Kā Latvijā vilto gleznas. Mākslas aizkulises
Lēta autora gleznai piešķir klasiķa parakstu, glezno no nulles slavena mākslinieka stilā, sievai aiz muguras nomaina oriģinālu pret kopiju. Mākslas tirgotājs Raitis Cinks intervijā žurnālam „Degpunktā” atklājis viltus mākslas aizkulises — kā atdarina gleznas, kā pārdod un par cik.
Cinkam pieder Teikā divstāvu namā iekārtotais privātais Latviešu mākslas muzejs, un arī viņš nav pilnībā izvairījies no viltojumiem, lai arī pazīst šos darboņus un dažu gleznu jeb īstā autora vārdu izglābis no pazušanas.
Miesnieka paraksts citai gleznai
Šīs kriminālās aprindas Cinks zina kopš dziļiem padomju laikiem: „Mākslas tirgū esmu ļoti sen, ar vairākiem no viņiem kopā esmu audzis, personiski pazīstu. Daži jau ir nomiruši, daži ir vecāki par mani, citi jaunāki, nāk arī jaunā paaudze klāt.”
Tie nav Mākslas akadēmijas studenti un absolventi, lai arī ir mazs izņēmums — divas „noklīdušās avis”. „Konkurentu izsolē redzēju gleznu ar Miesnieka parakstu. Skatos, tas ir K. (vārds ir zināms, tomēr tiesas priekšā neviens nav saukts — M.P.), piezvanu viņam, sāk izvairīties. Parādās otra glezna ar viltotu parakstu, atkal K.,” stāsta Cinks.
Viņš sācis „tīt filmu atpakaļ”, runāt ar cilvēkiem un dzirdējis šādu versiju — padomju laikos augsts kultūras funkcionārs „sagājis kopā ar cienījamo mākslinieku, kurš apzināti taisījis viltojumus ar svešiem parakstiem” un devis izplatīšanai.
„Bet pieķerts nav, tā ka tas, ko es runāju, ir nepierādāmi. Var, protams, paņemt konkrētās gleznas, sasaukt ekspertus un secināt, ka šie nav Miesnieka darbi,” saka Cinks. Bet kā pierādīt, ka otu te pielicis kāds cits? Viņš teiks, ka nekā nezina. Un kā Cinks par to var būt pārliecināts? „Es taču redzu izmantotās krāsas, toņus, stilu. Kā glezno viņš, otra tāda Latvijā nav.” Miesniekam vairs nevar pajautāt, viņš aizgāja mūžībā jau 1977. gadā.
Pēc Cinka vārdiem, Latvijā ir vēl viens zināms mākslinieks, kurš specializējies uz 20. gadsimta divdesmito gadu krievu mākslu. Viņš izmanto abus izplatītākos viltošanas paņēmienus — nopērk vecu darbu, pieglezno un paraksta ar svešu vārdu vai uz veca materiāla rada jaunu darbu.
„Vecas gleznas aizmugurē ir piespiestas ar vecu kartonu. Šos kartonus uzpērk par diviem līdz trim latiem gabalā un pēc grāmatas glezno kaut ko līdzīgu. Rīgā ir vietas, kur var iegādāties tikai viltojumus — 300 gleznas, bet 280 ir viltotas!” apgalvo Cinks. Un tas neesot nekāds „kaktu antikvariāts”, „tas nav gadījums, kad kaut kas iejucis starp 500 darbiem, es runāju par sistēmu”.
Viltojot mākslu, ir divas pieejas. Pirmā — izvēlas sen gleznotu darbu un pieliek līdzīga, bet dārgāka mākslinieka parakstu. Piemēram, līdzīgi Ansim Artumam glezno ne tik pirktais Jurģis Skulme — ir aizdomas, ka viltotāji mainījuši parakstus, turklāt pat Artuma dzīves laikā.
Otrs variants — no nulles taisa jaunu darbu. Viltotāji iecienījuši daudzus latviešu māksliniekus — Irbi, Vinteru, Kalnrozi. „Irbi ir ļoti grūti atšķirt, īsto no neīstā, pat man. Ja cilvēks ir lietpratējs glezniecībā, viņam uztaisīt Irbīti nav nekādu problēmu,” uzskata Cinks.
Kādam nu jau aizsaulē aizgājušam Kārļa Padega „speciālistam” Cinks nesis mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača grāmatas, lai rūpīgi izskata — vai viss kārtībā ar slavenā bohēmista un dendija darbiem. Pēc tam zvanījis Kalnačam, ka sirds var būt mierīga, grāmatās reproducēto mākslu viltotājs atzinis par īstu. Citiem māksliniekiem ir gadījies kļūt grāmatās pārstāvētiem ar viltojumiem.
Cinks rāda viltus Padegu — pietiekami primitīvu, lai mākslas pazinēji to neatzītu par īstu. Tādi esot „saražoti” desmitiem, arī labāki, kas, iespējams, iekļuvuši privātās kolekcijās. Žurnālā „Studija” Padega eksperts Jānis Kalnačs ir nosaucis īsto autoru — Hugo Bērziņš. Nu jau šis vīrs ir aizsaulē, ir zināms, ka cilvēks ar šādu vārdu četrdesmitajos gados mēģinājis iestāties Mākslas akadēmijā.
Blēži mēdz arī nosist cenu — taisa no nulles lielo mākslu un piedāvā ļoti lēti, ja kāds neorientējas, nopērk arī. Parasti šie meistari nav ne studējuši, ne citādi nopietni mācījušies gleznot. Kā tad var uzzīmēt, ja nav mācījies? „Trenējas. Kopēt ir visumā viegli, noliek oriģinālu vai grāmatu priekšā un strādā, uztaisa 20, 30, simts un pie piecsimtā jau sanāk,” saka Cinks.
Par desmit latiem jebkāds paraksts
Drošs nevar būt neviens mākslas cienītājs un nekur — ne antikvariātā, ne smalkā galerijā, kā zināms, viltojumi gadās pat pasaules līmeņa izsolēs. Vai Cinks pats ir drošs, ka viņa galerijā nekas nav „iejucis”? „Ja es pats pieņemu gleznu, apskatu un atbildu par to, bet ir situācijas, kad neesmu uz vietas, cilvēks atnes, meitene izraksta kvīti. Tad atnāku, apskatu — ja nav tas, tad zvanu: nāciet pakaļ, nesiet mājās. Ir bijuši tādi gadījumi.”
Reiz tirgotājs nav kārtīgi apskatījis atnestu Edgara Vintera gleznu, un tā „aizlaista” uz izsoli. Laimīgā kārtā neviens nenopirka, bet pēc izsoles kāds pienācis un pateicis, ka tas taču nav Vinters. „Piegāju, apskatījos, tiešām nav. Bet attālā līdzība tik cieši piemeklēta, ka glezna ir nopietni jāņem rokā. Protams, atdevām atpakaļ un netirgojām.”
Pēc Cinka domām, te bijusi ļaunprātība: „Šis cilvēks droši vien parakstu pasūtījis. Ir cilvēki, kas raksta dažādos rokrakstos, un par nelielu algu — pieciem vai desmit latiem — paraksta visu, ko vajag. Pat Sergeju Vinogradovu, kas ir ļoti grūti.”
Cinks pieredzējis, ka no viņa pirktai Jēkaba Apiņa gleznai parakstu nomaina pret Aleksandru Štrālu. Līdzīga „kalibra” mākslinieki, bet arguments — Štrālu vieglāk pārdot. Cinks atpircis gleznu, nomazgājis viltoto parakstu un jau ar savu roku atjaunojis īsto, nākamajiem pircējiem izstāstījis darba vēsturi. „Neiedomājamas un nevajadzīgas situācijas,” viņš dusmojas.
Purvīša skolnieku nedienas
Cinks īpaši vāc klasiķa Purvīša skolnieku darbus, viņa kolekcijā ar apmēram 400 gleznām pārstāvēts 81 autors no 83 izcilākajiem. Šo mākslinieku veikumu bieži uzdod par viņu skolotāja darbu. Cinka galerijā ir, piemēram, glezna, kuru rotā gan Purvīša, gan Jāņa Pūpola paraksts.
Nepaveicies ir Oto Pladeram — viņš ar savu ziedošo koku manieri ir vistuvāk sava skolotāja ziedošajiem kokiem, viltotāji to labi zina, tāpēc darbi ar Pladera parakstu esot retums. Cinks: „Es pat redzēju vienu Pladeru ar Purvīša parakstu pagājušajā gadā vienā Amerikas izsolē. Un arī nosolīja, laikam par 8000 dolāru, glezna tiešām bija skaista.”
Cita Purvīša skolniece Irma Rozenfelde trīsdesmitajos gados apprecējās ar bagātu naftas tirgoni un emigrēja no Latvijas uz Tunisiju Ziemeļāfrikā, kur uzgleznoja daudzus tirgus skatus. Tās ulmaņlaikos bija atvestas uz izstādi Latvijā un labi izpirktas, pirms apmēram 15 gadiem viena tikusi Cinka īpašumā.
„Kādu dienu ieraugu Rozenfeldes tirgus skatu pie viena viltotāja. Cik maksā? Tev — 8000 latu! Kāpēc, par Rozenfeldi tūkstoti nedabūsi?” brīnījies Cinks. Viltotājs tikai pasmīnējis — šodien Rozenfelde, rīt Korovins. Nomainīja parakstu un pārdeva par 14 000 latu. „Tā ka viņš man vēl izrādīja pretimnākšanu — par 8000 latu saglabāt Rozenfeldes parakstu,” ironizē Cinks. Tik ļoti vērta kriminālajā mākslas pasaulē var būt viena paraksta maiņa.
Tas pats „meistars” gandrīz nomazgājis 19. gadsimta Rīgas mākslinieka Artēmija Gruzdiņa parakstu no gleznas „Bēgšana no Ēģiptes”, laimīgā kārtā šo darbu dziļos padomju laikos, 1978. gadā, Cinks izglābis no viltotāja rokām. Toreiz viņš spēra pirmos soļus mākslas pasaulē, kolekcionāram bija 23 gadi.
„Mūsu Nacionālajā mākslas muzejā ir divi viņa darbi, pirms dažiem gadiem izsolē bija vēl divi, viņš ir rets mākslinieks. Vēl pat deviņdesmitajos gados latviešu gleznas nemaksāja neko. Tas cilvēks teica, ka mazgās parakstu nost un liks virsū slavenu francūzi. Kāpēc ne, kas Latvijā zina, kā franči glezno, visi tic parakstam, tātad nopirks. Es viņam izlūdzos, lai atstāj parakstu, kopš tās dienas pagāja 15 vai 20 gadi, un es gleznu atpirku, par diezgan lielu cenu,” savu ieguldījumu patiesās mākslas glābšanā atklāj Cinks.
Pudeles dēļ oriģinālus nomaina kopijas
Daudz retāk kopē esošas gleznas, bet arī to dara, un iemesls bieži ir ļoti prozaisks. Kāds kungs varējis lepoties ar plašu gleznu kolekciju, bet ļoti paticis ņemt uz krūts. Nauda vajadzīga, sieva neļauj mākslu iztirgot, tad nu atradis risinājumu — izsaucis palīgos pazīstamu mākslinieku, lai nokopē.
„Kopiju pie sienas, oriģinālu pārdod, naudu nodzer. Kad viņš nomira, pie sienām puse kopiju, kuras izpirka kā oriģinālus, jo zināja, ka viņam laba kolekcija,” komentē Cinks. Vieniem paveicās, citi varbūt vēl tagad nenojauš, ka dažs „oriģināls” pārdots pat trīs reizes.
„Vēl vienu gadījumu zinu, kad cilvēks gribēja pārdot Libertu un sieva neatļāva. Plaši pazīstams uzvārds, gandrīz jebkurš Latvijā zina. Arī pasauca mākslinieku, uztaisīja kopiju, labāku nekā oriģināls, vismaz man patika, kopija droši vien vēl tagad stāv mājās,” zina Cinks.
Tikai nepērc, nav mana glezna
Reizēm pieredzētas pavisam kuriozas situācijas. Gleznotājs Eduards Kalniņš ieiet antikvariātā, nopēta gleznu un secina — labs darbs, bet nav mans. Kāds bija izmantojis mākslinieka jau mirušā skolnieka Bruno Celmiņa darbu.
Kad Cinks vēl bija tikai iesācis savas kolekcionāra un tirgotāja gaitas, viņam gadījās šāda tikšanās antikvariātā. Ieraudzījis Jāņa Skuča, reta mākslinieka, gleznu un pētījis, vai pirkt. „Nostājas blakus vīrietis, arī skatās uz to pašu gleznu, pagriežas un saka — tikai nedomā pirkt, tā nav mana,” pasmaida Cinks — viņu brīdināja pats gleznotājs.
Kļūdams atkal pavisam nopietns, Cinks par viltotājiem filozofiski piebilst: „Viņi gremdē savas dvēseles. Cilvēks nāk zemes virsū, lai attīrītu savu dvēseli dzīves ceļa garumā, lai paliktu aizvien labāks un tīrāks, bet viņi aptur savu attīstību.”
Plašāk par gleznu viltošanu Latvijā lasiet žurnāla „Degpunktā” 3. numurā. Vai iekrīt arī muzeji? Un par ko Krievijas miljonārs apsūdz ievērojamu galerijas īpašnieci?
