ziņa par savādo iemītnieku bija apskrējusi teju vai visu Ņujorku, pie krātiņa tika piestiprināta zīme, vēstot, ka šeit katru septembra pēcpusdienu tiks izstādīts 23 gadus vecs, pusotru metru garš un 43 kilogramus smags afrikāņu vīrietis Ota Benga. Vēlāk Bronksas zvērnīcas direktors šo Otu Bengu nodēvēja par evolūcijas trūkstošo posmu, apgalvodams, ka afrikāņi acīm redzami ir tuvāki pērtiķu sugai nekā eiropieši.
Pēc Ņujorkas mācītāju sarīkotā skandāla Kongo vergu tirgū nopirktais pigmejs Ota tika aizvests uz Linčburgu, kur pārtapa par Otto Bingo, bet viņa izrakstītie zobi noslēpti uzmavās. Šeit viņš lielāko dienas daļu pavadīja mežos, vācot ogas un zālītes vai medījot ar loku. Otto kādu laiku strādāja vietējā tabakas rūpnīcā, līdz 1912. gada pavasarī, izdarot pašnāvību, pameta šo savādo pasauli. Mazā pigmeja stāsts ir iedvesmojis daudzus rakstnieks un mūziķus, taču cilvēku eksponēšana vēl nesenā pagātnē tika uzskatīta par pieļaujamu izrādi.
Arī modernā un dzīvniekiem draudzīgā zooloģiskā dārza ieviesējs Hāgenbeka kungs veidoja dzīvu cilvēku ekspozīcijas, kurās līdzīgi kā zooloģiskā dārza zvēriem arī lapiem, eskimosiem un nūbiešiem tika radīta dabiskos apstākļus simulējoša vide, un svešo tautu pārstāvji izklaidēja apmeklētājus, attēlojot ikdienišķu darbošanos ģimenes lokā.
Daiga Leimane, pētot Rīgas Zooloģiskā dārza vēsturi, atklājusi, ka arī šeit rīkota eksotisku tautu izstāde. 1915. gada februāra „Dzimtenes Vēstnesī” lasāms: “Kopš pagājušā decembra mēneša beigām šejienes zvērudārzā viesojas samojedi un sireņi ar saviem ziemeļu briežiem un suņiem. Viņi pievelk daudz apmeklētāju, kuri ne tikai vizinājas ar šiem kustoņiem, bet apmeklē arī samojedu dzīvokli jeb telti, kur iepazīstas ar šo ļautiņu dzīvi un paražām...”
Šādi cilvēku zoodārzi, reizēm saukti par etnoloģiskajām izstādēm, 19. un 20. gadsimtā aicināja aplūkot “primitīvās” būtnes, kas uz cilvēces evolūcijas skalas aizķērušās kaut kur starp pērtiķiem un eiropiešiem. Par to, ka cilvēku zookoncepcija vēl pavisam nav izzudusi arī šodien, liecina Taizemē mītošās Birmas žirafsievietes, kas ar gredzenoto, neparasti garo kaklu izrādīšanu tūristiem lūko nopelnīt sev iztiku.
Visā pasaulē aktīvi darbojas dzīvnieku aizstāvji, kas cīnās pret to, lai dzīvnieki netiktu uzlūkoti kā cilvēku īpašums vai izmantoti pārtikai, apģērbam un zinātnisku eksperimentu veikšanai, jo uzskata tos par ētiskas sabiedrības pilntiesīgiem locekļiem. Dzīvnieku tiesību kurss tiek pasniegts aptuveni 97 no 180 Amerikas juridiskajām skolām un lasīts vairākās rietumu universitātēs kā daļa no ētikas vai filozofijas kursa.
Šī mūsdienās dominējošā ideja tiek dēvēta par “jauno morāli”. Kritiķi gan oponē, ka dzīvnieki nav spējīgi panākt sociālu vienošanos, slēgt, parakstīt līgumus, tāpēc uzskatīt tos par kādu juridisku tiesību īpašniekiem nebūtu adekvāti. Šodien bieži peltā, pār dabu dominējošā mūsdienu cilvēka koncepcija patiesībā ir ļoti sena, jo jau Bībelē Pirmajā Mozus grāmatā varam lasīt: “Darīsim cilvēku [..], tas lai valda pār zivīm jūrā un pār lopiem, pār putniem apakš debess, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.”
Eiropas domātāji bieži ir mēģinājuši rast savu vērtējumu ne-cilvēciskajām būtnēm. Dekarts uzlūkoja dzīvniekus par komplicētiem automātiem bez dvēseles, prāta un saprāta, kas spēj redzēt, dzirdēt un pieskarties, bet nekādā ziņā nav spējīgi ciest un apzināties. Kants pēla cietsirdību pret dzīvniekiem, gan tikai tāpēc, ka šāda rīcība rada nevēlamas sekas pašam pāridarītājam – cilvēkam.
Paradoksāli, ka viens no kaismīgākajiem dzīvnieku tiesību aizstāvjiem bija tieši Hitlers, kas 1933. gada novembrī publiski paziņoja: jaunajā Reihā vairs netiks pieļauta cietsirdība pret dzīvniekiem. Vairāki pētnieki uzskata, ka Hitlers veidoja ideoloģisku programmu, kuras mērķis bija nojaukt robežas starp cilvēku un dzīvnieku.
Medību aizliegumam Hitlera Vācijā sekoja dzīvnieku transporta ierobežojumi. Tika izstrādāta īpaša metode, kā pēc iespējas saudzīgāk, nodarot mazāk sāpju, apkalt zirgu, kā pagatavot omārus, lai nevajadzētu tos vārīt dzīvus. Daži nacisti, ieskaitot pašu fīreru, ieturēja vieglu veģetāriešu diētu, kaut gan laiku pa laikam atļāvās baudīt arī gaļu.
Dzīvnieku uzšķēršana anatomiskām vajadzībām tika stingri aizliegta, jo tika pieskaitīta “žīdu zinātnei”, kas gan netraucēja nežēlīgajiem pētījumiem pakļaut jūdu un čigānu bērnus Aušvicas koncentrācijas nometnēs. Taču, ņemot vērā, ka šo bērnu fiziskais stāvoklis bija gaužām bēdīgs, eksperimenti nedeva objektīvus rādītājus, tāpēc bija vien jāpārskata iepriekš sludinātās zvēru tiesības un jāatsāk šiem pētījumiem izmantot dzīvniekus.
Solvita Vība Latvijā pārstāv organizāciju „Dzīvnieku draugu fonds”, kas ir Pasaules dzīvnieku aizsardzības biedrības (WSPA) asociētie locekļi un nodarbojas ar dzīvnieku tiesību ētisko pusi: “Mēs mēģinām sekot līdzi visām aktivitātēm, kas norisinās pasaulē, – par lāčiem, roņiem, suņiem un kaķiem. Mēģinām sniegt šo ziņu sabiedrībai, bet tā bieži vien nesaprot, jo nav pieejama vērtējoša informācija. Latvijā dzīvnieku tiesības un aizsardzība tiek vērtēta humānisma kontekstā, bet, kamēr tas nebūs ētikas jautājums, diskusija būs dažādos līmeņos. Tas nav jautājums par dzīvniekiem, tas ir jautājums par ētiku. Mums ir divas, trīs dzīvnieku aizsardzības organizācijas, bet pat Mozambikā ir desmit!
Mēs esam civilizēti, bet ne izglītoti šajā jomā. Izglītošana ir svarīga, un visas valstis kopā var daudz darīt gan šajā, gan arī likumdošanas jomā. Esmu ļoti priecīga, ka princis Čārlzs atbildēja mūsu rīkotās lāčādu protesta akcijas sakarā. Briti kopš 2003. gada ir ieviesuši mākslīgās kažokādas karaliskajā zirgu kavalērijā, arī karaliskā strēlnieku kavalērija sāka izmantot apģērbu no sintētiskajiem materiāliem. Problēma jau nav lāčos, tā ir principa lieta.”
Solvita Vība uzsver, ka nav pret kādu konkrētu zooloģisko dārzu, bet pret dzīvnieku turēšanu nebrīvē kopumā: “Mēs esam pret zooloģisko dārzu uzstādījumu. Ja man saka, piemēram, ka mums Rīgas zoodārzā ir skaistākā žirafu māja Eiropā, mani tas nepārliecina. Es saku, ka žirafēm nevajag mājas. Ja patiešām tiek veikts sugu saglabāšanas un pavairošanas darbs, tad ir labi. Bet, ja mēs katru zoodārzu izvērtētu nevis pēc piekārtās birkas, bet pēc reāli paveiktā?
Mūsu zvērudārzs iet uz augšu, jo, ja tas būtu tāds, kāds bija manā bērnībā, tad tur katru dienu stāvētu dzīvnieku aizsardzības organizāciju piketētāji, kā tas šobrīd notiek nabadzīgajās valstīs, kur zoodārzi ir vienkārši briesmīgi! Es neteikšu, ka nebūtu, ko darīt arī mūsu zoodārzā.
Nebūdama ledus lāču pētniece, es tomēr saprotu, ka viņiem nevajadzētu visu mūžu sēdēt uz betona. Tur vajadzētu pastāvēt un padomāt, vai mēs Latvijā neiztiktu arī bez leduslāča. Taču tajā pašā laikā, iespējams, daudzi cilvēki iebilstu, ka mums jau tā nav daudz skaistuma, un vēl tiks atņemts arī zooloģiskais dārzs! Vajadzētu tomēr katrā valstī izvietot tai piemērotākās dzīvnieku sugas.”
Arī Rīgas Zooloģiskā dārza valdes priekšsēdētājs Rolands Greiziņš atzīst – kaut arī veikti daudzi uzlabojumi, joprojām ir problemātiskās zonas un lāčiem tiešām vajadzētu jaunu mītni: “Agrāk baltais lācis dzīvoja 20 kvadrātmetros bez baseina. Tagad viņa mītne jau tā palielināta un ir izbūvēts dziļais baseins. Esmu redzējis, kādai jābūt šādai mītnei – pushektāru lielai ar milzīgu baseinu, klintīm un ūdenskritumu. Ja mums nav pienācīgu apstākļu, varam dzīvniekus dot prom, tomēr es pretojos šādai pieejai, jo zinu, ka daudzos zoodārzos ir vēl sliktāki apstākļi, un tas dzīvnieks šeit ir visu mūžu nodzīvojis. Tāpat dzīvnieki slikti pārdzīvo pārcelšanos. Kad no Maskavas Zooloģiskā dārza uz Spāniju veda ziloņus, viņi ceļā nomira no stresa.”
Solvita Vība tomēr precizē, ka dzīvnieku mīlestība un labturība atšķiras no dzīvnieku aizsardzības: “Mūsu pamatfilozofija ir tāda, ka nevis cilvēks pēc savām vajadzībām un izpratnes kārto hierarhiju, bet dabā viss jau ir sakārtots. Un dabā nav iekārtots, ka žirafe ieliek cilvēku Āfrikas savannā un žirafu bars staigā apkārt un skatās, kā cilvēks dzīvo. Mūsu galvenā doma ir tāda, ka katrs indivīds ir vērtība pati par sevi. Un ir jāmēģina iejusties dzīvnieka ādā.”
Taču vai tas ir iespējams – iejusties ādā? Šveices zoologs Heini Hedigers jau pagājušā gadsimta vidū norādīja, ka viens no aplamākajiem pieņēmumiem par zooloģisko dārzu ir tas, ka dzīvniekus, kas tur mīt, mēdz uzskatīt par cietumniekiem. Tas esot tas pats, kā iedomāties, ka radio un televīzijā runā, dzied un dejo mazītiņi cilvēciņi.
Džeralds Darels grāmatā „Noenkurotais šķirsts”, kas joprojām tiek uzskatīta par daudzu zoologu rokasgrāmatu, raksta, ka viņā neiecietību izraisa cilvēki, kuri ne nieka nezinot par savvaļas dzīvnieku paražām, apgalvo, ka zoodārzos zvēriem atņemta brīvība: “Viņu uztverē dzīvnieki ir mazi, kažokādās tērpti cilvēciņi. Tādēļ ir svarīgi uztvert dzīvi no dzīvnieku, nevis no sava redzesloka.”
Varbūt tāpēc Rīgas Zooloģiskā dārza speciāliste Daiga Leimane tiem, kas jautā, kāpēc zvērudārzos nebrīvē tiek mocīti dzīvnieki, parasti atbild: “Mēs jums arī varam dot brīvību! Šovakar nenakšņojiet mājās, ejiet parkā uz soliņa! Jo, tāpat kā mums, cilvēkiem, ir savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, dzīvniekam galvenais ir sava teritorija, kurā viņš var atrast barību. Žogs nav tik svarīgs, jo dzīvniekam ir savas zīmes, kā viņš pazīst savu teritoriju. Žogi bieži vien ir cilvēkiem, lai viņi saprot, ka te nav atļauts ieiet. Ļoti bieži, ja dzīvnieks kaut kādu iemeslu dēļ izkļūst no savas teritorijas, pirmā izmisīgākā darbība ir tikt atpakaļ! Viņam te ir sava pasaule ar savām smaržām, ar savu vietiņu, kur viss pazīstams, kur var justies droši.”
Rīgas zoodārza stāsti
Rīgas Zooloģiskais dārzs nākamgad svinēs simtgadi, tas ir pārdzīvojis gan abus pasaules karus, dažādas politiskās iekārtas, pārmaiņas dzīvnieku kolekcijās un vadībā. Daiga Leimane darba gaitā ir pārliecinājusies, ka zooloģiskais dārzs nav tikai dzīvnieki, bet lielā mērā arī cilvēki un viņu dzīvesstāsti.
Pirmām kārtām te jāmin tie zinātnieki un uzņēmēji, kas Ķīšezera krastā Ķeizarmežā ieguldīja savu entuziasmu un līdzekļus, lai sāktu veidot mūsu zvērudārzu, kas savus vārtus publikai atvēra 1912. gada 14. oktobrī. Atšķirībā no citiem tā laika Eiropas zvērudārziem, kuros iekļuva tikai smalko aprindu publika un netika paciestas bērnu klaigas, Ķīšezera krastā izveidotais parks bija draudzīgs visdažādāko sociālo slāņu pārstāvjiem.
“Pateicoties pirmā direktora Kārļa Grēves sacerētajiem zoodārza ceļvežiem, toreiz dēvētiem par “vadoņiem”, kuros bija ļoti smalks zoodārza apraksts, zinām, kāds tas izskatījās 1912. gadā. Grēvem, spriežot pēc tā laika publikācijām, bijušas ne tikai zoologa zināšanas, bet arī prasme tās interesanti pasniegt cilvēkiem, veicot izglītošanas darbu. Viņš bija tas, kas pamanīja, ka pie ekspozīcijām vajadzētu piestiprināt sugu plāksnītes, lai apmeklētāji gūst arī zinības. Zoodārza pamatdoma bija izrādīt Vidzemes un tuvo guberņu dabu, jo visi zina, kā izskatās žirafes, bet neko nezina par savas zemes zvēru pasauli. Un pilsētas bērns ne tajos, ne arī šajos laikos bieži vien pat zaķi nav redzējis.
1917. gadā zooloģisko dārzu likvidēja un tā teritorijā izveidoja kritušo karavīru bērnu vasaras nometnes. Dzīvniekus, kas nebija dārgi, likvidēja izbarojot vai nogalinot, pārējos aizveda uz Hāgenbeka Zooloģisko dārzu Vāczemē. Vēlākajos gados presē gan parādījušās dažādas “pīles” par iespējamajiem dzīvnieku likteņiem, to skaitā šokējošas ziņas par apēstiem ziloņiem, jo gaļa jau paliekot gaļa,” stāsta Daiga Leimane, kas tomēr negrib tam ticēt. “Mūsu ziloņi bija jauni, spēcīgi, no savvaļas nākuši, un es ceru, ka viņi bija to skaitā, kas aizceļoja uz Vāciju,” cerīgi atzīst speciāliste.
Pēc kara dzīvnieki netika atgūti, taču brīvvalsts laikā Latvijas patrioti iniciēja zoodārza atjaunošanu. Un tad jau pieminētais Hāgenbeka kungs trīsdesmitajos gados sūtīja dzīvniekus jaunajam Rīgas zvērudārzam. Tā kā viena zoodārza daļa joprojām piederēja bērnu nometnēm, tika uzbūvēts jauns romantisks ieejas namiņš, bet ēka, kur tagad apskatāma Latvijas abinieku ekspozīcija, tika celta kā restorāns.
Leimane teic: “Trīsdesmito gadu beigās bija ļoti liels uzplaukums – ceļi izbruģēti, ievilkts ūdensvads. Zoodārza teritorija būtībā ir kāpas, tāpēc mēs varam iedomāties, kā bija gadsimta sākumā, sausā laikā – pa putekļiem, slapjā – pa dubļiem. Kopējiem darbs šeit bija ļoti smags, bet arī otrs zoodārza sākums bija pašaizliedzības pilns, un darbinieki strādāja ar misijas apziņu. Es sarakstījos ar cilvēku, kas šeit trīsdesmitajos gados stājies darbā ar domu, ka paralēli varēs studēt, taču darba bijis tik daudz, ka mācībām laiks neesot atlicis, un talkā kā brīvprātīgie tika ņemti pat ģimenes locekļi.”
Pēc Leimanes ieskata, mūsu zoodārzam Otrā pasaules kara laikā gan paveicās, gan nepaveicās: “1940. gadā ienākot padomju varai, tika apcietināts un izsūtījumā mira mūsu direktors entomologs Laimonis Gailītis, kas trīsdesmitajos gados šeit tika ieguldījis daudz enerģijas. Tas ir skumjais stāsts.
Bet laimīgais stāsts – ka zoodārzā tolaik bija sācis strādāt veterinārārsts Arvīds Vīksne, kam bija zināšanas, interese, vēlmes un organizatora talants. Tieši viņš spēja saglabāt zooloģisko dārzu pat grūtajos kara apstākļos. Iespējams, tika panākta vienošanās ar armijas pārstāvjiem, ka mēs ārstēsim jūsu ievainotos zirgus, bet, ja šie zirgi ir tik ļoti savainoti, ka nebūs dzīvotāji, mēs drīkstēsim tos izmantot par barību plēsīgiem dzīvniekiem.
Kad kļuva skaidrs, ka vācieši atkāpjas un dzīvniekus izvedīs uz Vāciju, Vīksnem ar dažādām viltībām izdevās transportēšanu novilcināt līdz brīdim, kad ar dzīvniekiem nevienam vairs nebija vaļas krāmēties. Kara laikā šeit neviena bumba nav kritusi, neviens dzīvnieks nav ticis ievainots. Šeit pat tika uzkrātas slepenas barības rezerves, un kara beigām zoodārzs bija sagatavojies veiksmīgi – par to Arvīdam Vīksnem pateicamies līdz šai dienai, jo zinām, cik grūti ir sākt visu no jauna.
Cilvēki atceras, ka Vīksne ir pratis saliedēt kolektīvu, un visi šeit dzīvojuši ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, strādāja ļoti čakli un, par spīti drūmajam Staļina laika politiskajam fonam, nezaudēja dūšu. Bija augsti attīstīta mākslinieciskā pašdarbība – zoodārzā gan dziedāja, gan dejoja, gan teātri spēlēja.
Protams, padomju gados nevarējām kontaktēties ar rietumu valstu zoodārziem, bet mums bija sadarbība ar Maskavu un citiem Padomju Savienības zvērudārziem, kur strādāja ļoti zinoši un labi speciālisti. Un, ja mēs skatāmies uz tā laika tagad novecojušām celtnēm, tāds pats skats atklājas arī rietumu zooloģiskajos dārzos, jo sava mode ir gan būvniecībā, gan dzīvnieku turēšanā.”
Kopš 1995. gada Rīgas Zooloģiskā dārza direktors ir Rolands Greiziņš, kas piepulcēšanos Mežaparka zvērudārza saimei sauc par nejaušu, bet laimīgu likteņa pavērsienu: “Kad 1989. gadā atnācu strādāt uz zoodārzu, Rīgas jūrmala bija pilna ar atpūtniekiem no visas Padomju Savienības, ieejas biļete maksāja tikai 20 kapeiku, tāpēc dārza apmeklējums bija iespaidīgs. Arī dzīvnieku šeit bija ļoti daudz, jo to laiku politika diktēja: jo vairāk dzīvnieku, jo darbiniekiem lielākas prēmijas.
Šeit bija Ulmaņa laikā būvētā lauvu māja, kuras arēnā mazos krātiņos mitinājās bruņurupuči, ķirzakas, leopardi. Būrītis pie būrīša, kur 40 kvadrātmetros dzīvoja trīs tīģeri. Tāpēc daži apmeklētāji nostaļģiski atceras, ka zooloģiskajā dārzā agrāk bija daudz vairāk dzīvnieku. Kad 1991. gadā kļuvu par direktora vietnieku, sapratu, ka daudz darāmā, kaut gan dzīvnieki labi paēduši, tomēr dārzs nolaists un izrakņāts.
Kopš 1992. gada Rīgas Zooloģiskais dārzs ir Eiropas Akvāriju un Zooloģisko dārzu apvienības (EAZA) biedrs. Vairākums gadījumu, kad zooloģiskie dārzi postulē, ka viņu vienīgā misija ir sugu saglabāšanas, pavairošanas un reintroducēšanas darbs, ir uzskatāmi par blefu, jo arī tik nopietnā organizācijā kā EAZA uzmanība galvenokārt tiek pievērsta dzīvnieku labturībai, genofonda saglabāšanai un tirdzniecības regulēšanai. EAZA iespēju robežās piedalās dabas aizsardzības fondu rīkotajās akcijās, pievērš uzmanību aizsargājamajiem dzīvniekiem un kontrabandām.
Problēmas zoodārzā ir, un nepienāks tāda diena, kad viss tiks atrisināts. Mūsu ideoloģija ir diezgan vienkārša, ja ir zooloģiskais dārzs, tad šeit dzīvniekiem jājūtas cik vien iespējams pietuvinātiem dabiskajai videi. Mēs daudz braukājam, skatāmies, mācāmies. Reizēm taustāmies, meklējam labāko variantu.
Daiga Leimane pamatoti uzskata, ka zoodārzs ir sabiedrības spogulis, un, ja pirms gadsimta mūsu sabiedrībā valdīja kāre zināt un izglītoties, tad tagad jaušama tendence patērēt un izklaidēties: “Taču mēs šeit stāstām, rādām, organizējam mācību nodarbības, un ekskursijas te nav nekāda pajokošanās, bet stāsts par dzīvniekiem – par uzvedību, par apdraudētības statusu dabā.
To pašu, ko Grēve stāstīja pirms simt gadiem, stāstām arī mēs šodien, jo paaudzes mainās, bet daudz kas joprojām ir milzīgs pārsteigums. Un šis izglītības darbs ir bezgalīgs. Ja mēs ar saviem stāstiem un aizrautību spējam panākt, ka kaut vai viens cilvēks no ekskursijas grupiņas ir kaut ko guvis un sācis uz pasauli skatīties citām acīm, tad tas jau ir ieguvums. Bet sugu saglabāšanās rezervāti būtu jāveido vietās, kur vēl šie dzīvnieki dzīvo, lai nesamazinātu viņu bioloģisko teritoriju.”
Anete Moroza/ Foto: Aigars Hibneris, Māris Lielkalns, Rīgas Zoo
