Seriāla „Mantojuma lāsts” aktrise dievina ziepju operas
TV3 skatītāji var sekot līdzi ASV un Kolumbijas telenovelei „Mantojuma lāsts”, kurā jaukt dzīvi pieciem brāļiem uzņēmusies savulaik seriālā „Zorro: zobens un roze” spēlējusī iemīļotā aktrise Marlēne Favela. Viņa tik ļoti dievina ziepju operas, ka pat pārcēlusies uz dzīvi Mehiko, lai mācītos būt pēc iespējas patiesāka un autentiskāka.
„Mantojuma lāsta” aktrise Marlēna Favela
Pirms dažiem gadiem Latvijas skatītāji varēja vērot Marlēnes Favelas aktiermeistarību 2006. gadā tapušajā televīzijas seriālā „Zorro: zobens un roze”, kurā viņa atveidoja Esmeraldu Sančesu de Monkadu. Dažādu iemeslu dēļ – lai apgūtu angļu valodu, pabūtu vairāk kopā ar ģimeni un veltītu laiku sev – viņa uz dažiem gadiem pazuda no filmēšanas laukumiem. Aktrise apzinās, ka nedrīkst apnikt skatītājiem, līdz ar to ļāva no sevis atpūsties. Bet tagad pienācis laiks atgriezties televīzijā!
Bērnībā Marlēne Favela dievināja telenoveles, kuras skatījās, pārnākusi no skolas. Viņas elki bija Lusija Mendesa, Letīsija Kalderona un Veronika Kastro, un, pateicoties viņām, Favela pārcēlās uz Mehiko, lai apgūtu aktiermeistarību. Vispirms viņa strādāja par modeli un studēja „Televisa” aktiermeistarības skolā, bet pēc tam sāka filmēties mazās lomās ziepju operās. „Tas bija kā sapņu piepildījums,” Marlēne atzīstas. Viņa ir piedalījusies 17 telenovelēs, vienmēr iemiesojot labās un cēlās meitenes, bet tad bija nepieciešamas radikālas pārmaiņas. „Mantojuma lāsta” skaudrā meitene Paula del Monte ir šīs pārmaiņas!
Kāpēc tu piekriti piedalīties šajā telenovelē pēc gandrīz triju gadu prombūtnes no uzņemšanas laukuma?
Es vienmēr esmu vēlējusies spēlēt šādu lomu. Šķiet, ka galvenais iemesls, kāpēc es nolēmu atgriezties tieši tagad, bija šis personāžs. Paula ir sieviete ar spēcīgu raksturu. Es vienmēr esmu spēlējusi labās varones, un tagad ir pienākusi mana kārta būt ļaunajam tēlam. Paulas del Montes tēls ir ļoti interesants. Kā visiem cilvēkiem, viņai ir arī savas cilvēcīgās iezīmes. Kopumā viņa ir diezgan šausmīga būtne – ambicioza, manipulatore, stūrgalvīga, augstprātīga, bet izglītota un ļoti inteliģenta. Taču, kā redzēsit, mīlestība liks viņai mainīties. „Mantojuma lāsta” aprakstā ir teikts: „Arboledā del Montes ģimenes dzīve rit mierīgi, līdz ierodas Paula.”
Jā, es ierodos sagraut viņu pasauli, es izjaucu viņu ekonomisko un morālo līdzsvaru. Paula ierodas un salauž visas del Montes ģimenē pastāvošās shēmas.
Protams, ka tas ir izaicinājums, esmu laimīga, tēlojot Paulu. Es viņu apbrīnoju kā sievieti. Viņa ir ārkārtīgi spēcīga rakstura un zina, ko grib. Kā aktrise es varu teikt, ka šī ir ļoti bagātīga loma.
Nē, kad kameras mani neredz, es esmu mierīga, izbaudu mājas dzīvi. Man patīk atrasties mājās, lasīt, klausīties mūziku un būt kopā ar ģimeni. Man ir burvīga ģimene, es esmu ļoti pieķērusies saviem tuviniekiem. Es sevi uzskatu par patstāvīgu un pašpietiekamu sievieti. Ja nāktos palikt vienai uz neapdzīvotas salas, es atrastu pārtiku, ēstu pilnīgi visu un izdzīvotu, jo man nav bail no vientulības.
Es Paulu mīlu tādu, kāda viņa ir, bet es viņai aizdodu tikai savu ķermeni. Mēs esam ļoti atšķirīgas. Es smejos par dzīvi un cenšos būt laimīga. Es zinu, kas esmu, un neļauju sev būt nelaimīgai. Es cenšos viņu saprast un iemīlēt, lai varētu viņu tēlot, bet neesmu pieņēmusi nevienu viņas rakstura iezīmi.
Skatītāji tevi ienīdīs vai mīlēs?
Manuprāt, Paulu mīlēs, jo, neskatoties uz viņas ļaunumu un trakumu, viņa ir ļoti asprātīga, joko lielākoties ar melno humoru. Daudzas sievietes reālajā dzīvē gribētu būt tādas kā Paula. Es viņu apbrīnoju, jo viņa uzdrīkstas darīt visu, viņai ir izteikts gribasspēks, viņa ir valdonīga. Galu galā – viņa ir kārtīga sieviete!
Jūs ar Mario Simarro 2002. gadā kopā filmējāties seriālā „Mežonīgā kaķe”, kas guva milzīgus panākumus. Kā tu jūties tagad, kad šī formula atkārtojas?
Es esmu ļoti apmierināta ar izvēlēto aktieru grupu un visu personālu kopumā. Ar dažiem no viņiem es jau esmu sastrādājusies agrāk, ar citiem ne. Manuprāt, šis aktieru kopums ir ideāls. Brāļi savās lomās ir lieliski. Mēs strādājām no visas sirds, un ceru, ka skatītājiem patīk galarezultāts. Protams, galavārdu vienmēr saka skatītāji. Tāpēc varu teikt tikai vienu – šis ir burvīgs stāsts, un man ir brīnišķīga loma, bet skatītāji visu paši izlems.
Kā tevi uztver tavi kolēģi? Tevi apbrīno vai apskauž?
Atkarīgs no situācijas, bet man patīk gan viens, gan otrs. Ja es radu skaudību citos, tas ir burvīgi. Brīdī, kad šādas jūtas nevienā neradīsies, liksies, ka es vairs nevienu neinteresēju.
Vai tu apskaud kādu?
Nē, es tikai apbrīnoju cilvēkus. Es mēdzu izvērtēt citu dzīves gājumu un nodomāt – es gribētu būt viņa vietā, bet bez skaudības.
Kā tu jūties Kolumbijā?
Es ļoti mīlu šo zemi. Cilvēki ir ļoti atvērti, ļoti laipni. Es šeit jau biju uzturējusies „Zorro” filmēšanas laikā. Vietējā kultūra daudzējādā ziņā līdzinās Meksikai. Kolumbieši ir izteikti ģimenes cilvēki. Man patīk Kolumbija. Tas ir īstais vārds. Kaut reizēm es mēdzu sūkstīties par aukstumu (Bogotā ir diezgan auksts). Lai gan to nevar salīdzināt ar aukstumu Čikāgā, kur dzīvoju kopā ar savu ģimeni.
Tev ir kāds hobijs?
Jā, vairāki. Man patīk lasīt, klausīties mūziku. Viena no manām mīļākajām grāmatām ir „Alķīmiķis”. Es lasu visu, īpaši jau romānus.
Kādu mūziku tu klausies?
Es esmu Marka Antonija, Žoana Sebastiana, Alehandro Sansa, Beyonce fane. Man ļoti patīk Meksikas ziemeļu reģiona mūzika – „Tigres del Norte”, „Conjunto Primavera”, „Recodo”.
Vai tev patīk ekstrēmi sporta veidi?
Es tos dievinu. Man ļoti patīk ekstrēmas aktivitātes, pretējā galējība mājas mieram. Man patīk viss, kas rada adrenalīnu – slēpot, rāpties klintīs, lekt ar gumiju, jāt ar zirgiem, izpletņlēkšana.
Tātad tev nav bail no augstuma?
Nē, no augstuma nav, bet no ūdens gan. Man ir bail no visiem ūdenssporta veidiem. Es ar milzīgu pietāti raugos uz jūru, jo reiz, man nirstot, bija nepatīkama pieredze. Es niru kopā ar instruktoru. Nolaidāmies astoņu metru dziļumā. Klusuma dēļ manī radās izmisums, jo es dzirdēju tikai savu elpu. Es centos ātri tikt līdz ūdens virsmai, bet tas ir ļoti bīstami. Sākot ar to brīdi, jūra man liekas burvīga un dievīga, bet tikai tā, lai to vērotu, neko vairāk.
Tu sevi uzskati par ambiciozu būtni?
Es esmu ļoti ambicioza. Es apzinos, ka tas ir šausmīgs trūkums. Es nekad neesmu mierā ar notiekošo. Kad sasniedzu nosprausto mērķi, es jau domāju par nākamo. Tas rada problēmas, jo tā vietā, lai es izbaudītu to, ko daru, es uztraucos par to, kas notiks rīt.
Čikāga tev ir ļoti īpaša vieta. Ko tu gribi pateikt saviem tuviniekiem un paziņām?
Man Čikāgā ir daudzi ģimenes locekļi, daudzi paziņas. Es viņiem sūtu sirsnīgākos sveicienus: „Es jūs mīlu!”
Vai pašlaik tavā dzīvē ir kāds īpašs vīrietis?
Tūkstošiem. Mans tēvs, draugi. Bet pašlaik man nav partnera, nav pretendentu. Es esmu ļoti koncentrējusies darbam.
Tu viegli un ātri iemīlies?
Nē, nekādā gadījumā. Tas nav tik viegli, kā liekas. Es gribu, lai cilvēks, kurš liktu man sevī iemīlēties, būtu apbrīnas vērts.
Tu spēj sevi iedomāties precētu un ar bērniem?
Protams. Tas ir viens no maniem sapņiem, bet ne tagad. Pēc dažiem – pieciem, sešiem – gadiem es par to padomāšu un sākšu meklēt savu mūža vīrieti.
Sevi uzskati par veiksminieci?
Jā, protams. Tas ir kā sapņa piepildījums. Man ir paveicies, ka manā dzīvē ir daudzi jauki cilvēki gan darbā, gan mājās. Es esmu laimīga un nevienam neko neesmu parādā. Es daru to, kas man patīk, man par to maksā, un piedevām cilvēki mani atbalsta. Ko vēl varētu gribēt?
Kādreiz domāji, ka gūsi tik ievērojamus panākumus?
Reiz man teica, ka katrs cilvēks atbilst savu sapņu apmēram. Mani sapņi ir milzīgi. Mana filozofija ir ticēt, ka es vienmēr panākšu to, ko es gribēšu, to, ko nospraudīšu kā mērķi. Es piedzimu ļoti īpašā un vienkāršā ģimenē, kura bija apbrīnojami stipra un ar morālām vērtībām. Ģimenē man vienmēr teica: „Ierobežojumi pastāv tikai galvā. Par ko tu gribi kļūt? Izlem, nospraud mērķi un sasniedz to!” Es uzskatu, ka katrs pats ir noteicējs pār savu dzīvi. Ja tāpēc varētu teikt, ka man ir sava zvaigzne, tad jā – milzīga.
Žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: publicitātes
