Latviešu viesstrādnieks Vilis Lācītis uzrakstījis savu otro grāmatu

Vilis Lācītis, celtnieks no Rīgas, latviešu literatūrā ienāca ar grāmatu „Stroika ar skatu uz Londonu”, kura atzīta par visvairāk lasīto latviešu autora romānu 2010. gadā un saņēmusi vairākas balvas – Ventspils bibliotēkas simpātiju balvu, grāmatnīcas „Jānis Roze” speciālbalvu un citas. „Stroika ar skatu uz Londonu” bija Literatūras gada balvas finālists debijas nominācijā. Izdevniecība „Apostrofs” tikko izdevusi šo romānu klausāmgrāmatas formātā Jaunā Rīgas teātra aktiera Viļa Daudziņa lasījumā.

„Pamodināt Lāčplēsi” ir Lācīša jaunākais sacerējums, kurš iznācis mākslinieces Ilvas Kalnbērzas noformējumā.

Lūk, fragments, kas sniedz ieskatu jaunās grāmatas sižetā:

„Ja kāds teiktu, ka Austrumu Londonai piemīt šarms, viņu laikam uzskatītu par vājprātīgu. Izpētot uzmanīgāk Londonas kartes austrumu kvadrātu, tanī nav nekā daudz tūristiem. Austrumu Londona ir netīra, tur ir bīstami staigāt pa vakariem vienatnē, tā smaržo pēc halal gan jēlā, gan kebabu izpausmē, toties fish and chips maksā vidēji par kādu mārciņu lētāk nekā citās pilsētas daļās. To sedz mazu kebabu ēstuvju un lētu tirdziņu tīkls, un zemes un māju cenas ir jūtami zemākas nekā pārējos pilsētas rajonos. Tieši tāpēc tur dzīvo visvairāk iebraucēju kā jebkur citur pilsētā.

Griniča šinī ziņā ir izņēmums, droši vien tādēļ, ka tur atrodas universitāte, karaliskā observatorija un slavenais Griničas meridiāns - nulles atskaites punkts uz pasaules kartēm. Griniča ir vairāk angliska nekā kosmopolītiska, un pa to diezgan bieži klejo tūristi. Un ir pāris tādu ieliņu, kurās, noejot malā no ļaužu apsēstās Haistrītas, aci iepriecē puķu podiem apkārts veclaicīgs pabs ar sašķiebtām sienām vai zivju veikaliņu, kas sauc sevi par ģimenes biznesu jau no astoņpadsmitā gadsimta.

Piemēram, nelielajā ieliņā ar skaisto nosaukumu Crystal Avenue pilsētas duna norimst, asfalts kārtīgi noslaucīts un visas māju durvis glīti nokrāsotas, ieskaitot lauvu galvas, kas mutē tur klauvējamos riņķus. Iela iet augšup, mājas rindojas gar slīpu nogāzi, un pašā galā aiz melnas čuguna sētas slienas Griničas parka papeles. Tās viegli kustas vējā un izraisa vēlmi atslābt zem ņirbošajām lapām. Gar ietvi rindojas tīras automašīnas, starp kurām nav nevienas, kas būtu vecāka par pieciem gadiem. Uzreiz var pateikt, kur dzīvo bezbērnu pleibojs, bankas menedžeris, kam patīk sportisks Aston Martin, bet kur – Londonas Kuģniecības muzeja direktora vietnieks ar sievu un diviem bērniem, kuri pārvietojas ar lielu un ērtu ģimenes Volvo. Šajā mazajā pasaulītē valda harmonija un laimīgs, atslābināts mietpilsonisms.

Izņemot māju numur trīspadsmit, kuras priekšā ar vienu riteni no četriem uz ietves bija uzbraucis noputējis Ford Transit ar apvazātu Rīgas Dinamo uzlīmi uz viena sāna un finieri stikla vietā aizmugurējās durvīs...”.