Latvieša deguna nacionālās īpatnības

Antropoloģe Inga Saleniece savā maģistra darbā pētījusi latviešu nacionālās ožas īpatnības. Viņa ar latviešu smaržu un smaku uztveres pasauli iepazīstināja kultūras domnīcas „Satori” birojnīcā, raksta Kuldīgas laikraksts „Kurzemnieks”.

Salenieces pētījums ir ne tikai unikāls Latvijas kontekstā, bet paver arī priekškaru uz mūsdienu sociālās antropoloģijas avangarda pētījumiem. Lūk, šī pētījuma būtiskākie secinājumi, kas publicēti „Kurzemniekā” un žurnālā „Ir”:

* Latvija latviešiem asociējas ar svaigu meža smaržu, kā arī ceptas maizes aromātu. Šo fenomenu ir grūti izskaidrot, jo lielākā daļa cilvēku dzīvo pilsētās un arī maize netiek cepta uz katra stūra.

* Latvieša smaržas ideāls ir svaigums. Savas mājas smaržu gandrīz visi cilvēki vērtē kā neitrālu, savukārt izsaka vēlēšanos, lai publiskās telpas smaržotu pēc svaiga gaisa.

* Neviens nezina, kā smaržo svaigs gaiss, tomēr tieši šis nenosakāmais aromāts cilvēkiem ir ļoti svarīgs. Viena no neapzinātākajām, taču biežākajām pilsētnieku vēlmēm brīvdienās doties uz parku vai pie jūras ir tieši saistīta ar vēlmi pēc svaigā gaisa buķetes.

* Latvieši uzskata, ka pieklājība prasa, lai  cilvēka ķermeņa aromāts nebūtu sajūtams 1 – 1,5 m attālumā, kā arī atbalsta mākslīgu iesmaržošanos.

* Latvietim par ķermeņa smaržām grūti runāt. Kautrējas! „Ja kāds telpā slikti ož, to nepasaka tieši. Ja kaut kas nosmērēts, atiris, tad pasaka acīs, bet, ja ož, tad ne,” konstatējusi Saleniece.

* Daudzi latvieši uzskata, ka krievu cilvēkiem raksturīga pārmērīga parfīma lietošana.

* Iemesli, kāpēc latviešiem grūti runāt par smakām (izkārnījumi, sviedri, sērs ausīs), ir saistīti ar ķermeņa atbrīvošanos „no visa sliktā”.

* Latvieši ir daudz pielaidīgāki pret emocionāli vai ekonomiski svarīgu cilvēku nepatīkamām smaržām. Piemēram, laukos kāds kaimiņš varbūt ne tā ož, bet palīdz veikt saimnieciskus darbus, līdz ar to vispirms tiek norādīts uz viņa strādīgumu, izpalīdzīgumu, bet smaka tiek piedota.

* Smakas, no kurām latvietis visvairāk cenšas izvairīties, ir pelējums un kanalizācija. Tātad smakas, kas saistītas ar nāvi, aiziešanu. Antropoloģijā izpētīts, ka ir tā sauktais smaržu aplis - visas smaržas, kas saistās ar dzimšanu, augšanu, cilvēkiem patīk, savukārt visas, kas saistītas ar iznīcību, pūšanu, - nepatīk. Vienīgi trūdošu lapu smarža patīk, jo tā ir saistīta ar zemes mēslojumu un dod iespēju jaunai dzīvībai.

* Kāds vīrietis atzinis, ka viņa tēva elpa, kurā reizēm bijis jūtams konjaka aromāts, likusies normāla un saderējusies ar tēva kā mākslinieka profesiju, taču veikala rindā sajusts alkohols blakus esoša vīrieša izelpā izraisījis riebumu. Noskaidrots, ka attieksmi pret smaržu maina ne tikai cilvēki, bet arī laiks un vieta.

* Kad esi izsalcis, ēdiena smarža mājās šķiet patīkama, taču pēc maltītes beigām tā asociējas ar netīrību, un gribas dzīvokli izvēdināt.

* Kara un pēckara laikā dzimušie cilvēki bērnību saista ar tuvu cilvēku un ēdienu smaržām (trūka laba ēdiena), savukārt 70. – 80. gadu bērni ar motociklu un industriālām smaržām.