Seši tumši heroīna gadi. Edijs no filmas "Caur adatu" stāsta par savu dzīvi tagad

Dokumentālajā filmā „Caur adatu” netrūkst šoka, bezcerības un ar narkotiku atkarību saistītas skarbās realitātes. Taču viena no filmas sāpīgākajām ainām iztiek bez adatām un sadurtām vēnām. Tajā narkotiku izmocītais Edijs kavējas atmiņās par skolas laikiem un panākumiem vieglatlētikā. Filmas sākumā, rādot fotogrāfijas no pagātnes, viņš ar lepnumu atceras, kā savulaik kādās skriešanas sacensībās Valmierā, atpaliekot no citiem sportistiem, piepeši sapratis: viņam taču jāvinnē! Kā parasti jāvinnē.... Un 100 metros apdzinis 16 cilvēkus, izpelnoties pūļa ovācijas un kausu.

Tas bija pamatskolā. Arī pirms trim gadiem Edijs, šķiet, apturējis laiku. Šoreiz - lai labotu pieļautās kļūdas un pārrakstītu savu likteni, kurā viņš bija nolemts pāragrai nāvei. No narkomāna puisis kļuvis par šoferi un izpilddirektoru mazā firmā. Edija skaidrības periods ir 3 gadi, 2 mēneši un 29 dienas.

Šobrīd labi. Vakar izdomāju, ka jāpiedalās kādās sportiskās aktivitātēs. Tuvākās man tagad būs „Nike Riga Run” skrējiens. Tiesa, sanāk tam gatavoties pēc tāda neliela pārtraukuma skriešanā. Trenējos gan visu laiku, taču tikai sporta zālē, cik nu laiks atļauj.

Pirms diviem gadiem kinoteātrī izrādītā filma, kuras galvenais varonis esi tu, piedzīvojusi atdzimšanu interneta vidē – vai jūti, ka cilvēki tevi atpazīst?

Uzmanību no malas jūtu. Cilvēki nāk klāt, sniedz roku, apsveic un novēl labas lietas. Sākumā arī draugi zvanīja. Katrā ziņā cenšos dzīvot dzīvi atklāti – kā ir, tā ir. Pēdējā laikā vakaros sanāk iet gulēt par pāris stundām vēlāk, jo paiet kāds laiciņš, kamēr es atbildu uz visām cilvēku vēstulēm. Dienā kādi 30 cilvēki. Dažiem ir jautājumi par savu dzīvi. Cenšos tajos iedziļināties un palīdzēt. Daru to kā cilvēks, kas tam visam ir izgājis cauri.

Ir vairāki iemesli. Varu uzreiz pateikt, ka mani īsti neinteresēja, kā es tur izskatīšos un vai man kāds staigā līdzi. Edgars no EDARTTV, kurš ir arī mans bērnības draugs, to visu pasniedza tā – vajagot parādīt, kā tas ir. Tolaik viņi jau bija uzsākuši EDARTTV projektu. Es piekritu. Protams, ne bez tiem slēptajiem nolūkiem, kuri tolaik man bija, proti, nopelnīt kaut kādu naudiņu...

Laikam tā īsti neesmu nožēlojis, ka piekritu kam tādam. Ir bijis kauns, bailes par to, ko citi padomās, taču visu atsver cilvēki, kuriem mēs, braukājot pa Latviju, izrādījām šo filmu. Bijām gan skolās, gan bērnu namos. Runājām ar skolēniem, skolotājiem un pat pensionāriem. Gudri runāt es varbūt nemāku, taču stāstu, ko pats esmu piedzīvojis. Jaunākie skolēni bija kādus astoņus deviņus gadus veci un mani patiesi izbrīnīja, cik saprotoši un atsaucīgi viņi izrādījās! Pēc šādiem braucieniem vienmēr bija tāda sajūta, ka esmu izdarījis kaut ko noderīgu, un to es nenožēloju.

Kādas ir sajūtas, redzot to cilvēku, kāds reiz biji? Vai nosodi sevi?

Šoks, kauns un apstulbums. Pirms filma tapa gatava, nezināju, kas tieši tajā būs. Pirmizrādē no visa, ko redzēju, es atcerējos varbūt kādus 10%. Visi tie gadi tomēr tika pavadīti reibuma stāvoklī un daudz kas palicis miglā tīts. Filma man bija kā spogulis, kurā skatos uz sevi... (pauze) ilgu laiku bija par ko padomāt.

Nē. Jutos citādāks, kā izgriezts uz āru. Man vienmēr likās, ka visi taču redz un zina, kāds es esmu. Sākumā varbūt bija lietošanas izraisīta paranoja, taču beigās es lietoju tik daudz, ka vienkārši zināju – visiem ir skaidrs, kāds es esmu. Bieži vien atspulgos es redzēju pats sevi. Zinot, kādu es pats sevi iedomājos, un redzot, kāds esmu kļuvis, nebija šaubu, ka esmu citādāks.

Filmas pēdējie mirkļi liek ticēt brīnumiem... Kā bija pirmo 40 skaidrības dienu laikā?

Viss sākās ar detoksikāciju. Tas gan nav iekļauts tajās 40 dienās, taču mērķis bija tikt vaļā no dažādiem medicīniskiem simptomiem, attīrīt asinis un organismu kopumā. To, ko par šo procesu rāda mākslas filmās, es izjutu iekšēji. Fiziski nē, jo mani lika pie sistēmas, deva tabletes, lai spētu to izturēt. Man gan nebija alkohola delīrijs vai baltās pelītes, taču iekšēji mani grieza uz āru. Tā bija psiholoģiska laušanās – tu domā visādus veidus un iemeslus kā tomēr tikt pie narkotikām. Tajā vietā [rehabilitācijas slimnīcā - red.piez] bija durvis bez rokturiem...

Pēc tam nonācu „Minesotas programmā”. Tur pirmajās trijās dienās man atklājās pilnīgi cita realitāte. Es nebiju pieradis būt skaidrā un biju jau aizmirsis, kā tas ir.

Ir paslīdējusi. Slimnīcā jau viss ir labi – tevi paēdina, seko līdzi, nodarbina, strādā psihoterapeiti un narkologi. Taču izejot ārā saskāros ar realitāti – ir kaut kas jādara, jāstrādā. Man nebija pieredzes. Vienā brīdī es vienkārši izdomāju, ka varbūt kaut kā... (pauze)... Es jau īsti nesaprotu, kā tas notika, bet divas diennaktis pavadīju reibumā. Bija viss – amfetamīns, alkohols, heroīns un pat spaiss.

Tas viss notika, kamēr ārstējos Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Vienkārši nenosekoju sev uz īsu brīdi. Nebija pieredzes tikt ar to galā vienatnē. Paldies Dievam, jau biju iepazinies ar dažiem labiem cilvēkiem, kuri sniedza padomus. Sapratu: ja vēlreiz kaut ko tādu pieļaušu, vairs netikšu uz kājām.

Laikam ejot, nospraudu vairākus mērķus, taču pats galvenais - nelietot. „Šodien es nelietošu” – tas man kļuva par moto. Atradu pirmo darbu. Biju palīgs mēbeļu ražotnē. Centos savest kārtībā savu izskatu un meklēt veidus, kā uzlabot veselību. Materiālās lietas nāca pēc tam – autovadītāja apliecība, automašīna, dzīvesvietas remonts.  Šobrīd strādāju transporta sfērā, esmu izpilddirektors un šoferis nelielā firmā. [Edijs, lai arī nekad iepriek dzīvē nebija mācējis vadīt auto, sagatavojās un nokārtoja braukšanas eksāmenu mēneša laikā - red.piez.]

Kā klājas tavai vecmammai?

Viņa, bez šaubām, ir daudz mierīgāka. Tie lielākie satraukuma iemesli nu atkrituši, taču viņai ir viņas gadi - astoņdesmit četri - un veselība nav tā labākā. Viņai ir liels pārdzīvojums: vecmamma vairs nevar skriet. Šo gadu laikā omei bija mikroinfarkts, taču viņa cīnās par savu veselību, soļo un iet pie ārstiem.

Man nesen bija tāds kā psiholoģiskas krīzes periods. Es īsti nesapratu, kā tālāk dzīvot un izteicos viņai, ka viss ir slikti. Uz to viņa man teica: „Tu padomā, KUR tu biji trīs gadus atpakaļ, saliec pa posmiem visu, ko esi sasniedzis, un tad paskaties, kur esi šodien!” Vai tiešām viss ir slikti? Nu viss taču ir labi! Vienkārši man citreiz liekas, ka lietas nenotiek pietiekoši ātri.

Es dzīvoju turpat. Jā, satieku viņus, taču joprojām ir tā, kā filmā pateicu: „Čau, kā iet?” Sarunās cenšos neiedziļināties. Esmu gan mēģinājis palīdzēt, pavadījis pusi dienas ar vienu cilvēku, stāstot par savu pieredzi. Taču viņiem ir savas lietas, es neesmu viņiem centrālais cilvēks. Tiesa gan, daudzi priecājas par mani – cik nu mēs apmaināmies ar vārdiem sabiedriskā transporta pieturās...

Portālā "Facebook" redzam tevi kopā ar meiteni. Vai pašlaik esi attiecībās ar kādu?

Mūs iepazīstināja mans draugs. Sākumā vienkārši draudzējāmies, laika gaitā parādījās simpātijas. Viņa tajā laikā šķīrās, es viņu atbalstīju. Tā mēs satuvinājāmies. Draudzene zina manu pagātni un tā to arī uztver – kā pagātni. Viņa bija uz filmu. Tad jau vairs nebija tādu lielu jautājumu.

Nav tā, ka ir daudz brīvā laika. Pāris reizes nedēļā pievēršu uzmanību sev un savai atkarībai – strādāju ar sevi. Brīvajā laikā atpūšos no visa - skatos TV,  darbojos sociālajos tīklos.

Filmā atklāji, ka tev ir C hepatīts.

Cīnos. Meklēju veidus, kā uzlabot situāciju. Slimība ietekmē. Ir hronisks nespēks, nogurums. Nelīdz ne labs miegs, ne režīms, reizēm tikai sports. Latvijā ar to ārstēšanos ir, kā ir. Šobrīd tieši manai kategorijai ir noņemta kaut kāda kompensēšana. Neesmu gan mirstamajā kategorijā, varu dzīvot, taču ir nedaudz sarežģīti. Alkoholu nelietoju, taču smēķēšana... tā ir sāpīga tēma. Par to jūtos slikti, man tas nepatīk, taču turpinu. Tas man kaut ko atgādina, tomēr līdz šim vēl nav izdevies atmest. Kādu dienu noteikti sanāks, jo pīpēšana traucē sportot.

(Gara pauze) Padošanās. Es necentos kaut ko mainīt. Es biju pilnīgi padevies visam sliktajam, atkarībai, slimībai. Šobrīd domāju par savām izvēlēm. Dažreiz kļūdos. Tas ir normāli, taču cenšos nepadoties un virzīties uz priekšu. Ļoti bieži prasu padomus, cenšos ne visu piedzīvot uz savas ādas...

Vai nav bail, ka tas viss kaut kur aiz stūra joprojām uzglūn?

Cenšos reāli skatīties uz dzīvi. Ik pa brīdim notiek kaut kas slikts – tīrības laikos ir uzpeldējusi mana pagātne, problēmas ar policiju. Tāpēc cenšos darīt tik, cik es varu un vēl drusciņ, nu, drusciņ vairāk! Tas strādā. Es atrodu veidus. Nosacīto sodu es „atstaigāju” un gāju uz analīzēm. Centos pats izdarīt, cik varu, un, ja vajadzēja, lūdzu palīdzību citiem.

Meklēju!

Sarunas beigās Edijs vēlas izmantot iespēju, lai apliecinātu visdziļāko pateicību savai vecmammai, jebkuram, kurš kaut visniecīgākajā veidā iesaistījies, lai viņam palīdzētu, un, protams, arī filmas „Caur adatu” veidotājiem - Edgaram Aivaram un Artūram Lapinskim. Filmu iespējams noskatīties šeit:

Sabiedrības reakcija, noskatoties dokumentālo filmu „Caur adatu”: