Kādi ir Berlīnes bezpajumtnieki - latvieši?

Vācijas latvietis Ēriks Veinbergs savulaik bija pazīstams cīnītājs pret komunistisko režīmu. Dzimis Otrā pasaules kara laikā latviešu bēgļu ģimenē, viņš visu mūžu nodzīvojis Rietumvācijā. Aukstā kara laika viņš palīdzēja „komunistiskās nometnes” cilvēkiem nelegāli iekļūt Rietumvācijā, bet tagad viņš jau vairākus gadus rūpējas par austrumeiropiešiem, arī latviešiem, kuri, meklējot ekonomisko brīvību Vakareiropā, ir pazaudējuši visu un kļuvuši par bezpajumtniekiem.

Aukstā kara laikā Veinbergs palīdzējis ap simts austrumvāciešiem pārvarēt Berlīnes mūri, raksta „Latvijas Avīze”. Reiz austrumvācieši viņu notvēru un Austrumvācijas avīzēs par viņu rakstīja kā par „spiegu un kriminālās cilvēku tirdzniecības bandas vadoni”. Savukārt Rietumvācijas laikrakstos viņš tika cildināts kā izdomas bagāts „bēgļu palīgs” Komunisti viņu notiesāja uz 9 gadiem cietumā Austrumvācijā, bet ieslodzījumā Veinbergs pavadīja tikai četrus gadus, līdz viņu izpirka Rietumvācija.

Veinbergs – romāna „Latvieši ir visur” varonis

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas par Veinbergu uzzināja arī viņa tautieši Latvijā.

„Nav nozīmes, vai tie ir latvieši, kuriem es palīdzu. Šeit ir runa par brīvību. Un prasība pēc brīvības Latvijā nav citāda kā šeit,” tā Veinbergs Ēriks savu  bēgļu „pārvedēja” darbu skaidroja pirms vairāk nekā divdesmit gadiem uzņemtajā Anša Epnera dokumentālajā filmā „Es esmu latvietis”.

Kasjauns.lv arī rakstīja, ka par Veinberga bēgļu vedēja dēkām var lasīt Otto Ozola romānā „Latvieši ir visur”. Ēriks Veinbergs ir romāna varoņa Riharda Kleinberga prototips.

Daudzus gadus Vācijas latvietim piederējusi apdrošināšanas firma, vēlāk celtniecības uzņēmums, bet pēdējos piecus gadus viņa firma apgādā veikalus ar mazumtirdzniecības precēm. Līdztekus pamatdarbam viņš dažas reizes nedēļā bez atalgojuma strādā arī Berlīnes Šarlotenburgas rajona naktspatversmē. „Uz ielas reiz iepazinos ar kādu bezpajumtnieku, palīdzēju viņam atrast naktsmājas, un tā tas sākās,” Veinbergs atklāj „Latvijas Avīzei”.

Viņam vienmēr sagādājis gandarījumu palīdzēt līdzcilvēkiem, taču viņu skumdina, ka vairākums bezpajumtnieku paši savā labā neesot gatavi darīt neko. Daudzi vēlas tikai nīkt uz pārējās sabiedrības rēķina, jo par palīdzību, kuru viņi saņem, kādam taču ir jāmaksā.

„Es saku: ja tev ir grūti atrast darbu tāpēc, ka nezini vācu valodu, varam to atrisināt. Ir bezmaksas kursi, aiziesim un to nokārtosim. Nē, negribot. Ko tu vispār gribētu Vācijā darīt? Atbilde: neko. Vai gribi braukt atpakaļ uz Latviju? Nē, arī to viņš nevēloties,” nopūšas Veinbergs, „protams, tas neattiecas tikai uz latviešiem, tā tas ir ar visiem neatkarīgi no tautības. Taču mani kaitina, ja tas notiek tieši ar latviešiem. Jo vācieši jau arī to pamana, un tēls tiek bojāts.”

Tipiskākais latviešu bezpajumtnieka stāsts: „Atbraucu uz Vāciju, bet mani piekrāpa”

Berlīnē bez pajumtes palikušo latviešu tipiskākais stāsts ir šāds – man piedāvāja darbu celtniecībā, atbraucu uz Vāciju, bet mani piekrāpa, nekāda darba nebija. Lielākoties šie stāsti atbilst patiesībai.

Protams, netrūkstot cilvēku, kuri tik smagi sirgst ar alkohola atkarību, ka strādāt nemaz nebūtu spējīgi. Tomēr vairāk ir reālu piekrāpšanas gadījumu. Vācu uzņēmēji pret viesstrādniekiem no ES jaunajām dalībvalstīm mēdz izturēties kā pret zemāku klasi. Viņi pasūta celtniekus no Latvijas, taču pa to laiku, kamēr uz piedāvājumu atsaukušies darbinieki ir ceļā uz Vāciju, jau paspējuši atrast citus strādniekus un pēc tam par atbraukušajiem neliekas ne zinis.

Latvijā joprojām ir dzīvi daudzi maldīgi priekšstati par Vāciju un vāciešiem, atzīst Veinbergs: „Daudzi šeit ierodas drusku naivi. Viņi iedomājušies, ka Vācijā cilvēki ir godīgi, ka šeit nezog. Un tad, kad tiek piekrāpti, ir pārsteigti: ak, nebiju domājis, ka šeit ir tādi blēži... Protams, ka ir blēži. Tāpat kā visur.”

Balti un pūkaini nav arī latvieši. „Ir daudz kārtīgu cilvēku no Latvijas, kuri mierīgi dzīvo un strādā Berlīnē. Par viņiem jau neko daudz nedzirdi. Diemžēl parasti tālāk aizskan ziņas nevis par labo, bet par tiem, kuri sastrādājuši nejēdzības.” Kopš deviņdesmito gadu sākuma Ēriks Berlīnē uzņēmis tūkstošiem Vācijā viesojošos latviešu, palīdzēdams viņiem atrast naktsmājas vāciešu ģimenēs. Tomēr pieredze reizēm bijusi visai rūgta.

Piemēram, Špandavas rajonā latvieši vispār vairs nevarot rādīties, turienieši joprojām atceras kāda latviešu režisora ālēšanos dzērumā – viņš iznīcinājis dārgu vīnu kolekciju 20 tūkstošu marku vērtībā. Tomēr vēl vairāk viņam sāp sirds par kaitējumu, kuru valsts tēlam nodara bezpajumtnieki. „Starp viņiem ir cilvēki, kas ar savu dzeršanu, kaušanos un zagšanu mums visu reputāciju cūko. Un tad man nāk vācieši virsū: tu taču ar’ esi latvietis! Dažbrīd jau kauns teikt, ka esmu latvietis.”

Kasjauns.lv/Foto: EPA/LETA