Piektā daļa iebraucēju Īrijā no Latvijas - fiktīvo laulību upuri

Intervijā Īrijas latviešu portālam baltic-ireland.ie Latvijas vēstniecības Īrijā padomniece, Konsulārās nodaļas vadītāja Vija Buša saka, ka liela daļa no šā gada pirmajos mēnešos 1735 Latvijas valstspiederīgajiem piešķirtajiem PPS (sociālajiem) numuriem ir izsniegti Latvijas pilsonēm, kuras ir iesaistītas fiktīvajās laulībās.

Bez šā numura Īrijā nav iespējams ne iekārtoties darbā, ne saņemt sociālo palīdzību, ne stāties laulība, ne arī saņemt citas sociālās garantijas. No šiem 1735 PPS numuriem 440 ir izsniegti jaundzimušajiem bērniem. Ja ņem vērā, ka katru nedēļu Latvijas vēstniecībā ierodas piecas sešas latviešu meitenes, kuras grib noslēgt laulību, tad var viegli aprēķināt, ka Īrijā iebrauc salīdzinoši daudz Latvijas pilsoņu, kuras stājas fiktīvās laulībās, lai viņu vīri, trešo valstu pilsoņi, varētu baudīt nevis laimīgu ģimenes dzīvi, bet gan iegūtu uzturēšanās atļaujas Eiropas Savienībā.

„No atbraukšanas brīža vairs nav privātās dzīves”

Par šo meiteņu likteni Buša stāsta: „Pārsvarā meiteni pēc ierašanās Īrijā sagaida Dublinas lidostā, turklāt nereti sagaidītāju vidū ir latvieši. Viņa tiek aizvesta uz māju vai dzīvokli, kur tiek izmitinātas telpās, kas bieži vien jādala ne tikai ar līgavaini, bet arī ar citiem. Piemēram, vienā no pakistāņu īrētām mājiņām Dublinā, kuru vēstniecībai bija iespēja redzēt, sniedzot palīdzību cilvēktirdzniecības upurim, tika izmitināta strādāt atbraukusī līgava. Nelielajā mājiņā dzīvoja arī latviešu puisis, kurš organizēja laulību; draudzene no Latvijas, kura pierunāja braukt strādāt uz Īriju; viņas draugs pakistānis; vēl viena latviešu meitene mātes cerībās ar savu pakistāņu draugu un vēl daži pakistāņi.

Daudzos gadījumos tiek paņemtas pases, netiek atstāta nauda, par visu maksā līgavainis, tiek piešķirta nauda ikdienas tēriņiem ap 20 eiro nedēļā. Atsevišķos gadījumos, kad līgavainis ir pārticīgāks vai nepieciešams „nomierināt” atbraukušo līgavu, lai viņa nepārdomā, meitenei tiek ļauts iepirkties – lētas drēbes un citus sīkumus.

Meitenēm pārsvarā ir jāuzturas mājās, un tās jāatstāj kopā ar pavadītājiem, turklāt šī nosacītā ieslodzīšana pārsvarā nenotiek vardarbīgi. Meitenes, īpaši, ja viņas ir no provinces un tikko sasniegušas pilngadību, pirmo reizi ir nokļuvusi svešā valstī, tāpēc nezina, kurp doties, un nevar arī sazināties vājo vai vispār neesošo angļu valodas zināšanu dēļ. Parasti meitenei no atbraukšanas brīža vairs nav privātās dzīves

Turpinājumā meitene tiek aizvesta uz dzimtsarakstu nodaļu – sākumā, lai iesniegtu dokumentus, un otrreiz, lai vienotos par laulības reģistrācijas datumu un samaksātu nodevu. Starplaikā meitene noteikti apmeklēs vēstniecību, vēršoties pēc Latvijā izsniegto dokumentu apstiprinājuma,

Nezinu, cik apjukušas un bezpalīdzīgas viņas izskatās dzimtsarakstu nodaļā, bet vēstniecībā mēs gandrīz ikdienas redzam meitenes, kuras neizprot, kas viņām ir vajadzīgs un kāpēc viņas ir atnākušas uz vēstniecību.

Un tad meitenes ir gatavas kāzām, pēc kurām turpinājums gan katrai ir savs – liela daļa, ja vispār dzīvo kopā, tad tādā nometnē, kā tikko aprakstīts, bet citas dodas atpakaļ uz Latviju vai meklēt laimi tālāk Īrijā. Dažas turpina attiecības, kurās dzimst arī bērni. Pēc vēstniecības aplēsēm, pēdējo gadu laikā vairāki simti šādu bērnu reģistrēti Latvijas pilsonībā.”

Pēdējo gadu laikā sapnis par laimīgu ģimeni ar trešās valsts pilsoni ir izsapņots vismaz astoņos deviņos gadījumos no desmit, raksta baltic-ireland.ie. Tomēr fiktīvo precību skaits palielinās.

Agrāk Latvijas vēstniecībā Dublinā varēja sastapt vidēji divas trīs meitenes nedēļā, kuras kaut kādā veidā bija saistītas ar laulībām ar trešo valstu pilsoņiem, taču tagad tādas ik nedēļu jau ir piecas sešas.

Viņas kārto nepieciešamās formalitātes laulības slēgšanai, kā arī izskan palīgā saucieni no cietušajām meitenēm un konsultāciju lūgumi, kā šķirt laulību vai atrisināt ģimenes problēmas, kad vīrs pieprasa pamest mājas, jo latviešu meitene vairs nav nepieciešama.

Jaunākā latviešu līgava Īrijā

Nereti viņas ir tikai 18 gadu vecas, tikko atbrīvotas no aizbildņa gādības vai sociālās aprūpes iestādes. Šajā gadā vien ar nodomu precēties vēstniecībā vērsušās 27 meitenes 18- 19 gadu vecumā.

Buša arī pastāstīja par, iespējams, visjaunāko Latvijas līgavu Īrijā: „Novembra sākumā vēstniecībā vērsās meitene no Balviem ar lūgumu izsniegt izziņu par ģimenes stāvokli laulībai ar Marokas pilsoni Korkā, Īrijā. Meitene, kuru sauksim par Letīciju, nevarēja norādīt iesniegumā, kurā dzimtsarakstu nodaļā laulāsies, un, paziņojot, ka nerunā angliski, lūdza vēstniecības darbiniekiem iztulkot šo jautājumu līgavainim, kurš bija ieradies kopā ar viņu vēstniecībā, lai samaksātu par izziņu. Kad jautājām līgavainim, kā notiek savstarpējā komunikācija, puisis smaidot atbildēja, ka viss ir kārtībā – viņam patīkot Letīcijas acis un mati („love her eyes, love her hair”). Pati meitene vēstniecībā lētticīgi un paļāvīgi smaidīja, jo Letīcijai 21. jūlijā palika 18 gadi, tika atcelts aizbildnis, un viņa tika izņemta no aprūpes un audzināšanas iestādes.

Vai tā ir mīlestība, kas šo latviešu meiteni atvedusi uz Īriju un savedusi kopā marokāņu puisi?”