Birkavs: latvietis necieš kakla kungu - otru latvieti
Divdesmit gados Latvija gājusi cauri trijiem attīstības etapiem un pašreiz atrodas ceturtajā, ir šis tas palaists garām, - saka kādreizējais politiķis, tagadējais Būvniecības attīstības stratēģiskās partnerības valdes priekšsēdētājs Valdis Birkavs.
"Tas ir neskaidrības periods, mētāšanās, bezmērķība, drīzāk - mīņāšanās uz vietas. Meklēt izeju no aktuālas krīzes ir nepieciešams, bet daudz svarīgāk ir definēt skaidrus mērķus, uz kurieni valsts iet. To, ko mēs saucam par vīziju un kas aizrauj nāciju kopumā,” Birkavs saka intervijā “Dienai”.
"Viss sākās ar politiski romantisko laiku, kad vairums Latvijas iedzīvotāju uzdeva sev tikai vienu jautājumu – ar ko es varu palīdzēt savai valstij. Šis periods diemžēl ātri beidzās. Varbūt pārāk ātri. Pēc tam sākās laiks, ko varētu nosaukt par politiskā cinisma laiku jeb, pieklājīgāk izsakoties, politikas apzināšanās laiks. Cilvēki sāka aizdomāties, ko politika var dot viņiem," par pirmajiem diviem attīstības posmiem Latvijā stāsta Birkavs.
Viņaprāt, otrajā periodā deviņdesmito gadu vidū politika sāka strukturēties partiju formā, cilvēki pārgāja uz jautājumu sev - ko es varu darīt savas partijas labā.
Īsi pirms iestāšanās Eiropas Savienībā notika lūzums, Latvijā sākās trešais attīstības posms. "Tad politikā esošie cilvēki un ap politiku esošie cilvēki sāka uzdot sev faktiski tikai vienu jautājumu - kas man personīgi no tā būs, ko personīgi es iegūšu. Tas ir pilnīgi normāls jautājums cilvēkam, kas nav politikā. Ja cilvēks politikā sev uzdod šādu jautājumu, tad tas nav normāli, tā faktiski ir krīze. Zināmā mērā krīze, no kuras sekām vēl neesam atkopušies arī šodien," uzskata ekspolitiķis.
Ceturtais posms sākās līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, kad Latvija it kā bija izpildījusi savus stratēģiskos virsmērķus, vairs nebija arī spoža karoga, ko nest tālāk. Viņš neizslēdz, ka ceturtā perioda problēmas saistītas ar iestāšanos ES un NATO. "Mēs domājām, ka iestāšanās atrisinās visas mūsu problēmas. Bet īstenībā tās radīja jaunus jautājumus - par mūsu tālākās attīstības stratēģiju un vīziju, kuras tā īsti šobrīd nav. Un es nezinu, vai kāds pie tā vispār strādā. Atcerēsimies taču, mēs nestājāmies Eiropas Savienībā regulu pildīšanas dēļ!" norāda bijušais politiķis.
Birkavs uzskata, ka Latvija faktiski zaudē konkurences cīņā tāpēc, ka tā necīnās ar konkurentiem apkārt mums, bet gan savā starpā. "Latvieši ir viena izcila tauta - tā spēja izdzīvot zem vācu jūga, zem poļu jūga, zem zviedru jūga un pat zem krievu jūga. Bet latvietis necieš sev kakla kungu – otru latvieti," saka Birkavs un piebilst, ka cīnīšanās savā starpā notiek gan politikā, gan ekonomikā, tas notiek arī mājsaimniecībā.
Ekspolitiķis uzsver, ka latvieši "tas arī ir spēks – latvietis spēja pastāvēt uz savu viedokli, individualitāti. Tādā nozīmē tas faktiski ir tautas radošais spēks. Tas nav it kā slikti, bet valstī… Vara mētājas uz ielas. Mums pietrūkst mērķtiecības pēdējos desmit gados."
Birkavs atzīst, ka viņš kā premjers, kuru iecēla pirmā pēc neatkarības atjaunošanas ievēlētā Saeima, ir pieļāvis kļūdas. "Viena no lietām ir tas, - ja ir privatizācijas procesā jāizšķiras – vai monopols ir privāts vai valsts, tad priekšrocība noteikti jāatdod valsts monopolam. Otra lieta, ko es esmu apzinājies, ir tas, ka mēs neesam pratuši un neprotam vēl šodien gudri aizstāvēt savu iekšējo tirgu. Mēs nespējām aizsargāt Latvijas uzņēmējus pret neticami lielo ārvalstu uzņēmumu spiedienu. Vispār jau kapitālisma ekonomikas rokasgrāmatas runā par to, ka kapitāla sākotnējai uzkrāšanai nepieciešams protekcionisms. Mēs bijām tīri liberāļi. Laikam mums trūka izpratnes par to un arī īstas uzņēmības par sevi pastāvēt. Pasaules priekšā."
Viņaprāt, Latvijā nepieciešama spēcīga valsts vara, taču pašlaik tādas nav. Arī pēc vēlēšanām "mums atkal draud mazefektīva valsts vara".
Deviņdesmito gadu valdībā, lai pieņemtu realizācijai lēmumu, vajadzēja apmēram piecpadsmit dienu, tajā bija jāiesaista aptuveni divdesmit, trīsdesmit cilvēku. Tagad vajag pusotra gada un apmēram pusotra tūkstoša cilvēku, kas piedalās visā apspriešanas procesā." Nevar šāds mehānisms efektīvi strādāt. Tā noteikti ir stipri pārprasta demokrātija," uzskata Birkavs. "Tas ir pseidodemokrātisks lēmumu saskaņošanas process, kura rezultātā bieži vien lēmumu vispār nevar pieņemt."
Nav pietiekami atstrādāta lēmumu pieņemšanas deleģēšana no augstākajiem uz zemākajiem līmeņiem. Neviens negrib un neuzņemas atbildību. Jautājumi, ko var atrisināt vienkāršu klerku līmenī, - klerks viņu padod uz augšu. Tas cits klerks - atkal uz augšu. "Viss iestieg bezgalīgās saskaņošanās. Es esmu redzējis tikai vienu gadījumu, kad vadība, parlaments un ierēdņi nodemonstrēja apbrīnojamu operativitāti. Tā bija Parex bankas pārņemšana. Un lēmumi saprašanās memorandam SVF sakarā. Tie arī vienīgie tādi gadījumi," stāsta Birkavs.
