Vidējam latvietim nemitīgi kaut kas sāp. Ko darīt?

Lai iegūtu priekšstatu par sāpju dažādo raksturu un ārstēšanas iespējām, uz sarunu lūdzām P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāju, medicīnas zinātņu doktori, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsti, algoloģi un akupunktūras ārsti Inesi Kokari.

Neviens no paziņām, kurus aptaujāju, nezināja teikt, kas tas tāds – algologs. “Mēs paši nezinājām,” smej daktere Kokare. “Tā ir jauna specialitāte, kurai ir 6–7 gadi. ‘Algos’ nozīmē sāpes, tātad algologs ir sāpju ārsts. Tas ir speciālists, kurš tiek mācīts izmantot jebkuras metodes, kas ir drošas un balstās uz zinātniskiem pierādījumiem par to efektivitāti sāpju ārstēšanā. Mums ir dažādas medicīnas nozares, kuras cīnās ar sāpēm, jo sāpes diemžēl izjūt ļoti daudz pacientu –reimatoloģiski pacienti, pacienti ar locītavu un muguras problēmām, kā arī ar dažādām nervu slimībām. Sāpju ārsts ir ārsta papildspecialitāte, nereti to papildus apgūst fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsti un ārsti neirologi, kam varbūt visvairāk ir nepieciešamas zināšanas algoloģijā, jo pie viņiem nāk vairāk pacientu ar sāpēm.”

“Tātad algologs, izvērtējot pacientu, cenšas katram individuāli piemeklēt metodes, kā tikt galā ar sāpēm jebkurā ķermeņa daļā,” precizē ārste. To dzirdot, uzreiz painteresējos, ko algologi saka par pretsāpju tabletēm (ibumetīniem, ibuprofēniem, aspirīnu, paracetamolu utt.), kuras, pēc gastroenterologu brīdinājumiem, jālieto ļoti apdomīgi, jo teorētiski pat viena aspirīna tablete var izraisīt kuņģa čūlu, savukārt lietoti ilgtermiņā, šie preparāti nobeidz nieres, bet, piemēram, pārmērīgi daudz lietots paracetamols var radīt aknu mazspēju (sk. pretsāpju līdzekļu blakusparādību sarakstu!).

Kokare: “Es teikšu tā – sāpes ir tikai simptoms, signāls organismam, ka kaut kas nav kārtībā. Kaut kas organismā notiek, un cilvēkam jānoskaidro, kas tas ir. Mūsdienu pieeja ir tāda – ja cilvēkam ir sāpes, tās jāārstē pēc iespējas agrīnāk un jāārstē agresīvi. Ir jāstrādā paralēli – jāmeklē vaina un jāsamazina sāpes. Ļoti labi, ja ātri varam atrast vainu un to izārstēt pilnībā.”

Latvijas Sāpju izpētes biedrības mājaslapā varam izlasīt pamatojumu, kāpēc sāpes noteikti ir jāārstē. Ja sāpes netiek adekvāti ārstētas, sāpju signāls turpinās un var izraisīt neatgriezeniskas izmaiņas nervu šķiedrās. Nervi kļūst pārlieku jutīgi, un pat mazākais pieskāriens vai temperatūras izmaiņa rada sāpju sajūtu. Tādā veidā viegli izārstējamas akūtas sāpes var pārvērsties par grūti paciešamām hroniskām sāpēm. Vēl turpat varam uzzināt, ka sāpju medicīnā ne vienmēr sāpju iemesls ir ieraugāms. Un otrādi – ne vienmēr veiktajos papildizmeklējumos atrastā vaina ir sāpju iemesls. Izklausās pēc rēbusa...

Kā to saprast? “Jā, diemžēl ir arī otrs variants. Daudz bēdīgāka aina veidojas tad, ja sāpes kļūst hroniskas un sāp nevis tā vieta, kas ir slima (jo varbūt vairs nemaz nav slima), bet sāpju sajūta rodas galvas smadzenēs un nervu pārvades ceļos. Nerviem un galvas smadzeņu struktūrām piemīt tāda kā sāpju atmiņa, kā iesīkstējuši sāpju modeļi, kas var interpretēt parastu sajūtu kā sāpes. Tā gadās diezgan bieži. Un tad vairs nav cēloņa, ir tikai sāpes, turklāt tikpat reālas kā tās, kuras izraisa bojājums.

Tāpēc man ir liels lūgums – tad, kad sāk sāpēt, nevajag baidīties no stipriem medikamentiem, jo, kamēr notiek izmeklējumi un tiek noskaidrots cēlonis, ir ļoti svarīgi sāpes neielaist! Un noteikti jāiet meklēt sāpju cēlonis! Jo sāpes nekad nav bez iemesla. Cilvēka organisms ir iekārtots ļoti gudri, slimības sākumā bojājums varbūt nemaz netiek apzināts ar sāpēm, un sāpes parādās vēlāk, kas pasaka – nav labi. Kādreiz cilvēks sāpju signālu var pat neuztvert, jo sāpju sliekšņi ir ļoti dažādi, viens jūt vismazāko nieku, cits var nejust pat tādas sāpes, ko nodara liels bojājums. Tas viss jāņem vērā.

Nākamais posms. Ja nu ir tā, ka cilvēkam ir hroniska slimība un tu zini, ka tas ir uz visu mūžu, piemēram, ir taču skaidrs, ka tā spondiloze nekur nepazudīs, tad ir rūpe, lai slimība neprogresētu, lai cilvēks varētu strādāt un daudzmaz izbaudīt dzīvi. Tad, lai nesagandētu pārējo, noteikti jāizvēlas vismazākais ļaunums no visiem iespējamajiem.

Un te nu atļaušos teikt, ka šādos gadījumos medicīna ar tabletēm klibo. Ja cilvēkam sāp mugura, sāp sirds un vēl kaut kas, viņam ir jādzer ļoti daudz zāļu, un tas tiešām var izrādīties par daudz, slodze uz iekšējiem orgāniem – nierēm, aknām – ir liela, un var sākties citi traucējumi. Tā kā es esmu gan fizikālās un rehabilitācijas medicīnas, gan akupunktūras ārste, mans viedoklis ir – mums Latvijā ir pieejami ļoti labi līdzekļi, kā ārstēt hroniskas vainas, precīzāk, panākt, lai uz laiku iestātos remisija. Tas nozīmē panākt, ka cilvēks pusgadu, reizēm pat gadu, jūtas labi.

Vecākā paaudze atceras Latvijas kūrortus – Ķemeru kūrortu, Baldones kūrortu, kas bija ļoti slaveni. Jā, Jaunķemeru kūrorta rehabilitācijas centrs darbojas joprojām un darbojas labi, bet reti kurš var atļauties samaksāt par tām 24 dienām, kas bija standarta ārstēšanās ilgums kūrortā. Tiem, kas uz kūrortu var aizbraukt, pastāstīšu, kā tas notiek. Ja nepieciešams, cilvēku papildus izmeklē, un viņam tiek nozīmēta attiecīga terapija, pārsvarā nemedikamentoza – ārstnieciskā vingrošana, vannas, dūņas, masāžas, elektroterapija, magnētterapija vai gaismas procedūras, pastaigas svaigā gaisā, minerālūdeņu kūres.

Izejot šādu kursu, reimatoīdā artrīta, locītavu vai muguras sāpju pacientam iestājas remisija. Tad cilvēks zina, ka gadu būs miers, varēs strādāt un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, bet aptuveni pēc gada jāieplāno atkārtots kurss,” skaidro ārste.

Iedomāsimies vidējo latvieti vidējos gados ar, piemēram, spondilozi ‘klasisko’ vai iekaisušām vai nospiestām mugurkaula nervu saknītēm (radikulīts), kurš pāris reižu gadā netiek ārā no gultas, bet pārējā laikā cieš no stiprākām vai ne tik stiprām sāpēm, lielāka vai mazāka diskomforta. Starp citu, arī Sāpju izpētes biedrība kā izplatītu piemēru stāvoklim, kad jāmeklē algologa palīdzība, min ilgstošas muguras sāpes. Pēc viņu pieredzes, pacienti bieži vien meklē palīdzību, staigājot no viena ārsta pie otra, no otra pie trešā, bet sāpes turpinās.

Ārsti bieži tās mēdz izskaidrot ar spondilozi, jo šādas izmaiņas mugurkaulā tiešām veidojas visiem cilvēkiem, tomēr visiem cilvēkiem mugura nesāp, turklāt neciešami un visu laiku. Ja cilvēks tomēr pieder pie tiem, kam mugura sāp, viņam jānāk pie algologa?

“Jā, protams, tie ir mūsu pacienti. Pastāstīšu, kā rīkojāmies, ja uz mūsu centru atnāk cilvēks, kuru nomoka hroniskas muguras sāpes. Tām var būt dažnedažādi iemesli (neizmeklētam pacientam mēs sāpes neārstējam. Ja sāpes ir, bet vaina īsti nav zināma, nosūtām izmeklēšanai). Neatkarīgi no tā, kā sāpes iegūtas – profesionālās darbības vai cilvēka iedzimtu īpatnību dēļ, iesaku pacientam vai nu ambulatoru ārstēšanas kursu, vai vismaz septiņu dienu ārstēšanos dienas stacionārā (šeit katram pacientam ir arī sava vietiņa, kur starp procedūrām atpūsties).

Un tad notiek tā. Izmeklēju pacientu, un tad kopīgi sastādām ārstēšanas un rehabilitācijas plānu. Dienas stacionārā fizioterapeits, kas ir funkcionālais speciālists, izmeklē visus pacienta muskuļus un locītavas un nosaka, kuri muskuļi ir pārlieku sasprindzināti, kuri vāji, kuri par daudz noslogoti, kuri saīsināti. Tad 7–10 dienās fizioterapeits iemāca pacientam tieši tos vingrinājumus, kas novērš atrasto muskuļu disbalansu, iekustina sāpošās locītavas. Noteikti nozīmējam arī masāžas, tā ir relaksācija un mikrocirkulācijas uzlabošana. Ja ir trauksmainība vai ja cilvēks viss ir sasprindzis, nozīmējam ūdensprocedūras, kas šādos gadījumos dod ļoti labu rezultātu. Vēl, protams, klāt nāk dažādas lokālas un vispārējas iedarbības fizikālās terapijas procedūras – dažādu veidu elektroterapija, ultraskaņa, gaismas terapija vai magnētterapija, dūņu vai ozokerīta aplikācijas, kas nu kuram cilvēkam un viņa konkrētās kaites ārstēšanai vajadzīgs.

Tātad mēs saliekam vajadzīgo kombināciju, izveidojam komplekso terapiju, un tad, kad pacients šo kursu ir pabeidzis, viņš ir ieguvis pamatu zem kājām (lasi – zināšanas, kā atvieglot savu stāvokli) un saņēmis īsu, bet diezgan efektīvu ārstēšanas un rehabilitācijas kursu. Un tad viņš iet mājās un turpina vingrot, kas – un tas jāliek aiz auss katram! – hronisku muguras sāpju gadījumā ir vienīgā izeja. Mēs aicinām cilvēku pēc kāda laika atrādīties, un, ja vēl pēc tam ir problēmas, tad piedāvāju adatu terapiju. Bet jebkurā gadījumā vispirms ir jāiemācās vingrot un jāiegūst zināšanas par savu ķermeni.

Pats mazumiņš, lai, ārstējoties dienas stacionārā, iegūtu daudzmaz paliekošu efektu, ir septiņas dienas. Turklāt dienas stacionāra apmeklēšanas režīmu var piemērot pacienta vajadzībām. Daži nevar atstāt darbu, viņiem cenšamies visu salikt aptuveni trīsarpus stundās. Obligāti mazliet arī jāatpūšas, jo nevar uzreiz pēc masāžām un procedūrām skriet ārā aukstumā un nodarbināt organismu uz pilnu slodzi – tad no ārstēšanas nebūs nekādas jēgas. Mēs pacientam vajadzības gadījumā izrakstām arī darba nespējas lapu. Ja cilvēks cieš sāpes, viņam jāārstējas,” uzsver ārste. “Atgādināšu, ka mēs šeit pārsvarā strādājam ar balsta un kustību aparāta hroniskām sāpēm vai ar hronisku sāpju paasinājumiem. Akūtas sāpes lai paliek neirologiem un ķirurgiem.”

Medicīnas darbinieki nemitīgi atgādina, ka veselības problēmas izpaužas ļoti individuāli. Arī Sāpju izpētes biedrība uzsver, ka sāpju stiprums un ilgums diviem cilvēkiem pēc vienādiem bojājumiem var būtiski atšķirties – viens cilvēks ļoti cietīs, bet citam varbūt nevajadzēs pat vājākos pretsāpju līdzekļus. Retāk sastopama situācija, kad šķietami maza trauma, pat tikai papīra iegriezums, rada stipras nepārejošas sāpes. Runa ir par sāpju slieksni, kas katram ir citādāks. Kāpēc tas var tik būtiski atšķirties, īstas skaidrības nav. Daļai cilvēku šīs individuālās atšķirības nosaka audzināšana vai kultūras tradīcijas, tomēr kļūst zināmi arvien jauni pierādījumi, ka sāpju signāla stiprumu nosaka cilvēka gēni.

Dažreiz brīdinājuma sistēma pati kļūdās un dod signālu, kas nav nepieciešams vai neatbilst traumas lielumam vai slimības bīstamībai, un mēdz būt pat tā, ka nav ne bojājuma, ne traumas, ne slimības, bet cilvēks jūt sāpes. Sarunas sākumā daktere Kokare jau skaidroja, ka sāpes var rasties sāpju atmiņas dēļ. Bet – kā īsti var atšķirt sāpes, kuras signalizē par bojājumu vai citu problēmu, no tām sāpēm, kuras rodas galvas smadzenēs vai nervu pārvados, kad pašas problēmas varbūt vairs nav?

“Mainās sāpju raksturs, mainās temperatūras sajūta, pat viegli pieskārieni var tikt uztverti kā sāpes, var būt dedzinošas sajūtas,” uzskaita algoloģe. “Ārsts, sarunājoties ar pacientu, pēc simptomiem spēj aiztaustīties līdz sāpju būtībai. Metodes, ar kurām diezgan precīzi var diagnosticēt nervu sāpes, ir sarežģītas. Drīzāk to, ka sāpes ir pašu nervu radītas, t. i., neiropātiskas, ārsts saprot pēc slimības gaitas, anamnēzes un sāpju rakstura.

Šīs sāpes ir pavisam „īstas”, sāp reāli un mokoši, un tas var cilvēku novest līdz invaliditātei, tāpēc vajadzīga kompleksa terapija. Lai no šādām sāpēm atbrīvotos, fizikālā terapija noteikti tiks kombinēta ar medikamentiem, kādu reizi varbūt arī ar adatu terapiju,” skaidro ārste. “Šīs sāpes taču nav tās pašas, kuras mēdz dēvēt par psihosomatiskām?” jautāju. “Nē, nē, tās ir citas sāpes! Tās, par kurām pašreiz runājam, nozīmē, ka sāp paši nervi. Piemēram, diabēta neiropātiskās sāpes arī ir no šīs „operas”, to izraisa nervu bojājumi.

 Arī mūsu jomā, protams, viss ir individuāli, un runa nav tikai par sāpju slieksni un ar to saistītajām īpatnībām. Piemēram, var būt pacients, kurš nepanes elektrisko strāvu, viņam no tās būs sliktāk, nevis labāk. Tādam varbūt būtu ļoti labi magnētterapija kombinācijā ar lāzerterapiju. Citi savukārt saka – man no lāzerterapijas kļūst slikti... Tā nevajadzētu būt, tomēr, ja pacienta pašsajūta nav laba, ar to jārēķinās. Cilvēku jutība, reakcija uz procedūrām ir dažāda, tāpēc, protams, nav tā, ka mēs te nozīmējam visiem vienu un to pašu,” pasmaida daktere.

“Vai mēdz būt arī tā, ka – mēģini vienu, otru, trešo, bet nekas nelīdz?” interesējos. “Kādreiz ir tā – ja pacientam ir ieilgusi slimība, mēs izejam vienu kursu, tad ņemam pārtraukumu, pēc tā atkārtoti izvērtējam pacienta stāvokli un aicinām iziet atkārtotu kursu, kad izmantojam citu kompleksu terapiju. Ja ir vingrošanas, fizikālās terapijas, masāžas un ūdensdziedniecības procedūru kombinācija, kaut kas noteikti līdzēs!”

Ko iespēj akupunktūra

Esam nonākuši līdz akupunktūrai, kuru šajā gadījumā izskatīsim kā vienu no metodēm, ar kuras palīdzību atbrīvoties no sāpēm. “Akupunktūra ir austrumu medicīnas metode, par kuru vēl pirms pārdesmit gadiem tika lauzti šķēpi – kā tur viss notiek, vai tam var ticēt... Tagad vairs par iedarbīgumu šaubu nav – akupunktūra ir laba ar to, ka iedarbojas vienlaikus gan uz sāpju perēkli, ja tāds ir, mazinot sāpes, gan vispārēji, tā pacientu nomierinot, jo relaksē un atslābina nervu sistēmu (un tas ir būtiski, jo sāpes rada sasprindzinājumu un stresu).

Ja sāpes ir hroniskas un pacients ar tām jau ir ilgāku laiku mocījies, pēc 10–12 akupunktūras seansiem tās pāriet vai būtiski mazinās. Ko adatas dara – tās jau nav tabletes, bet gan stimuls organismam pašam kaut kādā veidā izmainīt sāpju uztveri, vadīšanu un lokālo audu vielmaiņu tā, ka cilvēkam konkrētā sāpe pazūd. Tas ir ļoti sarežģīti, šie mehānismi nav līdz galam izpētīti un izskaidrojami, bet – tas strādā!” pieredzē dalās daktere Kokare. “Tas, protams, prasa laiku un zināmus ieguldījumus, bet tas ir viens no ceļiem, kā ar sāpēm tikt galā.”

“Akupunktūra vairāk palīdz tad, ja sāpēm ir funkcionāls raksturs, piemēram, muskuļu spazmas, t. i., muskuļu tonusa izmaiņu izraisītas sāpes. Akupunktūra iedarbojas arī uz nervu sāpju pārvades ceļu izmaiņām, var teikt, ka akupunktūrai ir raksturīgs daudzpakāpju iedarbības līmenis – no lokālas līdz vispārējai iedarbībai. Ja ārstam jāizvēlas, vai pacientam sākt lietot narkotiskos pretsāpju līdzekļus, pirms tam ir vērts izmēģināt akupunktūru,” ir pārliecināta ārste.

“Vai adatu terapijai nevar būt arī kāda negatīva iedarbība, piemēram, vai tā nejauši nevar veicināt kaut ko nelāgu, ja nu cilvēks gadījumā vēl nezinātu, ka viņā kas tāds varbūt ir ieperinājies,” jautāju. “Akupunktūras galvenais iedarbības mehānisms ir organisma homeostāzes veicināšana. Kas ir homeostāze? Cilvēka iekšējo vidi nosaka trīs milzīgu sistēmu līdzsvarota darbība. Veģetatīvā nervu sistēma, imūnsistēma un endokrīnā sistēma. Ja šīs trīs sistēmas strādā saskaņoti, tad mēs ļoti labi tiekam ar visu galā – gan ar infekcijām, gan citām slimībām,” stāsta speciāliste.

“Mēs esam tā iekārtoti, ka lieliski spējam pielāgoties ārējās vides apstākļu izmaiņām un stresam. Akupunktūra darbojas kā faktors, kas veicina šo sistēmu harmonisku sadarbību. Savukārt, ja cilvēkam ir kāds ļaundabīgs veidojums, tur ir ļoti sarežģīti mehānismi, kā dēļ šis veidojums radies un kā tā ir gadījies. Tas dzīvo pats savu dzīvi, un adatu terapija to nekā nevar ietekmēt – ne uz ļaunu, ne labu.

Mēs, sāpju ārsti, palīdzam arī galvassāpju gadījumā. Tās, ko dēvē par spriedzes galvas sāpēm, ārstēšanai pakļaujas tīri labi. Sarežģītāk ir ar migrēnu. Tad vairāk piedāvāju izmēģināt akupunktūru. Izārstēt migrēnu ir ļoti grūti, bet ar adatu terapiju var panākt to, ka lēkmes kļūst retākas un sāpju ziņā mazāk mokošas.”

Reiz kāda pazīstama psiholoģe stāstīja par savu klientu. Vīrietis bijis izmisis, nav zinājis, ko iesākt, jo juties kā viscaur slims cilvēks – viss viņam savilkts, viss viņam sāp, un neviens nav varējis saprast, kas par iemeslu. Beigās izrādījies, ka viņš bijis ierauts nebeidzamā ritenī un cilvēkam ilgāku laiku nav bijis iespējas pabūt vienatnē ar sevi.

“Pie mums nāk daudz tādu pacientu. Kaut vai tāds piemērs – cilvēkam ir darbs, kas saistīts ar stresu, un stresa ietekmē plecu joslas muskuļi hroniski tonizējas. Ar laiku tur rodas muskuļu išēmijas zonas, rodas tā sauktie trigerpunkti, kas paši par sevi jau ir ļoti sāpīgi. Tad jāārstē gan psihe, gan soma (ķermenis). Nozīmējam relaksējošas procedūras, kas ne tikai atslābina muskuļus, bet nomierina arī nervu sistēmu. Šim nolūkam ļoti labas ir ūdens procedūras – pērļu vannas, joda broma vannas, skuju vannas, zemūdens dušas masāža, Šarko duša.

Vēl mums ir kāda jauna tehnoloģija, ko sauc par alfa-stim procedūrām. Tās izmanto neirožu, bezmiega, hronisku sāpju un trauksmes gadījumos. Pacientam caur ausu ļipiņām tiek stimulēti galvas smadzeņu neironi (faktiski – šūnas), lai atjaunotu normālu smadzeņu hormonu sintēzi. Cilvēks praktiski neko nejūt. Tas notiek tā – pacientam pie ausīm pieliek mazus elektrodiņus, un viņš stundu guļ mierā un labsajūtā.

Cilvēks kļūst mierīgs, atslābst, viņam uzlabojas miegs, samazinās sāpes – tātad tiek labots iekšējā sasprindzinājuma nodarītais posts, ar ko cilvēks patstāvīgi nespēj tikt galā. Sākumā vienmēr izmēģinām, kā pacients šīs procedūras panes un kādas ir sajūtas. Ja viss norit labi un cilvēkam tas palīdz, tad vajadzības gadījumā šo aparātu var izīrēt, piemēram, uz mēnesi, kas iznāk daudz lētāk. Šai metodei nav nekādu blakņu, un to lietot var pat bērni.

Vēl mums ir fizioterapeiti, kas palīdz apgūt relaksācijas tehnikas un iemāca ar prātu atslābināt ķermeni, kas ir ļoti būtiski. Šie speciālisti ierāda arī to, kā normalizēt elpošanu, jo mums ļoti bieži ir nepareizs elpošanas stereotips, kas veicina nemitīgu saspringumu. To visu var papildināt ar adatām – pretrunas nav. Arī viena pati akupunktūra atslābina un relaksē, bet jūs uz adatām nenāksiet visu mūžu, jums jāiemācās, kā pašam ar sevi tikt galā. Tā kā neviens nedzīvo izolētā vidē, gribat to vai ne, stress jūsu muskuļus arī turpmāk raus spazmās, tāpēc jums sevi jāpārliecina, ka bez vingrošanas iztikt nevarēs un jāiemācās relaksēties pašam. Akupunktūra var sniegt atvieglojumu uz kādu laika posmu. Reizēm tas ir gads, reizēm – divi. Ja cilvēks ir ļoti savilkts, kombinējam vingrošanu ar adatu terapiju un masāžu, tas dod ļoti labu rezultātu,” skaidro ārste.

Tātad mums jāatceras, ka savilktas, sāpošas sprandas un trigerpunktu rašanās cēlonis nebūt nav tikai sēdēšana pie datora, to pašu var „dabūt” arī no stresa – neatkarīgi no tā, kā tu sēdi, guli vai stāvi. Jā, ko īsti nozīmē trigerpunkti? “Tas nozīmē to, ka ar laiku ilgstoši pārslogoti muskuļi tonizējas. Protams, tiem vēl ir jāiztur slodze, piemēram, noteiktā pozā ilgu laiku jānotur galva. Un tā rodas tādas vietas, kur muskuļiem nepietiek asiņu, un tāpēc notiek muskuļu šķiedru pārveidošanās par saistaudu šķiedrām. Tās ir īpaši sāpīgas vietas, kur mainās arī nervu galu jutība, tie kļūst ļoti jutīgi. Cits cilvēks tur sāpes nejustu, bet tāds, kam šī vaina ir, pieskārienu tajā punktā izjutīs tā, it kā viņam cauri būtu izšāvies zibens, kas turklāt vēl atstarosies uz citām vietām. Arī trigerpunktus nesāpīgākus palīdz padarīt fizioterapija un akupunktūra.”

“Pie mums pacientus sūta ģimenes ārsti, neirologi, reimatologi. Tā kā esmu algoloģe, kura strādā ar pārsvarā nemedikamentozām metodēm, cenšos ar medikamentiem nedarboties, bet, protams, ja ļoti sāp, pacientam iesaku arī medikamentus. Onkoloģiskie pacienti pie mums nonāk pēc operācijām, staru terapijas, piemēram, ar muguras sāpēm. Arī tad mēs varam samazināt sāpes, piemeklējot lokālas procedūras, iemācot vingrošanu. Bet cilvēki, kas cieš tieši no onkoloģijas izraisītām spēcīgām sāpēm, nav mūsu centra pacienti. Viņiem vajadzīgi stipri medikamenti, un tas ir citu speciālistu ziņā.”

Kad sarunas nobeigumā jautāju, vai doktorei Inesei Kokarei vēl būtu kaut kas piebilstams par algologa darbu, viņa no sirds izsaucas: “Tas ir ļoti interesants darbs! Pacienti ir tik dažādi...”