Latviešu luterāņu mācītājs: austrumeiropieši ir „sabojājuši” Īriju

„Tagad, kopš Īrijā ir daudz austrumeiropiešu, situācija ir mainījusies. Bet, salīdzinot ar Latviju, tomēr jūtama liela atšķirība, ko izskaidroju ar ilgo kristietības pieredzi un tradīcijām. Sabiedrībā ir daudz augstāka morāle nekā Latvijā, sākot ar elementāru pieklājību uz ielas, braukšanas stilu, nezagšanu, nemelošanu un beidzot ar to, ka iestāžu uzticēšanās cilvēkam ir daudz lielāka.

Ir dzirdēti stāsti par to, kā bija agrāk, pirms lielā austrumeiropiešu pieplūduma – cilvēks esot pazaudējis 60 eiro vērtu vilciena biļeti, aizgājis uz kasi, un viņam bez maksas izsniegta jauna biļete, jo viņš taču nemelos... Protams, guvuši rūgtu pieredzi, īri daudz vairāk sāk pētīt, vai tiešām ir tā, kā cilvēks stāsta,” Druvietis stāsta intervijā „Latvijas Avīzei”.

Tāpat Druvietis stāsta, ka ekonomiskā krīze ir skārusi arī Īriju un latviešu imigranti tagad cenšas no Īrijas izbraukt… tikai ne atpakaļ uz Latviju:

„Cilvēki apgalvo, ka algas ir mazākas un darbu atrast grūtāk nekā agrāk, kad ikkatrs, kurš patiešām gribēja strādāt, to sameklēja ātri. Tagad pat centīgi ļaudis, turklāt ar jau Īrijā iegūto pieredzi, reizēm mēnešiem ilgi nesekmīgi meklē darbu.

No Īrijas latvieši dodas uz Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi vai ASV. Attieksmē pret Latviju „vidējo aritmētisko vērtējumu” izvelkot, iznāktu tā: Īrijā klājas labi, bet, ja Latvijā varētu nopelnīt algu, ar ko uzturēt ģimeni un atmaksāt kredītus, tad labprātāk dzīvotu Latvijā.”

Gadu vadīdams Īrijas latviešu luterāņu kopienu, mācītājs saka, ka nemaz tāds vidējais Īrijas latvietis nav: „Neņemos raksturot kādu „tipisko Īrijas latvieti”! Ir cilvēki, kam Īrijā klājas labi – viņiem ir savs bizness, piemēram, pieder interneta portāli vai apģērbu šūšanas ražotne, tāpat daudzi spēj pietiekami nopelnīt, būdami pašnodarbināto statusā. Vēl citi ir augstu novērtēti menedžeri. Bet redzama otra galējība – cilvēki, kuri dzīvo drausmīgos apstākļos, atrodas pilnīgā bezizejā, bezcerībā, dzer un nezina, kāpēc viņi tur atrodas.”

Tomēr viena kopīga iezīme Īrijas latviešiem ir – viņi nedomā atgriezties Latvijā. Protams, katram ir savs iemesls: „Atbildes svārstās no galēji dusmīgām – „Uz to zagļu zemi es pat ciemos vairs nebraukšu!” beidzot ar skumjām: „Man vai asaras līst un sāp sirds, ka nevaru būt savā tēvzemē, bet ekonomiski nevaru atļauties tagad atgriezties”.”

Par to, kāpēc cilvēki, kuriem Īrijā nav veicies, neatgriežas Latvijā, Druvietis saka: „Latvijā, ja iet galīgi traki, katram cilvēkam tomēr ir kādas iespējas rast palīdzību – vecāki, lauku mājās vecvecāki, varbūt bērnības draugi. Bet citādi ir, ja cilvēks nonācis svešā vietā, kur viņam dzīvesvietas īrei vajadzīgs pāri par tūkstoš eiro mēnesī, ko nevar tā vienkārši nesamaksāt, un aizlaisties īsti nav uz kurieni... jo, lai atgrieztos Latvijā, vismaz lidmašīnas biļete jānopērk.

Turklāt, ko pēc astoņiem prombūtnes gadiem, izkāpis Rīgas lidostā, bez naudas darīsi?”