Unikāls atklājums! Krievijas cara meita dzīvo Juglā
„Mans īstais vārds ir Elizabete, esmu Krievijas cara Nikolaja II jaunākā meita,” tā apgalvo 97 gadu vecā rīdziniece Elza Volkova. Imperatoram bija četras meitas, taču Volkovas kundze uzstāj, ka viņa ir piektā. Par to viņa informējusi Krievijas vēstniecību un veikusi DNS analīzes.
Elza Volkova dzīvo Rīgā, Juglas daudzstāvu mājas divistabu dzīvoklī. Savos 97 gados viņa izskatās pārsteidzoši labi – lasa bez brillēm un pārvietojas bez grūtībām. Tiesa, viņa slikti dzird un ne visu atceras. Kundze bieži pārjautā, arī atmiņu stāsts dažviet ir saraustīts. Tomēr viņa turas braši un labprāt stāsta par savām dzīves gaitām.
Elzas Volkovas apgalvojums par savu patieso izcelšanos ir kā miets pa pieri. Proti, viņa ir pēdējā Krievijas imperatora Nikolaja II meita. Kundzes pasē rakstīts, ka viņa dzimusi 1913. gadā. Tātad – kad boļševiki nošāva cara ģimeni, viņai bija pieci gadi. „Patiesajai Dzīvei” viņa atklāj savu brīnumaino izglābšanos un stāsta, kā nokļuvusi Latvijā.
“Kad dzīvojām Aleksandrovas pilī, lielā zāle bija atdalīta ar starpsienu,” saka Elza. “Tajā bija ierīkotas lielas un smagas durvis, aiz kurām atradās tēva guļamistaba. No rītiem es parasti ieskrēju pie tēva, jo man patika papļāpāt ar viņu. Arī tēvam patika parunāt. Gulta viņam bija šaura, tā faktiski bija vienvietīga armijas gulta. Tā atradās pie sienas, un es reizēm viņam aizlīdu aiz muguras. Netālu bija galdiņš ar lampu un pusskapītis ar grāmatām. Reiz prasīju tēvam, vai viņš gultā lasa. “Jā,” viņš atbildēja. “Vakaros visādas domas nāk prātā, nevaru aizmigt. Tad palasu, un uznāk miegs.” Es par to brīnījos un teicu: “Es, kā eju gulēt, tā uzreiz aizmiegu.”
Cara guļamistaba bijusi šaura un gara, otrajā galā atradusies vannas istaba un tualete. “No rītiem tēvu nāca ģērbt speciāls ģērbējs. Kad viņš ieradās, es skrēju ārā no istabas. Vecāki gulēja atsevišķi, un mātei bija cita istaba. Pie viņas es negāju, es biju vairāk pieķērusies tēvam. Kad spēlējos ar brāli, reizēm pie mums ienāca tēvs, lai paskatītos, vai neplēšamies.
Vispār brālis bija diezgan mierīgs. Pēc sava rakstura bija kluss, nosvērts un apzinīgs. Kaut mums katram bija savas intereses, nebija problēmu saprasties, mēs viens otru respektējām. Māsas jau bija lielas, ar viņām man nesanāca spēlēties. Arī viņas labi sapratās. Visnopietnākā bija vecākā māsa Olga, reizēm mūs apraudzīt ienāca māsa Anastasija. Vienā pils telpā atradās zirdziņš, dāvana tēvam. Tas nebija īsts zirdziņš, bet izbāznis. Zirdziņā bija iestrādāti dažādi spoži dārgakmeņi. Brālim tas izbāznis patika, man gan ne. Tam bija īsa aste un īsas krēpes. Kad to bužināju, brāli aizrādīja, lai neaiztieku.”
Savu bērnību viņa atceras fragmentāri. “Kad tēvs vēl nebija parakstījis atteikšanos no troņa, sardze stāvēja pils pagalmā. Reizēm kareivji ienāca iekšā, lai pārbaudītu, vai visi esam uz vietas. Atceros epizodi, pie mums ienāca kareivji, un māte vienu no viņiem atgrūda. Vēlāk viņa man teica, ka varu aizbēgt. Māte mani izstūma no istabas, un es aizskrēju prom pa gaiteni. Gaiteņa galā ieraudzīju kādu sievieti ieejam istabā. Pieskrēju pie durvīm, klauvēju un saucu, lai taisa vaļā. Viņa atvēra durvis un ievilka mani istabā. Viņa paņēma mani rokās un rādīja citai kundzei. Abas sprieda, kā mani izvest no pils.
Vecākā sieviete sameklēja lielu lakatu, ļoti skaistu – krējuma krāsā ar sarkanām rozēm. Mani ietina lakatā un iznesa pa sētas durvīm. Tur bija piebraukti rati, kuros sēdēja kāds vīrs – zemnieka drēbēs, ar zemnieka cepuri galvā. Zem drēbēm pamanīju militāru formu un sapratu, ka tas ir cara, mana tēva, virsnieks. Mani noslēpa salmos, un mēs visi izbraucām no pils pagalma. Vairs neatceros, cik ilgi braucām. Pienāca vakars, es sāku gulēt. Biju nogurusi un nesapratu, kas īsti notiek.”
Elza atceras, ka naktī viņi piestājuši kādā iebraucamā vietā. “Tur notika kaut kādas svinības, laikam kāzas. Man apsēdināja pie krāsns, uz kuras augšā gulēja bērni. Sieviete sacīja, lai pasēžu un pagaidu, bet es sāku raudāt. Mani nomāca visi tie uztraukumi un neziņa. Ienāca virsnieks un sāka mani mierināt. Uzlika mani augšā uz krāsns, lai paguļu. Uz krāsns bija smiltiņas, bet uz tām bija uzklāta aitāda. Tur bija silti un patīkami. Pēc kāda laika turpinājām ceļu. Mani aizveda uz Kremli, kur dzīvoja manas mātes māsa.”
Elza stāsta, ka reiz mātes māsa kaut kur bijusi aizbraukusi un viņa izgājusi pastaigāties. “Klīdu pa Kremļa teritoriju un satiku meiteni, kas bija vecāka par mani. Viņa bija ģērbusies zilā kleitā. Mēs runājāmies un spēlējāmies. Tā izgājām ārā no Kremļa. Pie vārtiem stāvēja zaldāts, viņš neko neteica, viņš mūs izlaida ārā. Meitene sacīja, lai es pastāvu, viņa tūlīt atgriezīsies. Kādu brīdi stāvēju un gaidīju. Spīdēja silta saulīte, bet es bija piekususi. Atspiedu muguru pret sienu un aizsnaudos.
Es nezinu, cik ilgi gulēju. Kad atmodos, ieraudzīju, ka guļu gultā. Tā bija maza istabiņa, pie sienām bija sakārtas drēbes. Es nesapratu, kur atrodos. Istabā ienāca sveša sieviete. Es prasīju, kur atrodos, bet viņa atbildēja nesaprotamā valodā. Toreiz nezināju, ka tā ir latviešu valoda. Kad prasīju, kur ir mana ģimene, sieviete krieviski atbildēja, ka nezina. Pamazām sāku atcerēties, kas ar mani ir noticis. Vēlāk uzzināju, ka viņa atradusi mani uz ielas. Es gulēju, bet viņa mani savāca. Es tiku pabarota un apkopta. Tā es paliku pie tās sievietes. Viņu sauca Anna Sperliņa.”
Daudzi latvieši pēc boļševiku revolūcijas brauca uz mājām, un arī Sperliņa taisījusies uz Latviju. “Es nekur negribēju braukt, prasīju, kur ir mani vecāki, bet viņa atbildēja, ka es savus vecākus satikšot pa ceļam. Tā Sperliņa mani atmānīja uz Latviju. Dzelzceļa stacijā nīkām trīs dienas, līdz sagaidījām vilcienu. Vēlāk uzradās Annas vīrs Krišs, kuru man vajadzēja saukt par tēvu. Tikai Latvijā es uzzināju, ka manu īsto ģimeni ir nošāvuši boļševiki. Man vairs nebija izvēles. Es biju palikusi viena un ļoti baidījos, ka arī mani nošaus.
Tāpēc nevienam neteicu, kas patiesībā esmu. Latvijā Sperliņi uzdeva mani par savu meitu un sāka saukt par Ilzi. Šo vārdu es nepieņēmu, es pretojos, tāpēc mani nosauca par Elzu. Es to pieņēmu, jo bija līdzīgs manam īstajam vārdam Elizabete. Ātri vien iemācījos latviešu valodu un samierinājos ar saviem audžuvecākiem. Atceros, Sperliņa man pārmeta, ka es nepareizi metu krustu. Es metu krustu kā pareizticīgā, bet viņa – kā katoliete.”
Elza uzsver, ka viņai vienmēr bijušas lielas bailes par to runāt. “Kad vēlāk apprecējos, ne vīram, ne bērniem neteicu, kas patiesībā esmu. Es baidījos par ģimeni. Es sapratu, ka tas ir bīstami. Mani neviens neaizstāvēs, es tikšu iznīcināta. Vienīgi tagad atklāju, ka esmu cara meita. Man bija trīs bērni. Žanna un Sergejs ir dzīvi, Asja ir mirusi. Arī vīra sen vairs nav.”
Elza stāsta, ka strādājusi par fotogrāfi un bijusi iecere izveidot savu fotostudiju, bet diemžēl neesot sanācis. Četrdesmitajos gados karojusi Sarkanajā armijā, bijusi medicīnas māsa. Vēlāk veikusi dažādus darbus, strādājusi arodskolas kopmītnē par komandanti.
“Es biju ļoti stingra komandante un kopmītnē ieviesu armijas kārtību. Daudzas meitenes man bija pateicīgas, jo varēja naktīs mierīgi gulēt,” atceras Elza. “Un tagad es nevaru tā vienkārši aiziet no dzīves, nedabūjusi atpakaļ savas tiesības. Es taču esmu cara meita! Bērni un mazbērni man netic. Viņi meklē manu dzimšanas apliecību, bet man tādas nemaz nav. Ja kaut kur esmu fiksēta, tad visdrīzāk Krievijas Pareizticīgās baznīcas arhīvā.”
Te gan jāpiebilst, ka nevienos arhīvos, dokumentos, publikācijās, imperatora radu un paziņu atmiņās, izteikumos un memuāros par cara Nikolaja II piekto meitu Elizabeti, kas dzimusi 1913. gadā, nav bilsts ne pušplēsta vārda. Viņa nav redzama nevienā fotogrāfijā. Var teikt, ka cara piektā meita ir kā no gaisa nokritusi.
Kā to skaidro pati Elza Volkova? Viņa apgalvo, ka tā ir ebreju sazvērestība. Ebreji esot sagrozījuši patiesību par cara ģimenes patieso stāvokli... Kad pēc revolūcijas viņi nākuši pie varas, viņi bijuši ieinteresēti, lai nepaliek dzīvs neviens cara pēctecis.
Kundze stāsta, ka par savu izcelšanos viņa informējusi Krievijas vēstniecību un tur ieteikts viņai detalizēti uzrakstīt savu biogrāfiju. Kundze arī veikusi DNS analīzes, kuru rezultātus vēl nekur nav aizsūtījusi. Tie glabājas pie viņas, un, kā var noprast, Elzas bērni un mazbērni i nedomā nekur tos sūtīt. Viņi vienkārši netic viņas stāstījumam.
Bet tas vēl nav viss. Ar „Patiesās Dzīves” redakciju sazinājās liepājnieks Gunārs Šterns, kurš atklāja interesantus faktus par notikumiem cara pilī pirms ģimenes aresta.
“Padomju laikos mēs ar māti vedām uz Ļeņingradu tirgot ābolus,” stāsta Šterns. “Braucām ar vieglo automašīnu, ceļš bija garš, un mamma stāstīja par bijušajiem laikiem. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Latvijā ienākuši vācieši, daudzi bēguši prom uz Krieviju. Arī mana māte atstājusi Latviju un devusies uz Pēterburgu pie sava vīra, kas dienējis cara galmā par štātes zaldātu. Viņš bijis sardzes jeb parādes kareivis – stalta auguma, iznesīgs vīrs. Māte iekārtojusies cara pilī par istabmeitu vai bērnu aukli, to es precīzi nezinu.
Kad cara ģimeni apcietināta, viena meita esot izbēgusi. Māte viņu noslēpusi, bet kāda cita sieviete viņu izvedusi no pils un aizvedusi uz Maskavu. Žēl, ka toreiz es viņu neiztaujāju sīkāk, jo mammas vairs nav, viņa nomira 1984. gadā. Padomju laikā par šo tēmu bija bīstami runāt, draudēja nepatikšanas. Mamma vēl pieminēja, ka viņa bieži spēlējusies ar cara meitām, it sevišķi Olga bijusi laba draudzene. Mamma stāstīja, ka caram bijušas piecas meitas. Lai izbēgušo meitu boļševiki nemeklētu, izlaida valodas, ka ir tikai četras.”
Gunārs Šterns pieļauj, ka Elza Volkova patiešām varētu būt imperatora meita. “Ja salīdzinātu Elzas un cara ģimenes pārstāvju DNS, viss kļūtu skaidrs. Tad nevajadzētu zīlēt, kā ir patiesībā. Ja viņa izrādītos cara meita, tā būtu baigā sensācija,” spriež Gunārs.
Blēži un viltvārži
Lai ieviestu skaidrību par cara ģimeni, nedaudz atgriezīsimies pagātnē. 1894. gadā Nikolajs apprecējās ar Hesenes-Darmštates princesi Alisi, kura pareizticībā tika kristīta kā Aleksandra. Viņu laulībā piedzima pieci bērni – četras meitas Olga, Tatjana, Marija, Anastasija un dēls Aleksejs.
1917. gada 2. martā Nikolajs II parakstīja atteikšanos no troņa, un līdz 14. augustam viņa ģimene atradās mājas arestā Aleksandrovas pilī. Vēlāk viņus izsūtīja trimdā uz Toboļsku, bet pēc boļševiku apvērsuma ģimeni pārveda uz Jekaterinburgu, kur viņus nošāva. Tas notika 1918. gada 17. jūlija naktī.
Jau 1918. gadā izplatījās baumas, ka ne visi cara ģimenes locekļi ir nošauti, un no tā laika līdz pat mūsdienām uz cara pēcteču godu pretendējuši ļoti daudz cilvēku, kas dažnedažādi centušies pierādīt savu radniecību.
Kāda cara Nikolaja II radiniece vēlāk stāstīja, ka 1918. gadā viņa īslaicīgi atradusies apcietinājumā Permā un cietuma uzraugi kamerā ieveduši kādu jaunu meiteni, kas uzdevusies par Anastasiju Romanovu. Apsardze vēlējusies noskaidrot, vai meitene patiesi ir cara meita. Nikolaja II radiniece paziņojusi, ka tā nav Anastasija, un sargi meiteni aizveduši.
Pēc boļševiku sarīkotā valsts apvērsuma vairākkārt tika fiksētas ziņas par jaunām sievietēm, kuras uzdevušās par Nikolaja II meitu, apgalvojot, ka izbēgušas no apcietinājuma. Tas pat kļuva par savdabīgu rūpalu, kā nopelnīt naudu. Rasputina meitas vīrs Boriss Solovjovs izplatīja baumas, ka izbēdzis pats imperators, kas tagad slēpjas pie viņa.
Rasputina znots atrada dāmas, kuras uzdevās par imperatora radiniecēm un apstiprināja, ka – jā, tiešām – Nikolajs ir dzīvs un vesels, viņš gatavojas emigrēt, un viņam vajadzīga nauda. Krievu uzņēmēji jau bija gatavi atvērt savus maciņus, bet drīz vien atklājās, ka nauda vajadzīga pašam afēras organizētājam Solovjovam, kas vēlējās iespējami ātrāk pamest Krieviju un emigrēt uz Ķīnu.
Tolaik pieņēmums, ka kāds no cara ģimenes ir izglābies, bija visnotaļ reāls un ticams. Bija versija, ka pēc imperatora ģimenes nošaušanas boļševiki devušies dalīt cara mantas un mājas pagrabs palicis bez apsardzes. Ja arī kāds pēc slaktiņa palicis dzīvs, viņš varējis izglābties. Turklāt ievainoto, iespējams, iznesis kāds no apsardzes, jo ne visi kareivji atbalstījuši cara ģimenes nošaušanu. Laikā gaitā uzradās arvien vairāk liecinieku, kuri it kā bija redzējuši, kā cara meita Anastasija izglābusies un noslēpusies blakus mājā. Nekādu pierādījumu, kas apstiprinātu vai noliegtu šo versiju, nebija.
Baumas, ka ne visa cara ģimene ir nošauta, sevišķu popularitāti iemantoja krievu emigrantu sabiedrībā. Kā zināms, pieprasījums rada piedāvājumu, un ik palaikam uzradās pa viltvārdei, kas uzdevās par cara meitu. Viena no tādām bija māksliniece Jevgeņija Smetisko, kas ASV klajā laida memuārus, kuros aprakstīja, kā paglābusies no boļševikiem. Viņai izdevās ne tikai pievērst plašu uzmanību, bet arī labi nopelnīt.
Bet populārākā no visām pretendentēm neapšaubāmi bija Anna Andersone, kas uzstājīgi apgalvoja, ka pēc imperatora ģimenes slaktiņa kareivis, uzvārdā Čaikovskis, viņu izvilcis no mājas pagraba un izglābis. Uz publiskās skatuves viņa atradās teju pusgadsimtu, un prese periodiski ziņoja par viņas gaitām un tiesas prāvām, kad viņa pieteica savas tiesības uz cara īpašumu.
Viss baltiem diegiem šūts
Andersones stāsts sākās 1920. gadā Berlīnē, kad viņa centās izdarīt pašnāvību, metoties lejā no Bendleras tilta. Dežurējošais policists sievieti izglāba un nogādāja tuvākajā policijas iecirknī. Nākusi pie saprašanas, viņa nosauca sevi par Krievijas cara Nikolaja II meitu Anastasiju Romanovu.
Sieviete stāstīja, ka ieradusies Berlīnē, lai sameklētu savu tanti – mātes Aleksandras māsu, princesi Irēnu. Diemžēl princese ģimene viņu neesot atpazinusi un padzinusi. Sieviete žēlojās: “Vai spējat saprast, ko tas nozīmē – pēkšņi visu zaudēt un palikt vienai? Vai spējat saprast, kāpēc es izdarīju to, ko izdarīju?”
Jau vēlāk Andersone stāstīja, ka pēc cara ģimenes nošaušanas līķi vesti uz apbedījuma vietu, bet viņa bijusi ievainota un viņu noslēpis kāds zaldāts. Ar šo vīrieti viņa nokļuvusi līdz Rumānijai, kur abi apprecējušies. Diemžēl turpmākos notikumus sieviete vairs neatceroties. Interesanti, ka pretendenti uz cara meitas titulu bija gatavi atzīt pat vairāki imperatora dzimtas pārstāvji, tomēr lielākā daļa radu bija pārliecināti, ka viņa ir viltvārde.
1933. gadā sākās tiesas procesi. Ar mainīgām sekmēm Andersone centās aizstāvēt savas tiesības būt cara meita. Kā liecināja ārsti, Andersonei uz muguras bijusi rētas no šautām brūcēm, bet pakausī – rēta zvaigznes formā. Antropoloģijas eksperts doktors Raihe, apsekojot Anastasijas un Annas Andersones fotogrāfijas, paziņoja, ka runa ir par vienu un to pašu personu vai arī dvīnēm.
Savukārt kāds grafoloģijas eksperts, kas uzstājās vienā tiesā, paziņoja, ka Annas rokraksts atbilst imperatora meitas Anastasijas rokrakstam. 1961. gadā Hamburgas tiesa gan noraidīja šos rezultātus, jo bija šaubas par lietoto metožu precizitāti. Bija arī mēģinājums dabūt Anastasijas pirkstu nospiedumus, bet tos neizdevās atrast.
Viens no galvenajiem pierādījumiem, ka Andersone ir cara meita, bija kāda patoloģija. Proti, Andersonei kāju lielie pirksti bija līki, un cara ģimenes radi apliecināja, ka Anastasijai šie pirkti bijuši izliekti. Toties mulsināja kas cits. Andersone nemaz nerunāja krieviski un kategoriski atsacījās to darīt. Aculiecinieki apgalvoja, ka Andersone ne tikai nerunāja, bet arī slikti saprata krievu valodu.
Viņa to argumentēja ar pārdzīvoto šoku aresta laikā. Sargi aizlieguši cara ģimenei savā starpā sarunāties citās valodās un lika runāt tikai krievu valodā. Andersone arī neko nav zinājusi par pareizticīgo paradumiem un rituāliem, ko cara meitai tā kā vajadzēja zināt. Tomēr Andersones kundze turpināja uzstāt, ka ir cara meita. Viņa pat uzrakstīja grāmatu „Es, Anastasija”. Punkts tiesas prāvām tika pielikts 1970. gadā, kad Vācijas Federatīvas Republikas tiesa atzina, ka Anna Andersone tomēr nav Anastasija. 1984. gadā viņa nomira.
Vēlāk, veicot ģenētiskās analīzes, apstiprinājās agrāk izteiktā hipotēze, ka Anna Andersone patiesībā ir Franciska Šankovska, kādas Berlīnes rūpnīcas strādniece. Viņa strādājusi fabrikā, kur izgatavotas sprāgstvielas, un kādā nelaimes gadījumā tikusi nopietni ievainota. Viņa piedzīvojusi šoku, no kura nav spējusi atgūties līdz pat mūža galam.
Imperatora ģimenes radi reiz izteicās, ka visi šie fantastiskie apgalvojumi par cara bērnu izglābšanos vienmēr bijuši šūti ar baltiem diegiem. Turklāt nekad nav pieteikušies glābēji, kas vienmēr pieminēti šajos stāstos.
Kņaziene Olga Aleksandrovna uzdeva retorisku jautājumu: “Padomājiet paši – kāpēc šie mistiskie glābēji nekad par sevi nedeva zināt? Ja kādai Nikolaja meitai tik tiešām būtu izdevies izglābties, šie glābēji taču saprastu, ko tas nozīmētu viņiem. Visi Eiropas karaļnami viņus apbērtu ar pateicībām. Ko tur daudz runāt, es zinu, ka mana māte bez vilcināšanās iztukšotu savu dārgumu lādīti. Šajos stāstos nav ne vārda patiesības.
Pēdējie fakti
Kad 1991. gadā notika cara ģimenes locekļu mirstīgo atlieku ekshumācija, gan krievu, gan amerikāņu speciālisti veica DNS analīzi. Viņi salīdzināja DNS atrastajiem ķermeņiem un audu paraugam, kas piederēja Edinburgas hercogam Filipam, kura vecmāmiņa bija princese Viktorija Hesene-Darmštate, carienes Aleksandras māsa.
DNS sakrita, un tas ļāva pavisam droši apgalvot, ka mirstīgās atliekas tik tiešām pieder cara ģimenei. Tomēr palika kāds bet – kapā trūka divu bērnu ķermeņu, un tas radīja jaunu vilni baumām par cara bērnu brīnumaino izglābšanos.
Un tikai 2007. gada augustā Jekaterinburgā tika atrastas pārējo bērnu ķermeņu atliekas. Krievijas, ASV un Lielbritānijas eksperti veica izmeklējumus un paziņoja, ka DNS testi apstiprinājušas pieņēmumu, ka tās ir cara bērnu mirstīgās atliekas. Līdz ar to kļuva skaidrs, ka visa imperatora Nikolaja II ģimene ir gājusi bojā. Te var pielikt punktu, stāsts par cara ģimeni ir pabeigts – izglābties neizdevās nevienam.
Protams, tagad var izvirzīt visfantastiskākās versijas par cara bērniem, par kuriem neviens nekad neko nav zinājis. Nākamajiem pretendentiem uz cara īpašumu gan jāliek aiz auss, ka piektās meitas loma jau ir aizņemta – tā pieder Elzai Volkovai.
