Ietekmīga itāļu baņķiera dēls, baidīdamies no tēva dusmām, atmūk uz Latviju

Tas būtu sižets lieliskam detektīvstāstam , mīlas romānam vai ģimenes drāmai. Tomēr tā nav fantāzija, bet gan reāls stāsts, kura galvenā scenārija autore bija Rīgas detektīvu aģentūras prezidente Olga Zeļika. Pārfrāzējot populārās krievu kinokomēdijas „Neticamie itāliešu piedzīvojumi Krievijā” nosaukumu stāstu par Toskānas baņķiera dēla Džovanni (vārds mainīts) gaitām varētu nodēvēt par „Neticamie itāliešu piedzīvojumi Latvijā”.

Iespējams, mūs, iepērkoties galerijā „Centrs”, malkojot kafiju vecpilsētas bārā vai uz ielas izņemot naudu no bankomāta, novēroja detektīvi, vai mēs neesam uz vienu roku ar bēguļojošo Džovanni. Zeļika Kasjauns.lv pastāstīja, kā viss norisinājās. Ietekmīgās itāļu ģimenes vārdu gan viņa neatklāja, jo tā to nevēlējās.

Baņķiera dēls nenokārto eksāmenu ekonomikā un aiz kauna un šausmām aizbēg no mājām

„Pirms kādiem trim mēnešiem pie mums pēc palīdzības vērsās kāds itāliešu baņķieris. No ģimenes bija aizmucis viņa 18 gadus vecais dēls, kurš, pēc visa spriežot, bija apstājies Rīgā. Viņš kā pazīstams cilvēks nevēlējās publicitāti un tāpēc nevērsās policijā, bet gan pie privātdetektīviem. Sākumā baņķieris pēc palīdzības vērsās kādā Ukrainas detektīvu aģentūrā, jo ar to viņam laikam jau bija izvērtusies kāda sadarbība banku problēmu risināšanas lietās. Tā kā ar šo ukraiņu aģentūru Rīgas detektīvu aģentūrai ir sadarbība, tad ukraiņi itālim dēla pazušanas problēmu aicināja uzticēt mums.

Džovanni no ģimenes aizmuka pēc tam, kad viņš kādā katoļu institūta Ekonomikas fakultātē nenokārtoja ekonomikas eksāmenu. Tas taču bija viņam liels kauns. Baņķiera dēls izkrīt ekonomikas eksāmenā! Džovanni tēvs ir visnotaļ bargs un dēls vienkārši nobijās no tēva dusmām un labāk nolēma pazust no valsts – kur acis rāda.

Tā kā tēvs ir baņķieris, viņš izsekoja sava dēla bankas kartei – kur un no kādiem bankomātiem Džovanni izņem naudu. Parasti cilvēki šādi cilvēku pēc bankas kartes nevar izsekot, bet viņš to varēja, jo zināja gan dēla bankas kartes paroles, gan kodus.

Vispirms Džovanni parādījās Latgalē, bet pēc tam Rīgā. Izņēma naudu no vairākiem Latvijas galvaspilsētas bankomātiem , bet nekad ne no viena un tā paša – centrā, Iļģuciemā, Maskavas priekšpilsētā. Savā ziņā Džovanni arī tēloja detektīvu, lai viņu nevarētu izsekot. Viņš visu laiku staigāja apkārt, bet uzreiz pazuda kā ēna. Viņš ar autostopiem bija atkļuvis līdz Latvijai un te palicis.

Tēvs uz Džovanni kontu regulāri pārskatīja zināmu naudas summu – ne daudz, bet tā lai vismaz ēdienam pietiktu. Ierosināju viņam pārtraukt šos pārskaitījumus, jo tad varbūt dēls, kad būtu beigusies nauda, pats pieteiktos policijā. Bet tēvs tam nepiekrita, jo baidījās, ka tādā gadījumā dēls varētu sākt zagt un izdarīt kādu noziegumu,” savu stāstu iesāk Zeļika un turpina:

„Ar kādu meiteni dzēra šampanieti”

„Divas nedēļas puisi cītīgi meklējām. Izmantojām savus sakarus, uzrakstījām iesniegumu policijā. Policija iesniegumu gan pieņēma, bet vairāk nekā nedarīja. Džovanni izdevās atrast ar mūsu un viņa ģimenes spēkiem. Patiesībā tas bija veiksmes gadījums.

Mūsu cilvēki novēroja bankomātus, pie kuriem bijis Džovanni. Ar viņa fotogrāfiju apstaigājām tuvējo māju iemītniekus, veikalus un viesnīcas taujādami, vai viņi nav redzējuši itāliešu puisi. Tēvs pat piesolīja 5000 eiro tam, kas palīdzēs viņu atrast. Bet atbilde visur bija vienāda – neviens viņu nav redzējis!

Uz Rīgu no Itālijas palīdzēt meklēt dēlu atbrauca viņa vecāki un māsa. Viņa ģimene visu dienu, meklēdama dēlu, staigāja pa galeriju „Centrs”, trīs mūsu detektīvu aģentūras cilvēki visu laiku bija „Origo”, bet citi trīs – „Stockmann”. Piemēram, galerijā „Centrs” mēs jau bijām pastāvīgie klienti, visu laiku staigājot pa veikaliem un aptaujājot pārdevējus.

Divas dienas pirms Džovanni vecāki taisījās lidot atpakaļ uz Itāliju, mēs iegājām kādā Vecrīgas bārā iedzert kafiju. Un tur pilnīgi nejauši sastapām Džovanni, kurš ar kādu meiteni dzēra šampanieti. Varēja redzēt, ka puisis bija noskumis un nelaimīgs. Viņš nemaz nelīdzinājās tam, kādu viņu redzēju fotogrāfijā – tajā Džovanni bija nobriedis vīrietis, bet dzīvē izskatījās kā zēns. Itāļus biju iedomājusies savādākus – iznesīgus un staltus, bet viņš bija tāds nošņurcis. Tā nu viņu atdevām vecākiem, kuriem pastāvīgi biju atgādinājusi – nevajag izsamist, mēs viņu atradīsim”.

Tēvs: „Viņam jau ir cita izredzētā – Krievijā”

„Džovanni ar mūsu meiteni bija iepazinies kādā Vecrīgas diskotēkā un viņš pie meitenes arī pārvācās. Savā ziņā tā bija pat laime – puisim bija jumts virs galvas. Bet meitene itālī bija iemīlējusies. Tā bija veiksme, ka meitene bija ieaicinājusi puisi iedzert šampanieti bārā, kurā bijām mēs.

Pēc sastapšanās ar mums un vecākiem Džovanni teica, ka nekādā gadījumā nebrauktu atpakaļ uz Itāliju, jo baidījās no sava tēva, kurš izskatījās visnotaļ bargs. Es pat teiktu, ka tā vecāks nedrīkst izturēties pret savu bērnu – visu, ko viņš drīkst un ko nē, noteikt dēla vietā. Džovanni teica: ja vecāki viņam neatbrauktu pakaļ, viņš uz mājām nebrauktu. Izdomātu, ko darīt, atrastu darbu...

Meitene, ko puisis sastapa Rīgā, bija iemīlējusies Džovanni, bet viņa nebrauca kopā ar puisi uz Itāliju. Viņa tēvs teica, ka Džovanni jau esot līgava – Krievijā”.

Detektīve Olga: „Reizēm jūtos kā savedēja”

Jautāta, vai Rīgas detektīvu aģentūrai bieži jāmeklē pazuduši cilvēki, Zeļika teica:

„Jā, tādi gadījumi ir. Grūtāk ir, ja jāmeklē ārzemēs, jo tā nav mūsu teritorija. Bet r bijuši veiksmīgi gadījumi, kad spējām palīdzēt. Kādi radinieki lūdza atrast meiteni, kura bija aizbraukusi uz Angliju. Atradām – diemžēl, viņa tur bija nokļuvusi cietumā. Bija pazudis arī kāds puisis, invalīds ar garīgās attīstības traucējumiem. Viņu bezpalīdzīgu atradām Spānijas Sarkanajā Krustā.

Pie mums vērsās arī kāda savulaik adoptēta meitene, kurai tagad ir 21 gads. Viņa bija pasaulē palikusi viena un ļoti gribēja atrast savus bioloģiskos vecākus. Viņas bioloģiskie vecāki bija miruši, bet atradām viņas deviņus brāļus un māsas. Tagad viņa vairs nav viena un pastāvīgi kontaktējas ar saviem brāļiem un māsām, brauc pie viņiem ciemos uz ārzemēm. Mēs ne pa jokam strādājām, lai atrastu viņas radiniekus.

Detektīvu aģentūra nav iepazīšanās birojs, bet reizēm arī jūtos kā savedēja. Ir cilvēki, kas meklē viens otru, lai nodibinātu ģimeni.

Man šis darbs patīk, jo atrodot pazudušo, cilvēks it kā par jaunu piedzimts, sāk jaunu dzīvi. Un tas ir patīkami!”