Pūrē veido Latvijas tradicionālo, nu jau iznīkstošo dārzaugu sēklu banku
Pūres Dārzkopības pētījumu centra speciālisti nākamnedēļ Ziemeļvidzemē vāks vecās, paaudžu paaudzēs veidoto, bet nu jau izzūdošo dārza kultūraugu sēklas.
Intensīvās lauksaimniecības un sēklu ražotāju monopolstāvokļa dēļ visā pasaulē, arī Latvijā strauji izzūd vecās, paaudžu laikā veidotās kultūraugu šķirnes. Taču šīs šķirnes ir neatsveramas selekcijas darbā. Tā ir mūsu nacionālā bagātība, tāpēc Pūres Dārzkopības pētījumu centrā tiek veidota plaša kolekcija ar dažādām Latvijas dārzaugu šķirnēm.
Arī Latvijas iedzīvotāji ir aicināti iesaistīties šajā darbā, saglabājot šo šķirņu paraugus savos dārzos, kā arī tos nodot pētījumu centra kolekcijai. Jau ir savākta kolekcija, kurā ietilpst ģimenes sīpoli – 67 paraugi, ķiploki (ziemas un vasaras) – 61 paraugi, rabarberi – 38 paraugi, mārrutki – 11 paraugi, topinambūri – 12 paraugi, tomāti – 4 paraugi, gurķi – 4 paraugi, melones – 4 paraugi, kāļi – 1 paraugs, rutki - 1 paraugs, galviņkāposti – 1 paraugs. Augļkoku kolekcijas mērāmas tūkstošos paraugu.
Pirmdien, 10. oktobrī braucienā uz Ziemeļvidzemi dosies Pūres Dārzkopības pētījumu centra galvenā pētniece Līga Lepse. Brauciena mērķis būs ievākt no cilvēkiem dārzaugu paraugus šī centra kolekcijas - sēklu bankas vajadzībām. Brauciena laikā paredzēts rīkot tikšanās ar interesentiem: Brantu pagasta padomes ēkā - pulksten 10.00, Vijciema pamatskolā – pulksten 12.00, Palsmanes bibliotēkā pulksten - 14.30 un Smiltenes bibliotēkā pulksten 18.00.
Tikšanās laikā tiks sniegta īsa prezentācija par veco šķirņu nozīmi, sēklu saglabāšanu (Kas tiek veikts? Kas to dara? Kur to dara?). Tāpat tiks uzklausīta interesentu pieredze šajā jautājumā, kopīgi pārrunāta tuvākā nākotne šajā jomā. Tiks sniegts īss ieskats un konsultācijas par sēklu ieguvi un uzglabāšanu saviem spēkiem.
Uz tikšanos aicināts ņemt līdz no vecmāmiņu un vectētiņu laikiem audzēto dārzaugu paraugus (sēklas, bumbuļus, sīpolus), ja tādi vēl ir saglabājušies, kā arī padomju laikā iegūtos dārzeņus. Būtu svarīgi par katru dārzaugu pierakstīt visu zināmo informāciju. Ideālā gadījumā derētu zināt šķirni, bet, ja šķirne nav zināma, ziņas, no kura laika tas ir audzēts un no kuras vietas tas ir iegūts, nopirkts vai pārmantots. Interesentiem, kas vēlas atsākt vietējo šķirņu audzēšanu, nākotnē būs iespēja iegūt nelielu daudzumu, „sēklas tiesai” vietējās kāļu, rutku, kāpostu un citu dārzeņu sēklas.
