Cietumnieki analfabēti Jelgavā mācās lasīt un rēķināt

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka Latvijas cietumos ir ieslodzīti 30 analfabēti, bet vēl 20 cietumnieki vāji lasa, raksta un rēķina. Vecākajam cietumniekam analfabētam ir 55 gadi, bet jaunākajam – 21 gads. Pārsvarā analfabēti ir romu tautības pārstāvji. Speciāli šiem cilvēkiem ir izstrādāta lasīšanas, rakstīšanas, rēķināšanas un sociālās pamatprasmes programma, kuru desmit mēnešu laikā ur iespējams apgūt Brasas, Iļģuciema, Jelgavas un Daugavgrīvas cietumos.

Četras reizes nedēļā četras stundas dienā ieslodzītie mācīsies apgūt prasmes un iemaņas izpildīt darbības ar viencipara, divciparu un trīsciparu skaitļiem, iegūs priekšstatu par ģeometriskām figūrām, kā arī apgūs runāšanas, klausīšanās, lasīšanas prasmes un rakstīšanas prasmju pamatus. 14 cietumnieki – analfabēti uz mācībām pulcējas Jelgavas cietumā. Jelgavas pašvaldības izdevuma „Jelgavas Vēstnesis” portāls stāsta, kā viņiem sokas.

„Grūti jau ir, bet es cenšos. Gribas iemācīties rakstīt, lai varu uzrakstīt uz mājām vēstuli pats ar savu roku un parakstīties – līdz šim, ja vajadzēja parakstīties, ievilku krustiņu,” tā „Jelgavas Vēstnesim” saka ieslodzītais Ruslams. Viņš ir viens no 14 Jelgavas cietuma ieslodzītajiem, kuri apgūst pamatprasmes – lasīt, rakstīt, rēķināt.

Ruslamam jāsēž vēl divi gadi, un viņš cer, ka prasme lasīt un rakstīt viņam pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma palīdzēs darba meklējumos. Arī citi ieslodzītie, kuri nesen sākuši mācīties, atzīst, ka izglītība ļauj pilnveidoties un kaut uz mirkli nedomāt par sūro ikdienu cietuma sienās un drūmo nākotni ārpus tām.

„Jā, es pieļāvu kļūdu, bet gribu būt normāls cilvēks. Mums tika dota iespēja mācīties, un es ar prieku to izmantoju. Ceru, ka tas cilvēkiem ārā ļaus uz mani un pārējiem ieslodzītajiem paskatīties ar kaut nelielu cilvēcību, nevis tikai nosodīt,” teic Renāts, kurš cietumā nonāca 18 gadu vecumā, septiņus gadus jau ir nosēdējis un pēc pusotra gada sodu būs izcietis. Savukārt Dainis grib cietumā iegūt pamatizglītību un sapņo pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma turpināt mācīties vakarskolā: „Skolā gājis esmu un māku gan lasīt, gan rakstīt – pabeidzu trīs klases. Tagad man vislabāk patīk rēķināšana, matemātika.”

„Kā bērni, bet ar pieauguša cilvēka pieredzi”

Skolotājas norāda, ka ieslodzītie patiešām ir centīgi, tomēr ne visiem viss izdodas. „Viņi ir kā bērni, bet ar pieauguša cilvēka pieredzi. Vēl arī mentalitāte – strādāt nav viegli,” stāsta sociālo prasmju skolotāja Jeļena Rjazanceva, kuras uzdevums ir iemācīt ieslodzītajiem dzīvot sabiedrībā. Vienas stundas tēma bija: pašportrets un prasme sarunāties. Lai gan sociālo prasmju skolotāja norāda, ka ieslodzītajiem ir grūtības noraksturot sevi un kur nu vēl citus, uz lasīšanas skolotājas jautājumu „Kāds tu esi?” spēja atbildēt ikviens: normāls cilvēks, labsirdīgs un mierīgs, godīgs, laipns, laimīgs, sapņojošs, priecīgs, veiksmīgs.

„Mums ir foršs kapelāns un labāk saprot Bībeli nekā mēs. Mums jau nav arī pacietības to izlasīt, bet viņš izlasa un pēc tam pastāsta, par ko tur ir,” par cietuma ikdienu stāsta Renāts. Zemāk ievietotajā video sižetā redzams, kā kapelāns kopā ar ieslodzīto Damaru, kurš arī apgūst rakstīšanas un lasīšanas pamatprasmes, sniedz nelielu koncertu biedriem un viesiem.

Kapelāns, šķiet, izpelnījies ieslodzīto cieņu, un, kā norāda Jelgavas cietuma priekšnieks Māris Stivrenieks, ir viens no tiem, kam ikdienā nākas cīnīties ar ieslodzīto kompleksiem un bailēm. „Tas, ko jūs redzat, ir aisberga virspuse – visi smuki sēž un mācās. Bet tas ir smags darbs, lai panāktu, ka viņi uz nodarbībām aiziet, lai saņemas, nekaunas par to, ja kaut kas nesanāk.” Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte piebilst, ka cietuma vidē mācīšanās, strādāšana un sadarbošanās ar pārvaldi neskaitās labais tonis. „Ja no 50 apmācītajiem kaut viens pēc iziešanas brīvībā izmantos apgūto izglītību vai profesiju, tā jau būs liela mūsu uzvara,” uzskata Puķīte.