Sirsnīgā draudzene, žandarms brunčos un citi sieviešu tipāži

Jautāsiet – kas tas par dīvainu, pārlieku jau nicīgu apzīmējumu? Mēdz teikt, ka briesmīgāks par muļķi ir tikai muļķis ar iniciatīvu. Iedomājieties prastu, neaudzinātu un piedevām vēl glupu meitieti, kam toties piemīt apskaužama vitalitāte un varena pašapziņa. Turklāt viņa, ak, vai, ir sabiedriski aktīva, pat hiperaktīva.

Pazīstu vienu visa minētā iemiesojumu, sauksim viņu par Daigu. Viņu var apskaust tikai par vienu – viņai nav kompleksu. Tā ir viņas laime un vienlaikus apkārtējo nelaime. Sīkāk pastāstīšu tikai vienu piemēru, ar kuru pārpārēm pietiks, lai atpazītu tipāžu. Pirms daudziem gadiem nelaimīgas sakritības dēļ nokļuvusi samērā noslēgta draugu loka pasākumā, Daiga uzreiz sajutās pie tā piederīga, kaut gan teiciens par īlenu, ko maisā nenoslēpsi, viņas gadījumā bija ļoti trāpīgs.

Viņa šajā kompānijā kliedzoši neiederējās, jo uzskatu, vērtību skalas un pat vizuālās atšķirības (Daigai tuvojās piecdesmit, bet viņas izpratne par svētku tērpu bija puķainas zeķbikses, tām virsū uzvilkti spīžīgi – pašas Daigas leksika! – atlasa šortiņi ar volāniem, matos – milzu bante a la magone, bet kājās – pornoaktrišu platformenes) bija ļoti izteiktas. Ne velti reiz kādai vērotājai no malas paspruka – klau, ko tāda te dara?

Visnozīmīgākā bija starpība intelekta ziņā, tas bija gluži vai traģisks lielums. To manīja visi, izņemot pašu Daigu, kura sev šķita īsta sabiedrības dvēsele un, visiem par šausmām, attiecīgi arī uzvedās. Pārējie pūlējās būt taktiski, tomēr ik pa brīdim kādam nācās sprukt virtuvē vai tualetē, lai atgūtu elpu vai notīrītu acu tušu pēc kārtējās pērles, jo Daigas centienus spīdēt ar prātu pārciest bez asarām nav iespējams. Bija vēl sliktāk.

Tā kā Šavka (krievu valodā – plušķis, tā Daigu, jāpiekrīt, ļauni, bet trāpīgi nodēvēja biedru grupa) tiešām bija neaudzināta un prasta, viņa regulāri pamanījās apvainot vakara saimniekus vai kādu no viesiem, pati to pat neapjauzdama. Viņa vienkārši gvelza laukā visu, kas gadījās uz mēles. „Šitik lēti aizkari ir manai kaimiņienei laukos; manas draudzenes meita arī bērnībā bija tikpat nesmuka kā jūsējā; re, uz tās dzegas jums sen nav slaucīti putekļi” utt. Tāpēc nereti gadījās, ka pēc zināma laika Daiga attapās istabā viena pati vai divatā ar nelaimīgo namamāti, kurai mukt uz citām telpām, kurp pakāpeniski bija pārcēlušies pārējie viesi, neļāva viesmīlības likumi. Tā tas gāja, līdz nonāca tiktāl, ka vairāki draugu loka biedri, kad tika uzaicināti uz kārtējo sanākšanu, namatēvam noprasīja – Šavka arī būs? Piedod, tad es neiešu – dzīve ir par īsu, lai klausītos un skatītos šito sviestu, turklāt man bail, ka es vienreiz nespēšu noturēt muti...

Jautāsiet – kāpēc viņu vispār aicināja? Joks tāds, ka neviens jau neaicināja, Šavka visur ieradās pati. Draugu lokā bija gadu gaitā iesakņojušās tradīcijas, ka pie X uz dzimšanas dienu nāk bez īpaša ielūguma, ka Y savu vārdadienu svin īstajā dienā vasarnīcā, ka Z visus gaida Jāņos... Tā kā viņa šo sistēmu bija uzodusi un pati sevi pieskaitījusi pie draugu pulka, tad allaž bija klāt kā nagla un nekad neaizmirsa uzsvērt, ka viņas māja, lūk, gan ir pulka kārtīgāka, dārzs – tīrāk izravēts, aizkari – baltāki.

Reiz kāds maķenīt iesilis viesis, to dzirdēdams, paskaļi noprasīja: “Kas tā par karojošu apkopēju? Ja viņai kaut kas traucē, iedodiet lupatu, lai noslauka un stāv klusu!” Būsim godīgi – pārējos tas sajūsmināja, turpat uz vietas pat tika attīstīta teorija, ka sievietēm, kuru vienīgā vērā ņemamā vērtība ir apkopējas talants, varbūt tomēr neatmaksātos šo faktu sabiedrībā īpaši izcelt. Te nāk atmiņā, kā reiz smējās slavena māksliniece, ja dikti vajadzēs, es par apkopēju varu pārtapt jebkurā brīdī, bet apkopēja par mani gan ne! Un kopš kura laika apkopējas nosaka toni? Jāteic, mākslinieces augstprātība var nepatikt, bet tai vismaz ir zināms segums.

Kas notiktu, ja Šavku palūgtu atstāties, nelīst, nenākt, neuzmākties, nepiedalīties, aizmirst par kādas konkrētas cilvēku grupas eksistenci? Visticamāk, viņa izgrūstu neizpratnes pilnu rējienu sēriju (lasi – katram, kurš būtu ar mieru klausīties, savā šavciskajā manierē nolietu ar samazgām bijušos draugus), bet tad, apskaužami ātri atguvusi labu omu, asti līksmi luncinot, mestos aplaimot nākamo baru.

Tā nu reiz ir sērga, un tādus žandarmus brunčos pazīst visi. Tipāžs, bez kura vadošajiem norādījumiem un kontroles neiztikt nekur un nekad. Turklāt nav svarīgi, kas pēc izcelšanās un ieņemamā amata ir sievišķis ar feldfēbeļa balsi un ģenerāļa uzstāšanos. Diemžēl viņu amplitūda ir no mīnus līdz plus bezgalībai – proti, tiklab tāds feldfēbelis var piebļaut vistu kūti kā ekonomikas augstskolu, atšķirsies tikai leksika un izpildījuma maniere (prātam nozīme, protams, ir – labāk, lai tevi rīpelē un komandē gudra galva nekā aprobežots, bet par savu taisnību nesatricināmi pārliecināts radījums). Diemžēl, kā liecina pieredze, izplatīts ir tieši otrais variants, tā apliecinot veco patiesību – jo gudrāks cilvēks, jo vairāk šaubās.

Cretinus-pati-svarīgākā nešaubās ne par ko, viņa sevi uzskata par nemaldīgu. Pastāstīšu jums par Birutiņu. Birutiņai jau ir daudz gadu, bet viņa pieder pie cilvēkiem, kurus psihologi sauc par nenobriedušām personībām. Respektīvi, nodzīvoto gadu skaits un tajos piedzīvotais viņai neko nav iemācījis. Birutiņa ar savu taisnību brauc kā ar tanku, turklāt mēģinot pakārtot tai visus, ar ko iznāk darīšana. Takta trūkumā un neaudzinātībā viņa ne par matu neatpaliek no Daigas alias Šavkas.

Viņa nelūgta izsaka kritiku par visu un visiem, un viņa vienmēr zina, kā vajadzēja darīt (protams, ne jau tā, kā jūs, muļķi, izdarījāt!). Kāzās Birutiņa kaut kā nemanot sāk komandēt vedējpāri, bet bērēs – neatkarīgi no tuvības pakāpes ar nelaiķi stāv pašā priekšā un izrīko – jūs savu vainagu lieciet pa kreisi, bet jūs – pa vidu! Kur lienat ar savām puķēm – gaidiet, uzliksiet, kad pārējie būs nolikuši savas! “Nē, nu kas te notiek – vai tiešām MAN PAŠAI būs jāķeras pie lietas?!” Birutiņai paspruka kādas prominences jubilejā, kad bija vērojama neliela aizkavēšanās ar karsto ēdienu pasniegšanu.

Tā nu darbā Birutiņa izrīko kolēģus, pludmalē komandē nesaprašas vecākus, kuru atvases ir par biezu saģērbtas vai rotaļājas ar nepareizajām mantiņām, pirtī dāļā vadošus norādījumus par pareizu pēršanos, veikalā labdabīgā, taču noteiktā tonī piekoriģē pārdevējas kustības, bet kafejnīcā – viesmīles manieres (turpināt var katrs pēc personiskās pieredzes). Galvenais, ka Birutiņa zina, ko darīt jebkurā jomā un jebkurā situācijā. LABĀK zina. Un ir līdz nāvei apvainojusies, ja kāds izlēmis (atļāvies!) rīkoties uz savu galvu, nesaskaņojot ar Birutiņu. Jāpiebilst, pēdējā laikā gan ar draugiem un paziņām ir paknapi. Piekusuši.

Kad jautāju psihologam, ko šādi feldfēbeļi var iesākt, kad no viņiem ir novērsušies visi potenciāli kontrolējamie un komandējamie objekti, atbilde skanēja – vai nu iegādāties sunīti un dresēt to, vai arī iesaistīties kādā interešu grupā, kur lieko enerģiju var likt lietā racionāli. Te nāk prātā anekdote. Sludinājums. Enerģisks pensionārs par nelielu, bet taisnīgu samaksu novedīs līdz izmisumam jebkuru iestādi.

Par tā sauktajām vīriešu izmantotājām kā vienu no ‘cretinus’ sieviešu paveidiem nerakstīsim. Tā ir izplūdusi tēma, turklāt slidena. Ko tur interesantu var pateikt – tā maita viņu izmanto? Un beigās vēl var izrādīties, ka neizmanto vis – mums tikai tā gribas domāt. Kā reiz teica mans paziņa – nu un? Kakls ir domāts tam, lai uz tā sēdētu, un man patīk, ka viņa tur sēž!

Īstenas ‘cretinus’, manuprāt, ir draudzenes - izmantotājas, turklāt jūs ilgi varat atrasties laimīgā neziņā, iekams sajutīsiet, ka kaut kas nav riktīgi. Uzreiz jāsaka, ka draugus jau mēs faktiski izmantojam visi – zvanām, kad kaut ko vajag, lūdzam izlīdzēt tajā vai citā situācijā, un tas ir tikai normāli. Uzmanīgam jākļūst tad, kad tevi sāk skrāpēt tāda kā diskomforta sajūta, kad sāc justies kā muļķis.

Ja ir darīšana ar cretinus-draudzenēm, laika gaitā izkristalizējas konkrētas pazīmes. Kā piemēru ņemsim esenci tīrā veidā, vārdā Gija. Gija ir jauka, tiešām jauka dāma. Interesanta un, kā mēdz teikt, sakarīga. Arī atsaucīga un pašaizliedzīga (tā vismaz šķiet), jo vienmēr gatava palīdzēt. Un tikai pēc gadiem tu beidzot pamani dažas dīvainības. Piemēram, kad tev reiz neatliekami vajadzēja nokļūt no punkta A punktā B, bet nebija transporta, Gija nekavējoties pieteicās izlīdzēt – aizvest ar savu mašīnu. Kāda runa! Bet, nākot tuvāk vešanas brīdim, atskanēja Gijas zvans: ai, piedod, pavisam bija izskrējis no prāta – es taču tajā laikā esmu pierakstīta pie daktera, uz kuru gaidīju trīs mēnešus! Labi, tā gadās – tiešām gadās!

Tikai... tāds sīkums – Gijai tā gadījās vienmēr, kad no viņas gaidīja izlīdzēšanu, kuru, vēlreiz uzsvēršu, viņa pati bija piedāvājusi. Te piepeši bērns kaut ko nostrādājis, te māte saslimusi, te mašīna salūzusi, te sabraukuši viesi negaidīti, te pašai sliktumi... Vēl pēc kāda laika posma tu pamani, ka Gija tevi uzmeklē tikai un vienīgi tad, kad pakalpojums vajadzīgs viņai. Turklāt tas notiek smalki! Un smalkums ir tajā, ka Gija piezvana un ar patiesu līdzdalību balsī interesējas, kā tad tev iet, izprasa visu par tev svarīgām lietām, kā arī pastāsta par sevi. Un tad, pašā sarunas nobeigumā, itin kā starp citu, atklājas patiesais zvana mērķis – jā, te tāds sīkums, vai tu varētu...

Jāteic, ka sīkums parasti nav vis nekāds sīkums, bet kaut kas diezgan darbietilpīgs un laiku prasošs. Draudzības vārdā... Teiksiet – sagadīšanās? Arī tā varētu būt, ja sieviete, kura man to stāstīja, intereses pēc nebūtu sākusi atzīmēt notikumu hroniku. Pieraksti aptvēra četrus gadus, un fakti runāja paši par sevi. Vēl ne reizi (!) Gija nebija piezvanījusi tāpat vien, arī ne tad, kad zināja – draudzenei ir nopietni sarežģījumi, un būtu tikai loģiski vismaz pieklājības pēc painteresēties, kā viņai klājas; vēl ne reizi Gija nebija pildījusi to, ko pati ar patiesu degsmi bija metusies piedāvāt.

Īsi sakot – Giju neinteresēja itin nekas ārpus pašas personas. Vēl kāds sīks, bet raksturīgs gijisms – vēlāk nejauši uzzinājām, ka pazīstamai gaišreģei Gija ar puspaziņas tiesībām bija atļāvusies zvanīt gan sestdienās vēlu vakaros, gan svētdienās agri no rītiem – kā, viņai taču vajag! Paskaties, mīļā, vai manējais neiet neceļos. Un tagad? Bet tagad? Vēl aizvien neiet?

Visbeidzot neizturēja gaišreģes vīrs. Atņēmis sievai klausuli, viņš noskaldīja, ka pieņemšanas laiki salonā ir tādi un tādi, bet zvans brīvdienā tiks aprēķināts pēc trīskāršas likmes, un, ņemot to vērā, Gija jau ir parādā pamatīgu summu. Vai viņa vēl ko gribot? Gija apvainojās. Starp citu, līdzīgi klājās Gijas dakterei, jo Gija gribēja, lai viņai vēlamā laikā viņu par velti konsultē pa telefonu.

Elīna ir līdzīgs, taču robustāks tipāžs. Mīļa, jauka, nekaitīga. “Vai, Ritiņ, tev tak lauku māja! Paņem mani līdzi, jā? Padzīvošos pāris dienu pie tevis, atpūtīšos... Varam braukt ar manu mašīnu – tā ēd mazāk benzīna.” Labi, domāts, darīts. Nākamās dienas izskatījās tā. Elīna aiz stūra sauļojas. “Ritiņ, atnes man ūdeni, nē, labāk uzvāri kafiju! Vai, cik tu laba...

Pēc stundas: “Ritiņ, vai nebūtu jāsāk domāt par pusdienām? Es labprāt gribētu ceptus kartupeļus, sen nav ēsts vienkāršs ēdiens.” Nākamajā dienā Rita no rīta veda draudzeni sēnēs, vēlāk – avenēs. “Ritiņ, tu tak to, ko esi salasījusi, vari atdot man, tev te tāda bagātība – nāk vai pa durvīm iekšā, tu jau salasīsi vēl...”

Viesošanās rezumējums bija tāds: Elīna uz Rīgu aizbrauca ar pilniem kurvjiem sēņu, divām kanniņām aveņu un dažādiem Ritas lasītiem ārstniecības augiem. Jāpiebilst, neko no pārtikas Elīna, pie Ritas braukdama, pat pieklājības pēc nebija iedomājusies paņemt līdzi; viņa sēdēja mašīnā, kamēr Rita turpceļā iepirkās lielveikalā, toties uz ēšanu gan nebija skubināma. Pārbraukusi Rīgā, Elīna no Ritas piedzina pusi naudas par ceļā iztērēto benzīnu. Santīmu santīmā.  

“Trieciet viņu ratā!” šo stāstu noklausījusies, teica Ritas mamma. “Tādas elīnas ir pelnījušas draudzēties ar citām elīnām – vo, būs cirks! Savukārt ar gijām pat nevajag iziet uz asumiem – kolīdz būsiet sapratušas, par ko ir stāsts, mācēsiet atbildēt ar tādu pašu taktiku – es jau labprāt, bet... Sajūtot, ka maisam gals ir ciet, gijas un elīnas atmirs dabīgā nāvē – tā nav ne didaktika, ne lirika, tas ir pārbaudīts praksē! Kāda velna pēc lai jūs viņām būtu vajadzīgas?”

Ak, šī mūžam labu vēlošā, gādīgā, iejūtīgā draudzene! Falšā maita. Raksturīgi, ka ar nopēlumiem Baibiņa (tā nodēvēsim falšās maitas arhetipu) neskopojas, toties atzinību jūs no viņas nesagaidīsiet – mēle neceļas. Piemērs. Ja pastāstīsiet Baibai, ka jūsu bērns izkritis eksāmenā, dzirdēsiet atbildi – mīļā, es jau negribēju neko teikt, bet ko tad citu tu gaidīji... Savukārt, ja ziņosiet, ka bērns nolicis visus eksāmenus uz desmitniekiem un iestājies prestižā augstskolā, Baiba skābi novilks – ak tā...

Ar vispatiesāko gādību viņa skaļi un publiski izpaudīs jūsu noslēpumu: mīļā, tev taču pašai būs vieglāk – nasta nost no pleciem, un te taču visi savējie, varbūt kāds var ko ieteikt! Redziet, Anniņa mums tāda nabadzīte, neiet ne privātajā dzīvītē, ne darbiņā, ar bērniņiem un mammīti arī problēmiņas... Ko tu padarīsi, nemāk cilvēciņš dzīvot, ar naudiņām arī nemāk apieties, es jau atbalstu, kā vien varu...

Protams, neviens, kurš ir pie pilna prāta, ar šādu radījumu nedraudzēsies, bet tāda ‘cretinus vulgaris’ Baibiņa var gadīties kolektīvā, kaimiņos vai rados, un ir reizes, kad izvairīties no viņas nav iespējams. Diemžēl ne vienmēr iespējams izvairīties arī no fakta, ka viņai par jums šis tas var būt zināms. Tomēr arī tad, ja zināms nav nekas, viņai jau nevajag daudz – pietiek ar neitrālu faktu attiecīgu interpretāciju.

Tu, nabadzīte (nabadzīte vispār ir viens no Baibiņas mīļākajiem vārdiem), vari slikti izskatīties (aizej pie onkologa, pavisam pelēka esi!), tev var būt neglīts mētelis (laikam ķīniešu draņķis, tirgū pirki, jā?), neveiksminieks vīrs (viņš tev tā arī neko jēdzīgu nedara, vai ne?) – vārdu sakot, derēs jebkas, un savus secinājumus Baibiņa ar dziļu līdzjūtību balsī nekavēsies paziņot jebkurā laikā un vietā. Pirmajā mirklī var šķist – tā pati Šavka vien ir, bet – nē! Šavka rej savu rejamo aiz neaudzinātības un stulbuma, bet Baibiņas mātišķi aizbildnieciskā maniere nāk no pavisam citas operas.

Viņas būtība ir tāda, ka viņa nespēj paciest savā tuvumā neko labāku, gudrāku, talantīgāku, naudīgāku, veiksmīgāku, galu galā – tievāku, jaunāku vai skaistāku par sevi. To, ka šādi indivīdi ir, viņa, kaut gan nespēj atzīt, tomēr intuitīvi jūt (tas, protams, neattiecas uz fiziskiem parametriem).

No baibiņām jāturas pa lielu gabalu – viņas ir lipīgas un indīgas! Kāda reāli domājoša dāma atzina, ka, ilgstoši uzturoties viena skolotāju istabā ar izteiktu baibiņu, pēc gada pati sevi pieķērusi nīgri lūram uz kādu operdziedātāju – padumaješ, skaļa rīkle... Toties viduklis kā govij. “Nu, nebija man agrāk tāda domu gājiena!” viņa nezināja, smieties vai raudāt. “Labi, ka vēl jaudāju pati sevi pieķert...”

Vēl kāda mazpatīkama nianse. Baibiņa rada kaut kādu vārdos nenoformulējamu jūtoņu, ka neatkarīgi no tā, vai jūs ticat sliktām enerģijām, noskaudumiem un dažnedažādiem pesteļiem vai neticat, viņu savā mājā nevajag laist – nevajag, un viss. “Man ir tāda sajūta, ka viņa mierīgi varētu iespļaut zupā, aizmest aiz skapja beigtu reņģi vai ierakt dārzā ko nelabu...” atzinās Baibiņas kolēģe.

Diemžēl baibiņas sastopamas arī starp radu tantēm, māsām un, tas ir vissliktākais, mātēm. Manas paziņas, dvīņu māsas, jau kopš piecpadsmit gadu vecuma, vērodamas savu mammu-baibiņu, pie sevis kā mantru skaitījušas un viena otrai solījušās – es tāda nebūšu, es tāda nebūšu, es tāda nekad nebūšu... Lai Dievs dod!

Nepateicīga tēma, ar ko var izsaukt uguni uz sevi, bet cretinus māmiņu ir saviesies tā, ka bail. Šī suga uzskata, ka visai pasaulei jājūsmo līdzi tam, kā viņas bērns auro, niķojas, zīž krūti vai nekontrolēti plosās neatkarīgi no tā, kur tas notiek. Pamēģiniet tikai aizrādīt, tad redzēsiet vellu – „jūs neieredzat bērnus, pašiem laikam nav, nezvēri tādi, tad vēl brīnās, ka zema dzimstība; kāda tā var būt ar šitādu attieksmi pret māmiņām ar bērniem...” Šādas demagoģijas izkliedzēji izliekas nezinām mūžveco patiesību, ka visam, arī bērniem, ir savs laiks un sava vieta.  

“Tas, ka esmu samaksājis vairākus desmitus latu par biļeti uz koncertu, kas nu ir sabojāts līdz ar garastāvokli, protams, ir nieki – galvenais, ka kāda safārējusies dura ir izlasījusi, ka simfoniskā mūzika nāk par labu zīdaiņa attīstībai un pie visa skaistā bērns jāradina no pirmās dzīves dienas!” nikni (un pamatoti!) šķendējās kolēģis. Te vietā būtu piebilst, ka labi pazīstams pianists presē ir atzinis: ja viņa spēli koncerta laikā pārtrauc bērna brēkšana, viņš tālāk vienkārši nespēlē. Cepuri nost!

Cilvēki iedalās divās nometnēs – vienā karo apmātās māmiņas, otrā – visi pārējie, tostarp psihiski veseli vecāki. Nekad neaizmirsīšu, kā jauns pāris, bez atelpas noņēmies ar zīdaini, ar lielām pūlēm izkombinēja brīvu vakaru un sarunāja aukli, lai pavadītu vakaru restorānā – vietā, kur beidzot varēs pabūt divatā un kur neskanēs mūžīgā bērna raudāšana. Jūs uzminējāt – astoņos vakarā pie blakus galdiņa omulīgi iekārtojās ģimene ar diviem bērniem – divgadīgu ķiparu un zīdaini pamperos. Pamperi, lai, tika izplāti apkārt... Vēkšķēšana gāja vaļā visās toņkārtās. Jauku vakaru un labu apetīti! Reiz draudzene pēc līdzīga kafejnīcas apmeklējuma izmisusi prasīja – klau, vai ir kāda vieta, kur būtu glābiņš no maziem bērniem? Ir, teicu, naktsklubi un spēļu zāles. Tas laikam arī viss.

Ārzemēs restorānu īpašnieki apsver ieviest aizliegumu restorānos ierasties ar bērniem, kas nav sasniguši apzinīgu vecumu. Protams, bērni ne pie kā nav vainīgi, vainīgi ir vecāki, kuri nespēj viņus savākt. Un, ja tu zini, ka to nespēj, tad neved viņu tur, kur viņam būs garlaicīgi, jo viņš bļaus un pareizi darīs – tieši tik vienkārši! Slikti bērnam, slikti apkārtējiem, un jāšaubās, vai pašas māmiņas jūtas varen komfortabli. Ko darīt? Ej tur, kur netraucē citus, algo aukli vai sēdi mājās, kā visi savu laiku ir nosēdējuši.

Tikpat nesaprotami ir, ja mazi un ne tik mazi bērni tiek vazāti līdzi, piemēram, uz kolēģa jubileju, par kuru ir skaidri zināms, ka to apmeklēs tikai pieaugušie. Diez vai tur būtu jāatrodas, sacīsim, divpadsmitgadīgam bērnam. Reiz vienā tādā pasākumā biju. Starp piecpadsmit pieaugušiem cilvēkiem klīda viens divpadsmitgadīgs, kurš ar nelabu māvienu „māāām!” un mātes raustīšanu aiz stērbeles bez mazākās aiztures iejaucās jebkurā sarunā. Visdīvainākais bija tas, ka mātei nenāca ne prātā atvasi apsaukt.

Jāpiebilst, arī tad, ja bērns būtu kluss kā pelīte, visi pieaugušie justos ierobežoti, nemitīgi paturot prātā, ka ik vārdu dzirdēs divpadsmitgadīgas ausis. Iemesli, kāpēc šī sieviete uz tādām vietām vazā līdzi pusauga bērnu, ir miglā tīti, un jautāt neviens īsti neuzdrīkstas.  

Pavisam jautri iet tad, ja māmiņa bērnu gan atstiepj, bet pati metas jautrības virpulī un bērna pieskatīšanu deleģē citiem. Kā tālāk aprakstītajā piemērā. Neliela kompānija devās izbraukumā uz laukiem. Evai līdzi bija viņas piecgadīgā meitiņa Līva, godīgi sakot, ārkārtīgi izlaists bērns. Kolīdz bija iekurts ugunskurs, Līva paķēra namamātes sagādāto pretodu līdzekļa flakoniņu (vēlāk izrādījās, ka tādu bijis trīs), pūta līdzekli uz dadža lapām un svieda tās ugunskurā.

“Ai, bērniņ, varbūt tā nevajag,” nepārliecinoši novilka māmiņa. Bērniņš nereaģēja. Kad pienāca vakars un visi sāka taujāt par odu zālēm, to, protams, vairs nebija. Vēl bērniņš pa burzmu bija šašliku spainī sabēris visu, ko nu bija varējis virtuvē atrast, tostarp cukuru, miltus un šķīstošo kafiju. Un tā tālāk. Ja viņai aizrādīja, Līva atcirta – tu neesi mana mamma! Bet tā, kura bija mamma, izlikās par beigtu. Ap pusnakti Evai no pamatīgi lietotā šampanieša uznāca gurums, un viņa nolēma doties pie miera. Savukārt Līvas pieskatīšanu viņa ar vieglu roku uzgrūda paziņai, kura šurp bija braukusi ar pavisam citu mērķi. Kompānijā bija arī viņas klusā simpātija, un viņa cerēja, ka romantiskajā vasaras naktī varbūt izveidosies labvēlīgi apstākļi, lai simpātijas ietu plašumā... Kur tev dieviņ! Tā vietā viņa sev kaklā dabūja mazo briesmekli, kura bija tā satrakojusies, ka gāja kā raķete un par gulētiešanu pat nedomāja līdz septiņiem rītā.

Šādus piemērus var aprakstīt un aprakstīt. Starp citu, etiķetes speciālisti saka, ka nav nekā nosodāma, ja vecākiem liek saprast, ka šis nebūs bērniem domāts pasākums, tas pat ir jādara, lai nerastos pārpratumi.

Sieviete avārija. Viņai nemitīgi nekādi neiet. Viņa ir tik bezpalīdzīga un žēlojama. Viņu nemitīgi ir pametis vīrs vai mīļākais. Pa ceļam uz

Daugavu (slīcināties) viņa iegriežas pie tevis un paliek kādas divas

dienas. Pārnākot mājās, tu viņu atrodi sēžam klēpī tavam draugam un

šņukstam viņam vestē.

Kad tu liec noprast, ka nevēlies viņu adoptēt, saņem bargu norājumu no drauga, ka nedrīkst taču cilvēku šādā stāvoklī

dzīt ārā uz ielas. Pēc brīža viņa jau ir ērti ieritinājusies jūsu

gultā. Viņai ir tik ļoti smalka un jūtīga dvēsele. Viņa ir tik trausla

un emocionāla, ka atbildību par savu dzīvi lūko uzgrūst kādam

robustākam un trulākam radījumam (piemēram, tev). Viņai nemitīgi vajadzīgs atbalsts un glābējs (tā ir arī vīriešu medīšanas stratēģija).

Ja tāda brauc līdzi kompānijā ar laivām, viņa sēž uz celma, lauzot rokas, sak, es te neko tāpat nejēdzu, kamēr visi pārējie pūš viņai laivu un būvē

telti. Ja mājās tek krāns, tiks sacelti kājās visi draugi un paziņas

(pirmām kārtām bijušais vīrs). Visi, izņemot rajona santehniķi. Viņai

sejā vienmēr ir pazemotas un apvainotas nevainības izteiksme, sēra

grūtsirdība un pārpasaulīgas skumjas. Bet viņai neko nevar pārmest –

viņai taču ir tik grūti dzīvot. Bieži vien viņai ir kāds bērns, tad

viņa ir Sāpinātā Madonna. Viņas bērns slimo vairāk nekā citām, kaķis

vemj biežāk, naudas mazāk utt. Reizēm viņa raksta dzeju...

Minhauzen’ madāma ir stipri komisks ‘cretinus’. Kā viņu atpazīt? Jūs esat nopirkuši māju, mašīnu, kažoku, smaržas, kleitu, kāmīti, vilnas zeķes, kilogramu skābētu kāpostu? Pastāstiet to viņai! Un tajā pašā sekundē uzzināsiet, ka burtiski stundu pirms jums arī viņa ir nopirkusi to pašu, tikai lielāku, labāku, vairāk un dārgāku! Jūsu vīram ir pirmā sporta klase šahā? Viņas vīrs ir meistarkandidāts! Jūs braucat uz Alpiem slēpot? Viņa arī – uz pulka alpīgākiem Alpiem un, protams, par nesalīdzināmi lielāku naudu.

Kad man stāstīja par Mairu, bija grūti noticēt, ka tā vispār var būt, jo rodas loģisks jautājums – bet ko pēc tam? Proti, tādas padarīšanas ātri nāk gaismā. Izrādās, izeja ir, turklāt elementāra! Bet par visu pēc kārtas. Pirmā bezdelīga izskatījās tā. Maira, kas nesen bija sākusi strādāt kādā iestādē, ieradās pie tiešās priekšnieces kā lūdzēja un gari klāstīja, ka viņai vajagot garāku atvaļinājumu, jo viņa došoties pie tuviem draugiem uz ASV.

To, ka Ameriku nevar apskriet desmit dienās, saprata arī priekšniece un kalkulēja, kā vien spēdama, lai izkombinētu Mairai brīvu mēnesi. Gāja skaidroties pat pie visaugstās priekšniecības. Izklapatojusi visas atļaujas, priekšniece griezās pie Mairas – sak, man izdevās visu nokārtot, būtu labi, ja tu varētu nosaukt konkrētus datumus... Maira lielām acīm skatījās uz priekšnieci – es nesaprotu, par ko tu runā... Kāds atvaļinājums, kāda Amerika? Priekšniece jutās kā beidzamā idiote un sāka pat domāt, ka varbūt tiešām ir kaut ko nepiedodami pārpratusi, sajaukusi un vispār...

Taču pakāpeniski Mairas būtība atklājās visā krāšņumā – Maira stāstīja, ka spēlējusi klavieres, protams, izcili, un gājusi baletskolā – ar tikpat izcilām sekmēm, diemžēl potenciālajai karjerai punktu pielikusi lauztā potīte. Viņa kā spējīgākā bija uzņemta aktieros, bet viņai tur nepatika. Uz ielas Mairu nemitīgi uzrunājuši un aicinājuši kļūt par modeli, viņa tikai negribēja, bet skolā viņa bijusi labākā visos priekšmetos un sūtīta uz visām olimpiādēm. Un visbeidzot viņas kulināres talants lika nobālēt visiem Mārtiņiem, kopā ņemtiem. Brīnums, cik daudz talantu bija nomiruši biroja asistentē, kuras prasmes nesasniedza puslīdz pieklājīgas lietvedes līmeni.

Ar laiku kolēģi piešāvās un iemanījās skatīties tikai uz Mairas murgu jautro pusi. Smieklīgākā epizode bija šāda. Iestādes grāmatvede tikko labā rajonā bija nopirkusi labu dzīvokli, par ko pastāstīja arī kolēģiem. To padzirdēja Maira un metās vidū. “Ko, tu aizvakar parakstīji papīrus? Kur tas ir – N ielā 82? Nu ja, nav slikti, bet es tieši pirms nedēļas nopirku četristabu dzīvokli vēl daudz šikākā mājā – turpat netālu no tevis, N ielā 90!”

“Par kaut ko tik pamatīgu taču cilvēks neietu melot, un kam tas vajadzīgs?” domāja naivie kolēģi. Tajā pašā vakarā, braukdama aplūkot savu jauno īpašumu, grāmatvede neviļus aizbrauca vienu pieturu par tālu. Un izkāpa no trolejbusa tieši pie N ielas 90. nama. Tas bija trīsstāvu grausts ar zārku veikalu pirmajā stāvā. Otrā dienā, to atstāstot kolēģiem, grāmatvedei bira asaras. Viņa nenoturējās un, izstāstījusi redzēto arī pašai Mairai, pajautāja – tavs jaunais dzīvoklis ir virs zārku veikala, vai varbūt tu pie viena nopirki arī to veikalu – lai darījums būtu vēl šikāks? Uzminiet, ko Maira atbildēja! “Es nesaprotu, par ko tu runā...” Mairai nav 19 gadu, kā varētu šķist, viņai ir četrdesmit trīs. Rezumējums – mairu ir daudz mazāk nekā baibiņu un birutiņu, bet, kad nu reiz ir, tad uz visu banku!