Laukos cilvēki paliek bez ģimenes ārstiem

Ģimenes ārsti vēlas strādāt pilsētās vai Pierīgā, kur var savākt pietiekamu pacientu skaitu, lai ārsts varētu izdzīvot. Lauku pagastos iedzīvotāju skaits nav tik liels, kā arī ārstiem strādāt ir grūtāk – pacienti nedzīvo kompakti, mājas vizītēs jādodas uz attālām viensētām, līdz kurām bieži vien pat nav normāls ceļš; jāiztiek bez slimnīcām un veselības centriem, kur pieejama speciālistu konsultācija. Arī sadzīves apstākļi nav spoži. Ja pagasts spēj piedāvāt idillisku lauku ainavu, tad ārsta dzīvesbiedram darbu atrast bieži vien nav iespējams, tāpat arī bērniem ir mazākas iespējas iegūt izglītību vai apmeklēt bērnudārzu, kā tas ir pilsētās.

Pagastos, kur nav ģimenes ārsta, izlīdzas ar feldšerpunktu, kurā ir zemākas kvalifikācijas speciālisti – ārstu palīgi, vai arī nākas paļauties uz pagaidu risinājumiem – pāris reižu nedēļā pie iedzīvotājiem uz dažu stundu pieņemšanu atbrauc kaimiņu pilsētu vai pagastu ģimenes ārsti, raksta laikraksts „Diena”.

Burtnieku novada Matīšu pagastā izveidojusies diezgan neapskaužama situācija kopš pagājušā gada sākuma, kad savu praksi tur slēdza ilggadējā ģimenes ārste Inese Gabrāne. Viņas pēctecis amatā Matīšos nostrādāja deviņus mēnešus, un nu kopš februāra ģimenes ārstu vēl joprojām nav izdevies atrast.

Kad ģimenes ārsti jāvilina darbā uz attālām Latvijas vietām un jāraksta darba sludinājums, allaž ļoti formālais Nacionālais veselības dienests (NVD) atļaujas mazliet brīvāk atraisīt kaklasaiti un darba sludinājums pat skan kā tūrisma aģentūras piedāvājums. Piemēram, Matīšu pagasta sludinājumā rakstīts: „Viena no visskaistākajām vietām Vidzemē, šeit ir daudz apskates objektu un ainavisku vietu.” Tomēr interese par šo vakanci praktiski ir nulle.

Ģimenes ārsti bēg, pacienti pašķīst uz visām pusēm

Pēdējais ģimenes ārsts Vadims Serafimovs Matīšus pameta 1. februārī, nostrādājis tikai deviņus mēnešus. Matīšu pagasta pārvaldes vadītāja Anita Grīnšteine pat īsti nezinot, kādēļ viņš pēkšņi pieņēmis šādu lēmumu. Serafimova stāstītais gan liecina par pagastā piedzīvotu smagu vilšanos. Pirms viņa Matīšos par pacientiem rūpējās ģimenes ārste Gabrāne, kura te bija strādājusi kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito  gadu otrās puses. Viņa savu praksi slēdza 2011. gada sākumā. Izsīkusi un pārstrādājusies divos pagastos – tā „Dienai” saka viņa pati. Tagad pagastā nav sava ģimenes ārsta. Divreiz nedēļā šurp uz dažām stundām atbrauc divas ģimenes ārstes no Mazsalacas.

Iepriekšējam pagasta ģimenes ārstam Serafimovam, strādājot divos pagastos, bija mazāk par 700 pacientu, bet Gabrānei bija 1600. Kad Serafimovs Matīšos ieradies, pacienti jau bija pašķīduši uz visām pusēm – daļa pierakstījušies pie pagaidu ārstēm, kas pacientus pieņēma pēc Gabrānes aiziešanas, bet vēlāk vēl daļa pacientu pierakstījušies pie Gabrānes, kura sāka strādāt Valmierā.

Serafimovs telefona sarunā ar „Dienu” teica, ka Matīšos ar pacientiem darbs esot vedies labi, taču „viss jau ir naudā”. Problēmas bijušas sadarbībā ar pašvaldību. „Solīt jau viņi daudz man solīja, bet pēc tam solīto ņēma atpakaļ,” viņš nopūšas. Dzīvoklis kopā ar apkuri esot izmaksājis dārgāk nekā viņa dzīvoklis Rīgā. Vēl arī atklājies, ka bērnudārzs Matīšos strādā tikai līdz pēcpusdienai. „Sieva nevarēja strādāt, viņai bija jābūt mājās kopā ar bērnu,” viņš saka. Matīšos darba sievai nebija, bet Valmierā atrasto darbu nācās atteikt.

Tikmēr Matīši ļoti gaida ģimenes ārstu. Pagasta pārvaldniece Grīnšteine teic, ka ģimenes ārstu neizdodas pievilināt, pat viņam piedāvājos četristabu dzīvokli: „Tas ir labiekārtots, ir centrālā apkure, īres maksa ir samērā zema.” Otrs labums ir transporta kompensācija – 50 latu, lai ģimenes ārsts varētu izbraukāt mājas vizītēs. Vairāk bonusu gan pašvaldība ģimenes ārstam nevarot piedāvāt.

Matīšu iedzīvotāja Natālija par dzīvi bez ģimenes ārsta saka: „Katrs nu grozās, kā var. Ja bērns, skolnieks, saslimst, tad skrienam uz aptieku, ja temperatūra – tad saucam ātros. Sešpadsmit gadu vecajai meitai bija temperatūra 40 grādu, angīna, iekaisums. Atbrauca ātrie, sašpricēja, izrakstīja zāles. Un tad teica – meklējiet ģimenes ārstu, bet kur tad mēs varējām meklēt?”

Lauku pagastos sāks „izmirt” ģimenes ārstu prakses

Pašlaik gan vairāki desmiti Latvijas ģimenes ārstu gaida rindā cerībā uz brīvām prakses vietām. Taču rindā gaidītāji, kas visbiežāk paši jau strādā, cer, ka atbrīvosies prakses vietas Rīgā un Pierīgā, ne jau attālos pagastos, uz kuriem vairākums nevēlas doties. Balto plankumu – pagasti bez saviem ģimenes ārstiem vai tikai ar feldšerpunktiem – pagaidām Latvijas kartē ir maz, saka Veselības ministrijā, taču tas ir tikai sākums.

Problemātiska aina paveras, arī lūkojoties ģimenes ārsta acīm. Viņam jārēķinās, ka laukos, kur ir mazs iedzīvotāju blīvums, būs daudz grūtāk savākt pacientu skaitu, darba pienākumu būs vairāk, vairāk ielaistu slimību un sociālo problēmu, zemāka iedzīvotāju maksātspēja par mājas vizītēm. Sievai vai vīram pagastā var neatrasties darbs, bērniem – bērnudārzs.

Uz jautājumu, kāpēc uz laukiem ģimenes ārsti nevēlas pārcelties, veselības ministre Ingrīda Circene gan atbild: „Domāju, tā nav tikai nauda. Lielākā problēma – daudzi negrib dzīvot laukos, jo izauguši pilsētā, tur viņiem, iespējams, ir savs dzīvoklis, ģimene.”

„Pirmais: jābūt finansiālam stimulam – piemaksām no valsts, lai ārsts brauktu strādāt uz perifēriju, tā ir visas pasaules pieredze,” „Dienai” teica Dana Misiņa, kura 2011. gada vasarā absolvēja rezidentūru Rīgas Stradiņa universitātē un tagad ir ģimenes ārste  Rīgā. Otrajā vietā, viņasprāt, ir katra cilvēka motivācija vispār mainīt dzīvesvietu.

Viens no iemesliem, kādēļ jaunie ģimenes ārsti nealkst strādāt laukos, ir bažas, ka, nonākot jaunā vietā, viņi nespēs savākt pietiekami lielu pacientu loku, līdz ar to tikpat kā neko nenopelnīs, uzskata Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska, jo ģimenes ārsta ienākumi ir tieši atkarīgi no pacientu skaita.