Policista vaļsirdīga vēstule pēc slepkavības Dimitera kaimiņos

Tieši Adventes laikā dziesminieks Kaspars Dimiters pieredzējis drūmu notikumu – kaimiņu pāra kārtējā aizdzeršanās beigusies traģiski. Sieviete tika sasista līdz nāvei, bet vīrietis aiz restēm. Dimiteri pirms tam, dzirdot vaidus, sauca policiju, bet velti...

Atbraukušie policijas darbinieki atbildējuši, ka nedrīkstot uzlauzt durvis un iejaukties ģimenes strīdā, viņus nelaiž iekšā un ja trokšņu līmenis nepārsniedz normu. Kaspars Dimiters notikušo aprakstījis savā blogā blogs.krustaskola.lv , rūgti atzīstot, ka „apziņā plīvo smeldzīgas domas par mūsu valsts ikviena cilvēka tiesību uz dzeršanu līdz nogalināšanai ievērošanu un neviena līdzpilsoņa brīdinošo sūdzību neievērošanu”.

L

„Esmu policists! Esmu viens no jums!”

Sveiks, Kaspar.

Man pat prātā nevarēja ienākt, ka rakstīšu, taču raksts par kaimiņu mani aizķēra līdz sirds dziļumiem.

Principā būtu nepieciešams neliels priekšvārds, bet šajā gadījumā, kad cilvēks miris, kaut kādi manas personības introducing-i šķiet lieki. Vien iesākumam godīgi atzīšu – esmu policists. Pašvaldības policists.

Strādāju tā saucamajā dežūrgrupā, kura brauc un apkalpo dažāda veida izsaukumus. Katra diena kā dokumentālā filma – vēroju gan savus kolēģus, kuri dažreiz ‘slimo’ ar pārspīlētas agresivitātes un ‘dotās varas’ blaknēm, gan arī vēroju nosacīti ‘otrajā pusē’ esošos pilsoņus, kurus dažbrīd vairāk var saukt par dzīviem dārzeņiem, nekā cilvēkiem. Šeit varētu stāstīt garas pārdomas par šo visu un daudzas pārdomas būtu neglaimojošas visām iesaistītajām pusēm. Taču ne par to.

Diezgan regulāri sastopu šādus ‘dārzeņus’, kuri kārtējo reizi ir totāli piedzērušies un guļ kaut kur uz ielas. Labākajā gadījumā viņi ir tikai apčurājies. Parasti ir pūstošas, pusnosalušas kājas, reāli tārpi miesā, liela daļa ir epileptiķi utt. Neturpināšu, lai vienkārši neapvemtos.

Ja šādam ‘dārzenim’ ir dzīvesvieta un viņš nav nesen pārsitis savu seju vai kaut ko sev salauzis, tad tādā gadījumā pašvaldības policija veic neafišētu bezmaksas takša pakalpojumu un nogādā šo pilsoni dzīvesvietā. Jo uz ielas atstāt viņu nevar, tas var beigties letāli, ne tikai viņam. Šis te ‘dārzenis’ var kādu apzinīgu pilsoni padarīt par slepkavu pašam negribot (piem., autonegadījums).

Taču, lai cik Tu būtu sašutis par policiju, esot ‘ierakumu’ otrā pusē (lasi, esot policistam), es varu Tev teikt, ka jūtos tikpat bezspēcīgs. Jo likumi strikti nosaka, ka nevienam nav tiesību lauzties otra privātajā telpā bez pamatota iemesla. Tikai ārkārtas gadījumos, kā Tevis pieminētā gāzes noplūde vai ugunsgrēks. Vai, ja ir skaidri dzirdami trokšņi, kas liecina, ka iekšā notiek slaktiņš. Tā nu tas ir diemžēl.

Un ja es kā policists atļaušos pārkāpt šos liegumus, tad ne tikai varu pazaudēt darbu, bet varu tikt notiesāts, jo esmu taču valsts amatpersona, un tā ir pilnvaru pārsniegšana. Tas ir smieklīgi un nožēlojami vienlaikus, taču tā nu tas ir.

Iespējams, ka tas arī lielā daļā policistu rada šo vienaldzību pret cilvēku kontingentu, kāds bija/ir Tavs kaimiņš, un pret iespējamiem notikumiem, kas notiek viņu dzīvēs – telpās. Mēs šeit varam piesaukt, ka policista pienākums ir pārliecināties utt, bet tas neko neatrisina. Neko. Skanēs ciniski, bet nenosita šodien, nositīs nākamajā ‘zapojā’. Es šeit nekādā veidā neattaisnoju policiju un nereaģēšanu uz signāliem, uzsveru to. Vien norādu situācijas bezcerību.

Dažreiz ir sajūta, ka pirms darba policijā esmu dzīvojis kaut kādā paralēlajā pasaulē. Gāju uz baznīcu katru svētdienu, pielūdzu Dievu un domāju, ka viss taču iet uz priekšu. Bet ne sūda nekas neiet. Tās ciešanas un bezcerību, kas ir redzamas katru dienu… Esot šeit iekšā diendienā, spēju saprast, kas notiek ar manu kolēģu galvām. Un kad vēl ir lērums likumu, kas uzliek milzīgu atbildību, tad vieglāk taču ir nedarīt.

Pēdējā laikā regulāri domāju par to, ka būtu taču ar šiem cilvēkiem – dārzeņiem kādam jāstrādā, mēģinot atgriezt dzīvē, bet vai Tu zini tādu organizāciju? Varu piekrist, ka viss sākas ar paša cilvēka izšķiršanos, taču ja cilvēks ir ‘izšķīries’ – kur un pie kā vērsties pēc palīdzības? Nav taču pat uzskaites par šiem cilvēkiem, jo viņi nevienam šai valstī neinteresē. Ne-vie-nam! Un ko es kā policists varu vērst par labu? Es šos cilvēkus skaidrā prātā nekad nesatieku. Tik vien kā, tuvu ‘bezfilmai’ esošu, nogādāju kaut kur prom no pārējo cilvēku redzesloka.

Un te man replika kristiešiem – ir jau forši lūgt Dievu, uztaisīt kādu zupas virtuvi trūcīgajiem utt, bet varbūt kristiešiem beidzot būtu jāsāk kalpot? Reāli kalpot. No sākuma ar šiem te morgu jeb medicīnas cimdiem rokās, jo savādāk šiem cilvēkiem pieskarties nevar.

Sanāca man saraustīti, bet Tavs ieraksts mani ļoti aizķēra. Esmu ierakumu otrā pusē un jūtos tikpat bezcerīgi. Veicu savus pienākumus, taču lielākā mērā neko mainīt nevaru, jo tā taču nav policijas, ātrās palīdzības, ugunsdzēsēja vai gāzes dienesta kompetence. Tā vienkārši ir tāda ērta apkārtējo pozīcija – pateikt, ka vākt bomžus - tas taču policijas darbs. Nu savācam mēs viņus, bet ko tālāk? Nav smirdīga bomzīša vai ‘dārzeņa’ acu priekšā, bet vai problēma ir atrisināta?

Varu tikai apliecināt, ka cenšos un daru savu darbu ar lielu atbildību un apzinību. Gadās arī man kļūdas, arī es kādreiz palieku augstprātīgs vai izturos nepamatoti agresīvi, taču pēc tam kožu sev mēlē. Neattaisnoju kolēģus, kuri pielieto spēku bez īpašas vajadzības. Tās ir lietas, ar kurām vismaz pašvaldības policija cīnās arī iekšēji, ar dažādām pārbaudēm, psiholoģiskām analīzēm un apmācībām.

Tomēr apkārtējo attieksme, ka policija ir liekēži un neko nedara – aizvaino. Spriežot tiesu it kā vienaldzīgajiem poličiem, mēs spriežam tiesu paši sev. Savai vienaldzībai. Vienaldzība nogalina. Arī Tavs stāsts to apstiprina burtiski.

Nevienaldzīgs policists”