Sergejs no degošas mājas Dreiliņos izglāba sievieti
Sestdienas vakarā uz „Gada varoņa” skatuves LNT tiešraidē kāps cilvēki, kas pat riskējuši ar savu dzīvību, lai glābtu citus. Viens no viņiem ir „Rīgas satiksmes” autobusa šoferis Sergejs Paramonovs.
„Jūtos, kā kosmosā būtu lidojis,” pasmaida Sergejs. Nav šā krietnā vīra dzīvē ierasts sniegt interviju pēc intervijas, viņš vienkārši nepalika malā, kad ieraudzīja cilvēkus nelaimē.
Aptur autobusu un steidz palīgā
Šofera rīta maiņa „Rīgas satiksmē” sākas agri, ziemā vēl melnā tumsā. 21. decembrī pulksten 4.51 Sergejam bija jāsēžas pie stūres. Šoreiz viņam bija uzticēts 51. maršruts, lai dotos uz pirmo reisu no galapunkta Ulbrokā. Novērtējis autobusa tehnisko stāvokli, šoferis kabīnē atrada zīmīti, ka jāielej degviela, un ap pieciem no rīta, jau „uzpildījies”, viņš izbrauca pa vārtiem.
„Braucot pa Lubānas ielu, aiz veikala „Depo” pamanīju lielu dūmu un uguns stabu,” atceras Paramonovs. Pie Dreiliņu robežas šofera acīm pavērās posta aina — pussimts metru no ceļa dega liels divstāvu koka nams. Tuvumā neredzēja ne ugunsdzēsējus, ne citus cilvēkus...
Sergejs daudz nedomāja — drošā vietā atstāja autobusu, ieslēdza avārijas gaismas un skrēja uz ugunsgrēku. „Sāku kliegt, nodomāju, ka varbūt neviens te nedzīvo, bet pēkšņi no piebūves izleca vīrietis un sieviete, pilnīgā panikā,” atceras šoferis. Viņš nekavējoties piezvanīja ugunsdzēsējiem un sāka iztaujāt abus iemītniekus, vai mājā nav vēl kāda. Varbūt nakšņojot meitene, varbūt nē, teikusi sieviete un tad pēkšņi atcerējusies — otrajā stāvā ir Vera!
„Pagalma pusē kāpnes bija jau pārogļojošās sarkanas, liesmas rūca kā reaktīvais dzinējs. Skrēju otrā pusē, otrajā stāvā bija gaisma un pie loga — sieviete,” stāsta Sergejs.
Viņš saucis, lai Vera piesien palagu un mēģina nolaisties lejā, bet viņa bija šoka pārņemta. Varbūt šķūnī ir kāpnes? Nekā. Varbūt virve, vaicājis Sergejs. Tā atradās, vīrietis steigšus atnesa rituli. Sergejs centās to aizmest līdz otrajam stāvam Verai, bet virve bija pārāk viegla. Tad šoferis sasēja mezglus, un piektajā vai sestajā reizē metiens bija veiksmīgs. Viņš mudināja Veru piesiet virvi pie gultas vai bufetes, bet viņa bija pārāk apjukusi.
„Istaba jau pildījās ar dūmiem, aiz durvīm trakoja liesmas, baidījos, ka nepaspēsim. Visu laiku turēju viņu „kontaktā”, runāju, lai tikai nepazaudē samaņu, lai tur galvu tuvāk logam, kur vairāk gaisa,” teic glābējs.
Garāmbraucēji pat nepiebremzē...
Sergeju ļoti sarūgtinājusi citu cilvēku attieksme — kamēr viņš pūlējās glābt Veru, garām pabraukuši vairāki vieglie auto, un neviens nav pat piebremzējis. „Man būtu pieticis ar trim četriem roku pāriem. Uzsauktu viņai, lai izmet ārā segu, mēs nostieptu un noķertu viņu. Tas tomēr ir tikai otrais stāvs, nevis devītais,” spriež Sergejs.
Laimīgā kārtā iemirdzējās bākugunis — piebrauca ugunsdzēsēju mašīnas. Pielikuši kāpnes, vīri tika līdz Verai. Tas viss kopā ilga pārdesmit minūšu, bet Sergejam šķita, ka pagājusi mūžība. Ieraudzījis, ka Vera jau ir uz kāpnēm, šoferis nolēma, ka viņa misija ir beigusies, un atviegloti steidza atpakaļ uz autobusu.
„Jau no autobusa atpakaļskata spogulī ieraudzīju, ka no sievietes dzīvokļa izraujas liesmas. Vēl tikai nedaudzas sekundes, un viss — cilvēks būtu gājis bojā,” teic Sergejs. Jau pēc tam viņš uzzināja, ka šajā ugunsgrēkā viens vīrietis ir gājis bojā. Dzēšot liesmas, vieglu kakla traumu guva ugunsdzēsējs.
Sergejs sazinājās ar dispečeru dienestu, izklāstīja piedzīvoto, bet uz jautājumu, kā pats jūtas, vai varēs turpināt darbu, braši atbildēja — bet, protams, autobuss jau kavē trīs vai četras minūtes, jāsteidz uz galapunktu, cilvēki gaida. „Nostrādāju visu maiņu līdz galam. Neuzskatu, ka paveicu kādu varoņdarbu, katram cilvēkam jābūt kādām rūpēm un sapratnei pret citiem, mūsu straujajā laikmetā esam to zaudējuši,” piebilst Paramonovs.
„Rīgas satiksmes” autobusus Paramonovs stūrē jau devīto gadu. Pirmo reizi darbā autobusu parkā iestājies jau 1979. gadā, tūlīt pēc armijas dienesta, bet nav iepaticies, jaunības degsmē aizgājis prom un strādājis par šoferi citos uzņēmumos, līdz 2003. gadā atgriezies.
Ar darbu Sergejs ir ļoti apmierināts, no savas kabīnes loga viņš var novērot arī ekonomiskās pārmaiņas pilsētā: „Treknajos gados bija daudz mašīnu un sastrēgumu. Tagad benzīna cena kāpj, mašīnu ir mazāk, darbs mierīgāks. Agrāk pusotru stundu ir stāvēts Raiņa bulvārī, lai tiktu uz Abrenes ielu.”
Ir vajadzējis arī narkomānus un huligānus „nolikt pie vietas”, saukta policija, bet nekas ļoti krimināls nav gadījies. Un Sergejam šis nemaz nav briesmīgākais pārbaudījums. Padomju laikā viņš dienēja Gaisa karaspēkā, leca ar izpletni, izbraukāja visu Aizkaukāzu. Tie bija miera laiki, taču 1978. gadā daudz netrūka līdz PSRS karam Irānā, līdzīgi kā gadu vēlāk Afganistānā. Sergejs ar dienesta biedriem jau bija parakstījuši iesniegumus par „brīvprātīgu” pieteikšanos brālīgai misijai. Par laimi, šis karš izpalika, bet ar Rīgas huligāniem Sergeju nenobaidīt.
