Latvijai jāmaksā 9200 eiro par nelikumīgu ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā

ECT daļēji apmierināja iesniedzējas prasību par morālā kaitējuma atlīdzību, piešķirot viņai 9000 eiro (6325 latus), kā arī piešķīra 200 eiro (141 latu) atlīdzību par tiesāšanās izdevumiem. Kopā prasības iesniedzēja saņems 9200 eiro (6466 latus).

Iesniedzēja iepriekš lūdza ECT atlīdzināt viņai materiālos zaudējumus 13 090 eiro (9200 latu) apmērā, morālo kaitējumu 27 035 eiro (19 000 latu) apmērā, kā arī ar tiesvedību ECT saistītos izdevumus 1099 eiro (772 latu) apmērā. Tiesa noraidīja iesniedzējas lūgumu par materiālo zaudējumu atlīdzību kā nepamatotu.

ECT noraidīja iesniedzējas L. M. sūdzību par konvencijā noteikto tiesību uz brīvības atņemšanas efektīvu kontroli tiesā iespējamo pārkāpumu.

Komentējot iesniedzējas sūdzību par brīvības atņemšanas nepieļaujamības bez likuma pārkāpumu, ECT sākotnēji atzīmēja, ka iesniedzēja 1999.gada 7.martā tika ievietota Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā (LPS) pamatojoties uz Ārstniecības likuma 68.pantu (redakcija, kas bija spēkā 1999.gadā). ECT norādīja uz Ārstniecības likuma 68.panta neskaidro regulējumu, kas ļāva ļoti plaši interpretēt nosacījumus, uz kuru pamata personu pret tās gribu varēja ievietot slimnīcā.

ECT norādīja, ka, pat ja iesniedzēja varēja paredzēt, ka, iestājoties Ārstniecības likumā noteiktajiem nosacījumiem, viņa ārkārtas situācijā varētu tikt ievietota psihoneiroloģiskajā slimnīcā pret savu gribu uz laiku līdz 72 stundām, minētajā normatīvajā regulējumā pacientam nebija paredzētas pietiekošas garantijas pret patvaļīgu turpmāku piespiedu ārstēšanu slimnīcā, jo ne saskaņā ar likumā minēto regulējumu, ne arī saskaņā ar minētā regulējuma piemērošanas praksi ārstiem nebija noteikts pienākums sniegt informāciju par piespiedu ārstēšanas iemesliem un noteikt piespiedu ārstēšanas termiņu, kā arī ņemt vērā attiecīgā pacienta viedokli saistībā ar piespiedu ārstēšanas nepieciešamību.

ECT vērtēja ārstu konsīlija darbu, kas veica iesniedzējas veselības stāvokļa izvērtēšanu, taisnīgumu un neatkarību. ECT konstatēja, ka šajā lietā ārstu konsīlijs, kura sastāvā bija tikai LPS ārsti, pie tam viens no tiem bija ārsts, kurš bija nozīmējis iesniedzējas hospitalizāciju, tikai konstatēja iesniedzējas veselības stāvokli un noteica viņas tālāku hospitalizāciju, tādējādi vājinot taisnīgas un neatkarīgas medicīniskas ekspertīzes garantijas iesniedzējai.

ECT tālāk atzīmēja, ka notikumu laikā spēkā esošās nacionālās tiesību normas attiecīgajiem ārstniecības speciālistiem vai kādai citai personai nenoteica tiesības izvērtēt iespēju piemērot alternatīvus un mazāk ierobežojošus ārstniecības pasākumus, kā arī periodiski izvērtēt nepieciešamību personas turpmākai piespiedu ārstēšanai slimnīcā.

ECT konstatēja, ka laikā, kad iesniedzēja tika ievietota LPS, nacionālās tiesību normas neparedzēja iespēju pārsūdzēt lēmumu par piespiedu ievietošanu slimnīcā. ECT atzīmēja, ka, lai gan nacionālās tiesas pēc būtības bija vērtējušas iesniedzējas sūdzību par nelikumīgo ievietošanu slimnīcā, tomēr tas notika jau pēc viņas izrakstīšanas no LPS. Šajā sakarā ECT uzsvēra nepieciešamību nodrošināt brīvības ierobežošanas uzraudzības likumību jau laikā, kad personai tā tiek ierobežota. Attiecīgi ECT šajā lietā konstatēja konvencijas 5. panta 1. punkta (e) apakšpunkta pārkāpumu par brīvības atņemšanas nepieļaujamība bez likuma.

Attiecībā uz iesniedzējas sūdzību par konvencijas noteikto tiesību uz brīvības atņemšanas efektīvu kontroli tiesā iespējamo pārkāpumu ECT konstatēja, ka minētā sūdzība netika iesniegta konvencijā noteiktajā sešu mēnešu termiņā. Rezultātā ECT noraidīja šo iesniedzējas sūdzību kā nepieņemamu izskatīšanai saskaņā ar konvencijas noteikumiem.

Saskaņā ar konvencijas 43. pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai ECT Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu ECT Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu ECT Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Iesniedzēja L.M. ir Latvijas nepilsone ar pastāvīgo dzīvesvietu Latvijā. 1999. gada 7. martā iesniedzējas kaimiņiene ziņoja Liepājas pilsētas pašvaldības policijas darbiniekiem par iesniedzējas skaļo un histērisko uzvedību un ka viņa draudot izlēkt laukā pa logu no piektā stāva.

Pēc iesniedzējas apskates ātrās medicīniskās palīdzības brigādes galvenais ārsts, neskatoties uz iesniedzējas iebildumiem, nogādāja iesniedzēju LPS. Pēc apskates ārstu konsīlijs nolēma, ka viņas diagnoze ir "paranoidālā šizofrēnija" un ka iesniedzējai ir obligāti nepieciešama ilglaicīga medicīniskā aprūpe, līdz ar to viņai ir jāpaliek stacionārā uz nenoteiktu laiku.

Iesniedzēja no stacionāra tika izrakstīta 1999. gada 13. aprīlī. Vēlāk iesniedzēja ar lūgumu pēc skaidrojumiem vērsās LPS un pēc tam ar sūdzību Medicīnas aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā. Iesniedzēja kopā ar savu māti vērsās arī Liepājas tiesā, Kurzemes apgabaltiesā un arī Augstākās tiesas (AT) Senāta Civillietu departamentā.

Nepiekrītot AT Senāta Civillietu departamenta spriedumam, 2002. gada 1. jūlija pieteikumā ECT iesniedzēja sūdzējās par viņas tiesību pārkāpumiem Latvijā: ievietošana psihiatriskajā slimnīcā bez viņas piekrišanas bija pretrunā ar konvencijā noteikto brīvības atņemšanas nepieļaujamību bez likuma, kā arī par to, ka viņai nebija nodrošinātas tiesības uz brīvības atņemšanas efektīvu kontroli tiesā.

LETA /Foto: Ieva Čīka