Harijs Spanovskis: „Paldies dakteriem, ka esmu vēl dzīvs!”
Pateicības pilns ir tautā iemīļotais Dailes teātra aktieris Harijs Spanovskis (53), kas pirms dažiem mēnešiem pārcieta smagu operāciju — viņam pēc kuņģa čūlas izgriezts teju viss kuņģis.
Nesen ar Hariju Spanovski tikās žurnāls „Kas Jauns”. Aktieris „Kas Jauns” sagaida Dailes teātra vasaras kafejnīcā. Nupat beidzies teātra jaunās sezonas pirmais mēģinājums. Pie viena galdiņa sēž režisors un teātra direktors Dž. Dž. Džilindžers kopā ar dažiem aktieriem, kuriem uz galda priekšā mapītes, šķiet, ar topošās izrādes tekstiem, bet pie cita galdiņa — Harijs Spanovskis. Rokās cigarete un kafijas tasīte. „Smēķēšana ir pēdējas netikums, kas man vēl palicis,” atzīst aktieris, kuru pirmajā mirklī pat grūti pazīt — sirmāks, krietni kalsnāks un ģērbies viņam netipiskās drēbēs. „Tās ir dēla,” paskaidro Harijs, kurš pēc smagās slimības nu zaudējis 24 kilogramus svara.
Izmainījies līdz nepazīšanai
„Jūtos labi. Veseļojos un drīz būšu pilnībā uz strīpas! Ar galvu viss ir vislabākajā kartībā, tikai spēka nav. Bet viss pārējais — nekādas vainas,” šābrīža stāvokli noraksturo Harijs Spanovskis.
Šobrīd aktieris patiešām izskatās pavisam ne tāds, kā pirms pusgada. Pats Spanovskis par to smej sev raksturīgā humorā: „Paldies Dievam, beidzot ir pienācis tas brīdis, kad mani vairs neatpazīst! Un ir vēl trakāk. Nesen ar Jāni Paukštello bijām koncertā ārpus Rīgas, un vietējā korespondente intervēja Jāni, domādama, ka viņš ir Harijs Spanovskis. Nopietni! Bet, kad iebildu, ka es esmu Spanovskis, viņa teica, lai neākstoties! Un Paukštello mierīgi turpināja atbildēt uz jautājumiem kā Harijs Spanovskis.”
Harijs Spanovskis atgriežas darbos
Tā kā slimošanas laikā Spanovskis pamatīgi novājējis, tad, gluži loģiski, viņam ir problēmas ar apģērbu — jāatjauno taču pilnībā visa garderobe. Lai būtu ko vilkt mugurā, Harijs izlīdzas ar dēla drēbēm. „Jaunieši savos 20 gados drēbes nenovalkā, bet gan visu laiku iepērk ko jaunu, sekojot modes un stila tendencēm. Tāpēc man ir diezgan plaša rocība, izvēloties dēla drēbes. Arī viņa izlaiduma uzvalks man labi derēja, kad bija nepieciešams kādā pasākumā uzvilkt žaketi,” smaida Spanovskis.
Bet kā ar skatuves tērpiem? „Nu, tos gan man šuj no jauna. Dailes teātrī izrādes netiek spēlētas ilgāk par divām sezonām, tāpēc manis dēļ nenākas pāršūt neskaitāmus kostīmus. Citādi teātrim tagad es dārgi izmaksātu,” jautrā omā turpina aktieris.
Harijs Spanovskis vienmēr dzīvē bijis optimisma pilns, un arī tagad, kā pats saka, optimisms nekur nav pazudis. Bet kā aktieris jutās pirms pāris mēnešiem, kad viņa dzīvība karājās mata galā?
„Tā bija visai nereāla sajūta, jo neesmu pieradis dzīvoties pa ārstniecības iestādēm. Šoreiz tas sanāca diezgan ilgi — pusotru mēnesi biju slimnīcā, gultas režīmā. Teikšu atklāti, to izturēt bija diezgan sūdīgi. Bet pie manis nāca ciemos, skatījos diezgan daudz visdažādāko filmu. Bojeviki un kvalitatīvas kara filmas bija vislabākās,” pasmaida Spanovskis, sakot, ka grāmatas gan nav lasījis. „Vajadzētu, bet grūti piespiesties — miegs nāk. Es lasu tikai to, kas man nepieciešams, — savu „obligāto literatūru” jeb lomu tekstu,” paskaidro aktieris.
Lai arī viņam ar veselību bija nopietnas problēmas un dzīvībai draudēja briesmas, Spanovskis atklāj, ka pilnībā uzticējies ārstiem un nav pieļāvis domu, ka varētu mirt. Tajā pašā laikā Harijs neslēpj, ka esot domājis par to, kā būtu, ja viņam pateiktu, ka dzīve galā. „Sapratu, ka šo faktu uztvertu bez vismazākās nožēlas. Paldies Dievam, ka ir tik vētraini nodzīvota dzīve, ka nebūtu žēl mirt. Nesen kaut kur izlasīju teicienu, ko pilnībā varu attiecināt uz sevi: „Dzīvi vajag nodzīvot tā, ka kauns par to stāstīt, bet ir ļoti patīkami atcerēties!” Un tāda bijusi mana dzīve. Esmu paspējis izdarīt patiešām ļoti daudz. Obligātās prasības — izaudzināt dēlu, iestādīt koku un nosist čūsku — esmu izpildījis. Praktiski esmu sevi atražojis, sabiedrības labā esmu sevi atstrādājis, un nu mani varētu sūtīt karā. Mierīgi, pirmajās rindās!” smej Harijs.
Harijs Spanovskis tagad vairs nedzer. Ne pilītes jau kopš februāra. „Paskat, kāds man rekords!” saka aktieris. Toties smēķē gan. „Jā, pīpēšana ir pēdējais netikums, kas man palicis. Cenšos jau mazāk, lai gan dakteri saka, ka vajadzētu atmest pilnībā. Taču man nav rakstura. Nepīpējot noturējos divus mēnešus un arī neprasījās. Līdz pēc slimnīcas tiku uz laukiem uz trim dienām, un pēkšņi svaigs gaiss darīja savu — tik ļoti sagribējās smēķēt. Un tā aizgāja vecajās sliedēs.”
Bet kā aktieris bija nonācis tik tālu, ka nācās pārdzīvot smagu operāciju un zaudēt lielu daļu kuņģa? „Tur jau tā lieta, ka pirms diviem gadiem biju uztaisījis sev pilnu „tehnisko apskati” — izgāju visu medicīnisko pārbaudi, un man nekā tāda neatklāja. Biju vesels. Tas viss ar mani notika strauji. Bet labi, ka tā — paspēju īstajā brīdī atbrīvoties no visa nevajadzīgā, paguva man visu draņķi izgriezt. Dakteri teica: ja būtu pie ārstiem gājis pēc kāda mēneša, viss būtu par vēlu. Nebūtu vairs jēgas griezt, vien atliktu gaidīt, kad kaulainā mani paņemtu pie sevis. Un tas notiktu ātri,” saka Harijs, neslēpjot, ka problēmās ar kuņģi vainojams viņa aktiera dzīvesveids — pārslodze, stress, arī bohēma.
Mirkli vēlāk viņš gan atzīst, ka liga nepiemetusies pēkšņi — vēders sācis sāpēt jau dažus mēnešus pirms tam, kad Harijs nokļuvis slimnīcā. Tikai viņš šīs sāpes ignorējis. Ierāvis vakarā pa šņabītim, lai varētu aizmigt. Līdz sāpējis tik nežēlīgi, ka vairs nav spējis izturēt. Zvanījis ātrajiem un tā nokļuvis slimnīcā, kur viņam izoperēja ne tikai divas trešdaļas kuņģa, bet arī žultspūsli. „Nu esmu gaišs, maigs, bez žults,” joko Harijs.
Kāpēc viņš pie ārstiem nevērsās agrāk? „Klasiskā vīriešu stulbuma dēļ — uzskatīt, ka tas tikai sīkums, pasāpēs un pāries. It kā jau dzēru kaut kādas zālītes, pārgāja sāpes, aizmirsu. Līdz nākamajai reizei. Un tā gandrīz līdz kapam. Bet tagad ir mācība. Tāpēc visiem večiem vecumā pēc 40 gadiem silti iesaku — regulāri pārbaudiet veselību, izdariet sev „tehnisko apskati”! Tā tik mums liekas, ka esam spēcīgi, veseli un vareni, bet patiesībā mūsu dzīvesveids organismu grauj visos veidos,” nosaka Harijs Spanovskis un piebilst: „Paldies „Stradiņiem”, ka esmu vēl dzīvs! Ārstēšana bija augstā līmenī. Un ne jau tāpēc, ka esmu Spanovskis. Attieksme bija profesionāla augsta un labvēlīga pret visiem pacientiem.”
Mierīgi nosēdēt nespēj
Kaut pagājis mazliet vairāk nekā mēnesis, kopš iznācis no slimnīcas, Harijs jau atgriezies darbos. Viņš strādā pie kino projekta, koncertē, kā arī gatavojas Dailes teātra jaunajai sezonai. „Man būs lomas vismaz trijās izrādēs,” atklāj aktieris un, vaicāts, kā kolēģi uzņēmuši atgriešanos teātrī, atbild ar savu ierasto smīniņu. „Ar ļoti lielu pietāti un respektu. Tiešām, beidzot mani respektē! Jo „māksliniekam nav tik daudz veselības un spēka”.”
Kaut arī bija iespēja atpūsties, neko nedarīt, Harijs nespēj mierā nosēdēt. „Sapratu, ja mans organisms līdz šim ir aktīvi darbojies, tad diez vai tam nāktu par labu tāda vaļošanās. Turklāt nevaru savā profesijā atļauties izkrist no aprites. Man visu laiku jāstrādā, jātrenējas. Gan tādēļ, lai nezaudētu profesionālās iemaņas, gan — lai par mani neaizmirstu. Jo var izrādīties, ka vairs neesmu vajadzīgs, ka bez manis var iztikt, ka profesionāli vairs neesmu gatavs darbam,” uzsver Spanovskis.
Tagad viņš, kā pats smejas, piedalās „mazbudžeta projektos”. „Tā kā man vēl nav daudz spēka, piekrītu darboties tikai projektos, kuros neesmu galvenais vilcējspēks. Braukāju pa Latviju ar koncertiem „Zvaigžņu mirdzumā”, kopā ar aktieri Andri Bērziņu strādājam pie dokumentālās filmas „Raganu mēnesis” par dziedniekiem Latvijā, atsācies teātris. Es nespēju slaistīties, man prasās kaut ko darīt. Tie divi mēneši slimnīcā bija visgrūtākie tieši neko nedarīšanas dēļ,” paskaidro Harijs Spanovskis, sakot, ka drīz jau būs atguvies tik ļoti, ka varēs pilnvērtīgi atgriezties dzīvē.
