Izglītības ministrija cenzē pat klasiķa Čaka dzeju
Izrādās, latviešu literatūras klasiķa Aleksandra Čaka daži slavenākie dzejoļi ir nevēlami mūsu vidusskolēniem. Ja vadās pēc Izglītības ministrijas ierēdņu loģikas, aizliegtās literatūras sarakstā būtu jāiekļauj arī Pumpura „Lāčplēsis”.
Kasjauns.lv jau rakstīja, ka literātu aprindās izvērties skandāls par to, ka Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdņi no mācību līdzekļu komplektu sešus gadus veciem bērniem likuši izņemt paris atzītā bērnu dzejnieka Pētera Brūvera dzejoļus – „Hakeru dziesma” un „Ko es daru, kad palieku viens?”. Dzejniece Inese Zandere ironizē, ka Brūvera smieklīgais pants par hakeriem laikam ir klasificēts kā mudinājums augt par noziedznieku. Savukārt palikt vienam mājās ir bīstami un pat nelikumīgi.
Ko Izglītības ministrija svītro no Čaka daiļrades?
Izrādās, ka Brūvera daiļrade nav vienīgā, kas nokļuvusi zem IZM Valsts izglītības satura centra puritānisko ierēdņu lupas. Vislielāko triecienu ir saņēmis latviešu dzejas klasiķis Aleksandrs Čaks. Vairāki viņa dzejoļi pēc ministrijas rīkojuma ir izņemti no Aijas Kalves un Ilzes Stikānes veidotās 9. klases literatūras mācību grāmatas.
Kas tad īsti IZM ierēdņiem nav paticis Čaka vārsmās? To Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Skolotāju izglītības nodaļas docente Mārīte Āboltiņa atklāja savā referātā Latvijas Universitātes 70. zinātniskajā konferencē, kas notika šī gada februārī. Viņa teica:
„Aleksandra Čaka daiļrade gan nezin kāpēc tiek pakļauta daudz stingrākai morāles cenzūrai: jau minētajā 9. klases literatūras mācību grāmatā autorēm nācās svītrot pēdējo pantu Čaka dzejolī „Pilsētas zēns”, jo tur taču sacīts: „Ek, uz to, ka es nekauņa, iedzersim,/ Mīļie bijušie cūkgani… jūs.”
Vienam no recenzentiem nav paticis arī vārds „staigule” Čaka izteikumā, ka dzejnieks „… ir pilnīgi brīvs tematu izvēlē, vai tā būtu staigule, vai Dievs, vai mēslu kaste, vai mūžība.” Ka tik kaut kas nenotiek! Ka tik skolēni neatsaucas Čaka liriskā varoņa uzaicinājumam iedzert un ka tik viņus nešokē vārds „staigule”!
Man pat ir grūti komentēt šos faktus, baidos kļūt pārāk kareivīga un ironiska. (..) Es aicinu kolēģus ļoti nopietni un atbildīgi izvēlēties kritērijus, pēc kuriem tiek vērtēti mācību grāmatās reprezentētie daiļdarbi, lai mēs nenonāktu pie pūrisma renesanses 21. gadsimtā (vārdā „pūrisms” šoreiz vēlos akcentēt nozīmi - ārišķīga tieksme pēc tikumu stingrības).”
Tā nu mācību 9. klases mācību grāmatā Čaka dzejolis „Modernā idille” tika aizstāts ar dzejoli „Elēģija logā”, bet darba burtnīcā Aleksandra Čaka dzejoļa „Dzērāja dziesma” vietā ievietots fragments no „Poēmas par ormani”.
Arī Pumpura „Lāčplēsis” jāpasludina par kaitīgu sēnalu literatūru
Mārīte Āboltiņa turpina: „Ja nu mēs mēģinātu konsekventi ievērot šo idillisko kritēriju, tad no pamatskolas mācību grāmatām vajadzētu izņemt arī daudzus klasikas darbus, jo latviešu literatūras korifeji (Rainis, Poruks, Andrejs Pumpurs un citi), kā zināms, nav vairījušies runāt par dzīves skarbajām izpausmēm. Kad Rainis rakstīja savu dzejoļu krājumu sākumskolas skolēniem „Vasaras princīši un princītes” (1924), viņš šajā saulainajā grāmatiņā iekļāva arī dzejoļu kopu par bērnu nedienām, viņu sāpīgajiem pārdzīvojumiem, bēdām, konfliktiem. Kāpēc dzejnieks to darīja? Lai risinātu godīgu un atklātu sarunu ar mazo lasītāju un neslēptu viņam patiesību, ka dzīvē diemžēl nākas piedzīvot arī smagus pārbaudījumus un skumjus brīžus.
Dzīves skarbās izpausmes nav ignorējis arī Andrejs Pumpurs: ja ielūkojamies viņa eposā „Lāčplēsis”, tad redzam, ka tur cīņas tēma ir pat vēl dramatiskāk risināta (atcerēsimies, piemēram, epizodi 4. dziedājumā, kur Koknesis ar dzelzs vāli šķaida vācu bruņinieku galvas), taču nezin kāpēc mūsu stingrie vērtētāji šim klasikas darbam dod zaļo gaismu 9. klases literatūras mācību grāmatā un saka: „Tā jau ir gadu gaitā pārbaudīta un neapšaubāma vērtība!”
Senie romieši sacītu: „Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim!” Mūsdienu variantā šī atziņa varētu skanēt: „Kas atļauts klasikai, nav atļauts jaunākās literatūras darbiem!”. Tiesa gan – arī klasikas zelta fondā, izrādās, ir savi Jupiteri un vērši. Andreja Pumpura eposa varoņiem ir ļauts cilāt kausus ar miestiņu un dzert stipro Vāczemes vīnu. Kokneša piedzīvojumu klāstā pat minēts šāds notikums: „Dusmīgs tas, ar smagu galvu,/ Pats par sevi kaunējās,/ Ka bij dzēris vācu vīnu/ Šorīt tā bez apdoma” Arīdzan 2. dziedājumā attēlotā Spīdalas un viņas draudzeņu uzdzīve ar ragainajiem elles kundziņiem nekādā ziņā nav uzskatāma par augstas tikumības paraugu.”
