Šodien Latvijā un pasaulē svin Lieldienas!
Lieldienas ir pavasara saulgrieži, ko svin par godu pavasara un Saules atnākšanai, kuros ar rituālām darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai, jau laikus nodrošināt zemes auglību un veicināt tās svētību.
Tās iezīmē pavasara punktu, kad turpmākā Zemes tecējumā ap Sauli dienas gaisma turpina pieaugt un nakts tumsa samazināties. Diena kļuvusi garāka par nakti.
Mūsdienās kristiešu un tautas Lieldienu tradīcijas ir cieši savijušās. Kristiešiem šis ir Kristus augšāmcelšanās laiks, bet latviešu tradīcijās ienākušas tādas kristiešu tradīcijas kā Klusā nedēļa pirms Lieldienām, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena. Tomēr šo tradīciju ievirze latviešiem nav aizgūta no kristiešiem, bet mantota: tā ir tautas maģisko priekšstatu izpausme, kas galvenokārt saistīta ar dažādiem ticējumiem par laika pareģošanu, auglības nodrošināšanu, veselību u.c.
Lieldienu mielastā goda vieta ir olām un plāceņiem, kas simbolizē Sauli un Saules atmodu.
Viens no svarīgākajiem Lieldienu priekšdarbiem ir šūpoļu kāršana. Šūpošanās var izvērsties par bīstamu nodarbību, ja nemākulīgi pakārtas šūpoles salūst, tāpēc šūpoļu kāršanu uztic labiem darba pratējiem. Tad šūpoles ir drošas un tajās viegla šūpošanās. Ļoti svarīga ir šūpoļu vietas izvēle. Labākā vieta ir kalna galā, kur šūpoles iekar starp diviem kokiem.
Raksturīgākās Lieldienu izdarības sākas jau ar rīta ausmu, kad Dievs, Saulei lecot, apstaigā laukus. Līdz ar Sauli ceļas arī ļaudis un tūlīt steidzas mazgāt seju tekošā ūdenī, jo Lieldienu rītā ūdenim ir sevišķs dziedinātāja spēks.
Nomazgājušies cilvēki iet celt tos, kas vēl guļ, pērdami gulētājus ar pūpolu zariem. Šaustīšana ir pirmā izdarība, kas veicina modrību un veselību. Visvairāk pūpolo bērnus ar laba vēlējumiem un izsaucieniem, bet šaustīšanu saņem arī lielie, pieaugušie. Šaustītājus pēc tam apdāvina ar olām un pacienā ar plāceņiem.
Viena no senākajām Lieldienu rīta izdarībām ir putnu dzīšana. Putni nozīmē ļaunumu, slimības: aizdzenot tos no sētas, laukiem un mājām, sagaida, ka ar to tiks aizdzītas visas raizes un ļaunumi.
Putnu dzīšana norisinās ar lielu troksni: sit klabatas, klaigā, šauj, trokšņo un dzied. Šo darbu pabeiguši, putnu dzinēji atgriežas mājās, kur viņus sagaida saimniece, aicinādama Lieldienu azaidā.
Slavena Lieldienu izdarība ir šūpošanās, kas dainās ir visvairāk apdziedāta. Šūpošanās Lieldienās satur tādu pašu nozīmi kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos ‒ auglības veicināšanu. Šī Lieldienu izdarība sakņojas senā pagātnē, bet latvieši ir vienīgie eiropieši, kas šo seno šūpošanās tradīciju saglabājuši vēl pašlaik.
Lieldienu olas
Lieldienu šūpošanās ir priecīgs notikums. Pie šūpolēm sanāk daudz ļaužu: puiši, meitas, vecāki cilvēki un bērni. Meitas nekad nenāk tukšām rokām: viņas ņem līdzi olas un plāceņus, ko izdalīt puišiem par šūpoļu kāršanu un šūpošanu. Tradicionāli šūpošanās turpinājusies vēl nedēļu pēc Lieldienām, un tad šūpoles sadedzinātas, lai raganas nevarētu šūpoties.
Lieldienu svarīgākā maltīte ir brokastis, tāpēc brokastgalds klājams ar sevišķu rūpību. Galdautu liek dzeltenu vai zaļu. Apklāto galdu grezno ar pūpoliem, izplaucētiem bērziņiem, alkšņu un lazdu pumpurotiem zariem, ar pirmajām pavasara puķēm ‒ vizbulītēm, sniegpulkstenītēm, pavasara krokusiem, narcisēm, arī sūnām.
Pirmā vieta Lieldienu brokastu galdā ierādāma krāsotām olām un dažādiem olu ēdieniem. Lieldienu galda patīkams papildinājums ir svaigas bērzu sulas. Ēdienus un cepumus pēc iespējas veido apaļus, tādējādi uzsverot Saules simboliku. Jauka paraža – sākot mielastu, saimniece pirmo olu sadala tik daļās, cik cilvēku ir pie galda. Katrs bauda savu daļu no kopīgās olas.
Visu dienu, priecādamies par Saules atgriešanos, ļaudis iet rotaļās un rāda savu veiklību spēlēs.
