Artūra māte: bērnam Mežaparkā sešas stundas neēdušam un jādzied lietū

Pagājušās nedēļas nogalē – 1. un 2. jūnijā - Mežaparkā notika Rīgas bērnu un jauniešu mūzikas svētki „Mēs pilsētai ceRīgai”, kurā Dziesmu svētku Lielajā estrādē uzstājās ap 8000 galvaspilsētas un apkārtnes skolēnu.

Kāda svētku dalībnieka Artūra māmiņa Sintija Buhanovska savā blogā trolejbuss.lv svētkiem veltījusi skarbus vārdus – bērniem esot bijis sešas stundas bez silta ēdiena jāpavada lietusgāzē, organizatori neesot rūpējušies ne par bērnu labsajūtu, ne par pasākuma reklāmu, tāpēc tas esot bijis nepamanāms un maz apmeklēts. Svētku rīkotāji gan šos pārmetumus noraida un teic, ka tas esot tikai vienas māmiņas viedoklis, daudz vairāk bērnu vecāku esot ja ne bijuši sajūsmā, tad par pasākumu apmierināti gan.

Buhanovska mūzikas svētkus uzskata pār „īstiem murgiem”.

Pirmās neskaidrības māmiņai radās jau radās aprīļa beigās, kad bērnu vecāki tika informēti par gaidāmajiem svētkiem:

„Tikām informēti, ka svētki tiek organizēti lielā steigā, ka koru vadītājiem/skolām arī vēl nav detalizētas informācijas, taču tas, kas ir skaidrs, ir sekojošais. Tā kā finansējuma dekorācijām un lielajiem ekrāniem nav, tad dalībnieki taisīs „šovu” ar spogulīšiem un krāsainiem riņķiem, kas iekārti auklā. Varot jau katra dalībnieka ģimene pati tos riņķus gatavot, taču tiem esot speciālas izgatavošanas prasības, tāpēc organizatori piedāvājot riņķus pasūtīt centralizēti, katram par tiem maksājot Ls 0,45. Tā kā svētkos piedalījās arī Pierīgas skolu koristi, tad uzzināju, ka draudzene par savas meitas riņķi maksājusi Ls 0,50. Mums bija jāmaksā līdzfinansējums Ls 2 par autobusa īri, jo daļu sedza skola no sava budžeta, bet Pierīgas skolai pašvaldība sedza visus transporta izdevumus. Tas, ka 1. un 2. jūnijā svētku dalībniekiem transports būs bez maksas, nebija zināms.

Vēl sapulcē tikām informēti, ka mēģinājuma dienā, 1. jūnijā, ēdināšana nebūšot, katram jāņem līdzi savas maizītes. Jāņemot līdzi arī krūzīte, jo būšot izlejamais „Zaķumuižas” ūdens. Gara acīm jau iztēlojos tūkstošu skolēnu burzmu, stāvot ar savu krūzi pēc dienišķā ūdens malka, tāpēc jau uzreiz bija skaidrs, ka savam bērnam līdzi dosim normālu 0,5 l pilnu ūdens pudelīti, lai stress mazāks. Otrajā dienā, kad no agra rīta paredzēts mēģinājums, bet vakarā koncerts, gan būšot sponsora „Maxima” sarūpētās pārtikas kārbas pusdienās un launagā. Ūdens - joprojām no lielajām mucām. Neapskaudu skolotājus tajā brīdī, jo viņi izskatījās tikpat apjukuši kā mēs - zālē sēdošie vecāki.

Aizsteidzoties pa priekšu notikumiem minēšu, ka koncerta laikā, stāvot netālu no kādas pusaudžu dejotāju grupiņas, dzirdēju šādu jautājumu: „Skolotāj, kur te var dabūt to ūdeni?”, kas man liek domāt, ka dalībnieki nemaz nebija skaidri informēti par ūdens mucu atrašanās vietām, vai arī nevarēja ūdeni saņemt ikreiz, kad to vēlējās, bet tikai noteiktās pauzēs.”

Buhanovska turpina: „Un te sekos emocionālā daļa. Pasākuma mājaslapā sadaļā „Par svētkiem” pie „projekta uzdevumiem” ir rakstīts: „veikt reklāmas kampaņas kultūras centros, skolās, masu medijos”. Es klausos radio, bet informāciju par šiem svētkiem nedzirdēju ne reizi. Draudzene gan radioreklāmu vienreiz bija „uzķērusi”. Par svētkiem nebija dzirdējis pilnīgi neviens kolēģis, kuriem par tiem minēju.

Tā kā iepriekš bija noteikta prasība 2. jūnijā no pulksten 15.00, kad dalībniekiem ir pārtraukums, vecākiem atvest baltās blūzes/kreklus, tad sapratām, ka šī ir organizatoru vēlme piepildīt sēdamvietas vismaz ar tik skatītājiem, cik ir dalībnieku uz skatuves. Vēl viens no „pasākuma uzdevumiem” bija „veikt īpašas mārketinga aktivitātes, lai piesaistītu jaunu auditoriju, kas parasti neapmeklē koru mūzikas koncertus”. Kādas tad bija šīs īpašās mārketinga aktivitātes, ja nedēļu pirms svētkiem esot bijušas nopirktas vien 300 biļetes, bet dienā, kad tās iegādājāmies mēs - 30. maijā - varējām izvēlēties starp vislabākajām Ls 5 biļetēm skatuves „degungalā”? Nevajag izlikties - nebija ne īpašu mārketinga aktivitāšu, ne cilvēku, kas parasti uz kora mūzikas koncertiem nenāk! Bija dalībnieku vecāki, vecvecāki un radi - tas arī viss!”

„Man asaras mijas ar dusmām, atceroties pagājušo divu dienu notikumus,” emocionāli klāsta māmiņa. „1. jūnijā mēģinājumu laikā lija lietus. Artūrs, saģērbts jakā un biezā vestē, bija caurcaurēm slapjš, jo plēve, protams, lietusgāzi tikai piesedz. Es vēlos, lai kaut viens no dižajiem organizatoriem būtu ieskatījies šo dziedātāju sejās! Bez silta ēdiena un dzēriena pavadīt lietusgāzē sešas stundas!

Nedzīvojam Rīgā, tāpēc mūsu tūlītējais pitstops bija „Čili Pica” „Alfā”, kur Artūru piedzirdījām ar karstu kakao un siltu ēdienu. Un kā bija tiem skolēniem, kuri arī nedzīvo ap stūri koncerta vietai? Kuriem jābrauc līdz mājām pāris stundas? Kuriem mājās tajā brīdī varbūt pat nav vecāki, kas sagaida ar siltām vakariņām?

2. jūnijā mūsu koristam bija jābūt pie skolas jau 8.00 no rīta. Tobrīd lietus vēl nelija. Bija atcelta arī obligātā prasība par svētku tērpu. Mūsu dziedātājiem skolotāja bija pateikusi, lai ģērbjas, cik vien silti var. Tā mēs savējo tuntuļu Artūru arī iepakojām. Pusdienlaikā, pirms devāmies paši uz koncertu, vēl sazinājāmies, vai nevajag sausas drēbes. Ārā temperatūra bija tikai 9 grādi! Līdzi paņēmām rezervei siltas jakas. Pati es uzvilku ne tikai zābakus un cimdus, bet visbiezāko ziemas vējjaku, jo atkal bija sākusies lietusgāze.

Ierodoties Mežaparka teritorijā, mūsu dziedonis uzreiz lūdza vēl vienu apģērba kārtu! Skatoties uz dēlu, kurš nebūt nav čīkstulis un pīkstulis, man gribējās raudāt, bet nācās viņu iedvesmot, mierināt, ka vēl jāiztur tikai četras stundas, un dzirdīt ar līdzpaņemto karsto kakao.

Drīz vien lietusgāzes mijās ar trīsminūšu sausuma periodiem un manas dvēseles kaucieniem, vai tiešām svētku organizatoriem ir tik dziļi vienaldzīga bērnu veselība un tik augstas ambīcijas pēc „pokazuhas”, ka viņi labāk izvēlas neredzēt, kā jūtas svētku dalībnieki un ieviest ašas korekcijas un plānu C brīdī, kad ārā ir tikai plus 9 grādi un mežonīgs lietus.

Kāds tur vairs prieks, kad divas dziesmas pēc koncerta sākšanās mēs piecēlāmies no savām izredzētajām vietām, lai kustētos, jo bijām ne tikai līdz kaulam slapji, bet arī sastingušiem locekļiem! Vienīgā uzslava koncerta organizatoriem pienākas par to, ka dziedātājiem bija paredzētas kustības, lai viņi vismaz kaut kādā veidā nesastingtu, stāvot uz skatuves. Taču klausītājiem atlika vien vazāties apkārt, lai kaut cik izdzīvotu. Nav brīnums, ka tādēļ vislielākā piekrišana bija ēdienu tirgotājiem.

Dziesmas nudien nebija tādas, lai klausītājiem gribētos līdzi kustēties un lēkāt (izņemot „Joka pēc alfabēts”). Pasākums bija pagalam neizdevies. To saku es, tā domā Andris, līdzīgi domā koncertā satiktie kolēģi/paziņas, to atzīst arī koristus pavadošie pedagogi, ar kuriem izdevās pārmīt vārdus pirms un arī pēc koncerta.”

Ne lietu, ne karstumu nevar paredzēt pat nedēļu iepriekš, bet tāpēc ir svētku organizatori, lai savlaicīgi izstrādātu scenārijus dažādiem gadījumiem! Var saīsināt koncertu, var saīsināt mēģinājumus, var nodrošināt visus ar karstu tēju, var kaut vai elementāri pateikt, ka arī mazie (un lielie) dejotāji var dejot botās un vējjakās, nevis pastalās un plānās blūzītēs! Šīs taču nav ekstrēmās izdzīvošanas sacensības, bet skolēnu pasākums! Kāpēc kniepadatas lieluma dejotājiem ir jādejo pastalās un īsās zeķītēs, pirms uziešanas uz skatuves atstājot plānos lietusmēteļus pavadošo skolotāju/vecāku rokās?

Kur ir svētku organizatoru - pieaugušo homo sapiens - spēja ātri reaģēt un ieviest korekcijas pasākuma norisē? Var iztikt bez liekvārdības un skaļiem paziņojumiem (pasākuma beigās, slavinot sponsorus).

Koncerta beigu daļā pavīdēja zilas debesis, lietus rimās. Pēc balonu palaišanas gaisā sākās kārtējais haoss - dalībnieki mētāja krāsainos riņķus, citi devās prom no skatuves, beigas nesagaidot. Artūrs pie mums atnāca ar vārdiem: man sāp kājas, ir slapjas botas, es nevaru paiet. Un drebinoties. Šodien viņš dzīvo zem segas, mēģinot sasildīties. Man ir temperatūra. Tiek glābti un žāvēti izmirkušie apavi. Svētku sajūtas nav bijušas nevienam. „Pokazuha” Rīgai. Un kam tad vēl?”

Mūzikas svētku „Mēs pilsētai ceRīgai” organizatore – Rīgas interešu izglītības metodiskā centra vadītāja Ināra Jankovska Kasjauns.lv teica, ka bija jābūt arī vecāku atbildībai. Pirmām kārtām, nekur nebija teikts, ka viņu bērnam obligāti šai pasākumā ir jāpiedalās: ja vecāks negribēja, viņš savu bērnu varēja nesūtīt uz Mežaparku. Otrkārt, visās skolās vecāki bija informētas, kā Mūzikas svētkiem ir jāierodas, un vecāki nedrīkstēja bērnu šādā laikā palaist ārā plānās zeķubiksēs un sandalēs. Bija gan ūdens, gan ātrās palīdzības un lielām problēmām nevajadzēja būt, teica Jankovska.

Jankovska izteica nožēlu, ka māmiņa savu vēstuli vispirms ir publicējusi internetā, bet nav nākusi izrunāties ar organizatoriem. Tas ir „nenormāli”, ka viens vecāks uzraksta sūdzību un pēc tam ir skandāls pa visu valstu. Viņai žēl, ka ir uzrakstīta vēstule, kura „traucē strādāt”. Vienlaikus viņa piebilst, ka daudz vairāk tomēr lasījusi pozitīvas vecāku atsauksmes.

Svētkos piedalījās arī sestklasniece Līva, kuras tēvs portāla Kasjauns.lv gan teica: haoss svētkos nav valdījis – vecākiem skolā jau labu laiku iepriekš esot bijis paskaidrots, kur, kad un kā jābūt, kas jāģērbj mugurā un tamlīdzīgi. Vienīgais pārmetums vienīgi varētu būt tas, ka pirmajā mēģinājuma dienā nevarēja nopirkt pārtiku – pārdeva tikai cukurvati un kvasu.

Jāteic, ka internetā ir atrodami māmiņu viedokļi, kas ir gluži pretēji Buhanovskas viedoklim. Lūk, viens no tādiem:

„Mēs arī bijām, bet salīdzināt pasākumu ar šausmu stāstu - tam nu gan es nepiekrītu. Tas, ka laika apstākļi nelutināja - fakts! Varbūt atsevišķiem vecākiem reizēm ir jāpaskatās ārā pa logu un jāapģērbj bērns atbilstoši laika apstākļiem: ar lietusmēteli, vilnas zeķēm, lietus zābakiem, plēvi (starp citu, tādu var iegādāties lielveikalos pa 0,45Ls). Un varbūt tā vietā, lai klaigātu un gaidītu, kamēr kāds „visu atnesīs un noliks priekšā”, var pamēģināt palīdzēt sev un savam bērnam atbilstoši saģērbjoties.

Mans bērns pēc koncerta Mežaparkā ir sveiks un vesels kā rutks. Arī citi bērni no mūsu kora ir labā fiziskā formā un noskaņojumā.

Ak jā, nezinu, vai kāds to vispār pamanīja - bērni dziedāja patiešām sirsnīgi!”

„Mēs - pilsētai ceRīgai” koncerts