*Komerciālās banānu plantācijās izmanto vidēji 30 kg/ha pesticīdu gadā, un tas ir desmit reižu vairāk, nekā intensīvajā lauksaimniecībā vidēji izmanto citām kultūrām (2,7 kg/ha). Tā kā tropos bieži līst, pesticīdi no augu lapām ieskalojas augsnē un ūdenstilpēs. Bieži ziņo par upju ūdeņu piesārņojumu, bet visā Latīņamerikā vienalga turpina lietot ķimikālijas, kuru izmantošana ASV ir ierobežota vai aizliegta.
* Lai ierobežotu slimību izplatīšanos, vismaz 40 reižu gadā banānu plantācijas no lidmašīnām miglo ar dažādiem fungicīdiem; daudzi no tiem satur kancerogēnas vielas.
* Lai iznīcinātu nezāles, 8–12 reizes gadā izsmidzina glifosfātu saturošus herbicīdus. Glifosfāts atzīts par kancerogēnu un cilvēkiem bīstamu vielu.
* Nematožu apkarošanai 2–4 reizes gadā plantācijās izsmidzina dibromohloropropānu (DBCP); tā lietošanu saista ar desmitiem tūkstošu plantāciju strādnieku – no Centrālamerikas un Karību jūras valstīm līdz pat Filipīnām un Rietumāfrikai – neauglību.
* Banānu plantācijās regulāri, visu gadu, kaisa minerālmēslus.
* Pēc novākšanas banānus mazgā ar tiabendazolu un alumīnija sulfātu, kas strādniecēm izraisa spēcīgu dermatītu.
* Saskaņā ar 2007. gada Rīcības ziņojumu banānu plantāciju strādnieku vidū saindēšanās gadījumi ar pesticīdiem un herbicīdiem ir ierasta parādība. Kad ar ķimikālijām apstrādātos zaļos banānus iepako kastēs, tos transportē uz Eiropu un glabā nogatavināšanas kamerās kur no balona palaiž tā saukto banānu gāzi (etilēnu). Jau pēc 3–5 dienām iegūst skaistus, dzeltenus banānus.
* Normāla parādība augļu noliktavās ir fungicīdu izsmidzināšana. Šādi apstrādā gan vīnogas, gan mandarīnus, kivi un citus augļus, un augļi nebojājas vairākus mēnešus. Lai gan uzskata, ka šī ķīmija viegli nomazgājas un nekaitē cilvēkiem, tomēr ir cilvēki, kas ir alerģiski tieši pret šo ķīmiju.
Viens Latvijas iedzīvotājs gadā apēd 40–50 banānus. Par banāniem Latvijā vairāk ēd tikai ābolus.
