Vēlas no Daugavas dzelmes izcelt Staburagu

Staburags, pirms to „noslīcināja” Pļaviņu HES ūdenskrātuvē, bija unikāla vieta. Tā bija viena no retajām Latvijas klintīm, kas apvīta ar leģendām, un izpelnījusies svētvietas apzīmējumu. No 20 metrus augstā dolomītu krasta Daugavmalā iztecēja spēcīgs avots. Ar kalciju bagātie pazemes ūdeņi, pārkaļķojot sūnu, veidoja avotkaļķu izcilni – Staburadzi. Tās šūnakmens veidojās aizvien lielāks. Ik pēc simts gadiem no sava smaguma tas nolūza, lai atkal augtu no jauna. 1966. gadā uzplūdinot Pļaviņu ūdenskrātuvi, Staburagu pilnībā nosedza Daugava, raksta „Latvijas Avīze”.

Tagad Jermacāns nolēmis Staburagu atdot atpakaļ latviešu tautai. Viņš izstrādājis Staburaga „izcelšanas” idejas tehnisko skici, ar kuru paguvis iepazīstināt gan „Latvenergo” valdi, gan Ekonomikas ministriju. Viņš piedāvā divus variantus, no kuriem reālākais priekšlikums ir Staburagu apjozt ar pusapaļu betona dambi 100 metru rādiusā. No betona ieloka jāizpumpē ūdens, tādējādi atsedzot klinti.

Jermacānam ir ap astoņdesmit gadu, un viņš ir pārņemts ar ideju apskatei atsegt Staburagu. Tomēr tā nav garlaikota pensionāra kaprīze. 32 gadu vecumā, viņš strādāja par darbu vadītāju pie Pļaviņu HES betonēšanas un bija liecinieks leģendārās klints applūdināšanai. Viņš ir inženieris un vēl joprojām strādā „Energoremontā” pie hidrostaciju rekonstrukciju projektiem. Turklāt kā hidroelektrostaciju būvnieks viņš joprojām aktīvi iestājas par to būvniecību Jēkabpilī un Daugavpilī.

Fantastiskais projekts

Viena ideja ir iztaisnot Daugavas gultni labajā krastā, kur tā met līkumu augšpus un lejpus Staburaga, nosprostojot Daugavu ar betona dambi. Protams, tehniski tas ir iespējams, bet šeit tās būtu ne ar ko neattaisnojamas izmaksas. Reālāks šķiet Jermacāna priekšlikums Staburagu apjozt ar pusapaļu betona dambi 100 metru rādiusā un izpumpēt ūdeni, tādējādi atsedzot klinti.

Jermacāns sarunā ar „Latvijas Avīzi” sprieda par projekta par tehniskām detaļām: „Jāparedz pretfiltrācijas siena vismaz 10 metru dziļumā. Apakšā taisa urbumus un iepumpē cementu pretfiltrācijas sienai, lai ūdens mazāk plūst. Jārēķinās, ka milzīgā spiediena ietekmē ūdens plūdīs tik un tā, un jāsūknē ārā tas būs tik un tā. Tur vēl jāparēķina. Arī Staburaga dambja uzturēšanai būtu kādas izmaksas. Bet, ja, piemēram, ziemā apmeklētāju nebūs, tad jau var ļaut tam applūst, un pavasarī atkal atpumpēt par jaunu. 100 metru lokā 13 metru augstumā ieplūstu ap 400 000 kubikmetru ūdens, kas nebūt nav pārāk daudz izpumpēšanai.”

Aprēķini liecina, ka dzelzsbetona dambja izmaksas varētu būt ap 17 miljoniem latu. Jermacāns jau pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās ierosinājumu atsegt Staburagu iesniedzis „Hidroprojektā”, kura speciālisti atzina, ka tas tehniski iespējams, bet līdz darīšanai netika. Arī tagad ideja par Staburaga „reanimāciju” ir vienīgi skaists sapnis, kuram diez vai būs lemts īstenoties.

Inženieris Jānis Lesiņš, kurš palīdzējis Jermacānam datorā ideju uzrasēt, apliecina, ka tas tehniski ir iespējams, taču viņš šaubās, vai atsegts tas būs tāds pats, kāds saglabājies vecākās paaudzes atmiņās. „Jānim tā ir sirdslieta, viņš varētu bez ēšanas un bez atlīdzības strādāt pie Daugavas projektiem, taču nez vai atsegts Staburags būs tāds simbols, kāds tas saglabājies atmiņās,” spriež Lesiņš.

Latvijas vadošais zemūdens arheologs, ūdenslīdējs Voldemārs Rains pie Staburaga niris reizes četras. „Es tur visu esmu apskatījis. Kopumā Staburags ir tāds pats, arī ala ir saglabājusies. Taču kopā ar Latvijas Universitātes speciālistiem nonācām pie secinājuma, ka tas pamazām kļuvis trauslāks un drūp, jo zem ūdens notiek pretējais process – kaļķi nevis nogulsnējas, bet šķīst. To var redzēt fotogrāfijās un uzņemtajā filmā,” saka Rains.

Tikai divi trīs cilvēki varot pastāstīt, kāds Staburags pašlaik izskatās – pārējie var tikai fantazēt. Tikai dažiem nirējiem ir izdevies ienirt 24 metrus līdz klints pakājei un pieskarties klints pamatnei.

Viens no viņiem ir zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš, kurš aizraujas ar zemūdens niršanu. Viņš „Latvijas Avīzei” atklāja: „Esmu niris daudzās vietās, bet šī vienīgā manī izraisījusi tādu pietāti. Nirt pie Staburaga ir daudz baisāk nekā purva dūņās. Kaut kas dīvains tur ir. Tā ir Latvijas svētvieta, un tur jūtami kādi citi spēki bez laicīgās varas un baznīcas. Ūdenī var sajust kaut ko vairāk. Tas nav vairs tāds, kāds bija tajā laikā. Ieži bojājas. Mēs pēc niršanas izcēlām ārā pāris akmeņu un par to pārliecinājāmies.”

„Staburags ir 18,5 metrus augsts, upe aiz tā strauji aiziet dziļumā līdz 27 metriem. Iedomājieties: pat ja 80 metrus no krasta būs betona dambis, tā būs drausmīga bedre, kurā saule neiespīdēs, jo šis ir tumšais krasts. Tikai rīta saule tajā iespīd. Gaišā dienas laikā apgaismot? Murgs un izsmiekls,” saka rakstniece Māra Svīre, kura dzīvo netālu no Daugavas, kur dzelmē nogremdēts Staburags. Rādot atlūzu, ko viņas dēls ir izcēlis, rakstniece atgādina, ka pats Staburags arī ir tumšs. „Daugava jau pietiekami saķēzīta, un vēl vairāk nevajadzētu,” viņa nosaka.

Arī Staburaga pagasta darbinieki nevēlas skatīt „nāves ieleju” – nedzīvo atsegtā krasta ainavu. „Lai labāk guļ apglabāts atmiņās,” teic pagasta pārvaldniece Aina Ķīse.

Kasjauns.lv/Foto: zudusilatvija.lv