Latvijā uz 500 cilvēkiem - viena „točka”. Latviešu nacionālās žūpības īpatnības

Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis kārtējo reizi nav turējis mēli aiz zobiem un asi un asprātīgi izteicies. Šoreiz intervijā „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” par Latviju pārņēmušo dzeršanas ligu un latviešu nacionālajām pļēgurošanas īpatnībām.

2011. gadā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes devušās 67 792 izsaukumos pie iedzīvotājiem alkohola apreibumā vai abstinences stāvoklī, stāsta Apinis. To vidū bija 1147 bērni vecumā līdz 18 gadiem. No 2011. gada 67 792 „šņabja izsaukumiem” 28 728 bija traumas un saindēšanās ar alkoholu, 10 063 – psihozes un uzvedības traucējumi, 1896 – aizkuņģa dziedzera akūts iekaisums, 3383 – alkohola abstinences sindromi, 2568 – alkohola epilepsijas. „Kamēr vienā novada galā ātrās palīdzības brigāde skalo dzērāja kuņģi, otrā vairs nevar laikus paspēt uz smagu nelaimes gadījumu,” piebilst Apinis.

Vienlaikus viņš kritizē Veselības ministrijas nespēju ierobežot žūpību: „Līdz šim Veselības ministrijas meitenes pret alkoholu un tabaku virzīto politiku kūrēja atbilstoši sabiedrības interesēm. Straujā viedokļu maiņa, pilnīga izdabāšana alkohola ražotāju un tirgotāju interesēm ir tik pārsteidzoša, ka liek papildus pētīt šādas rīcības motivāciju. Šķiet, ka uz ierēdnēm izdarīts politisks vai administratīvs spiediens. Pieļauju, ka viņas kaut kā ietekmējuši alkohola ražotāji vai tirgotāju pārstāvji. Pretējā gadījumā amatpersonas ir koruptīvi iesaistījušās ieinteresētās puses aizstāvībā. Esmu publiski lūdzis valsts sekretāru izpētīt šo jautājumu, jo pilnīgi iespējams, ka ierēdnes ir pakļautas draudiem, agresijai un cita veida ietekmei. Ja tā, tad mūsu uzdevums ir informēt par to tiesībsargājošās iestādes. Ļoti ceru, ka nav taisnība maniem informācijas avotiem, kas apgalvo, ka tieši veselības ministre Ingrīda Circene esot tā, kura veic spiedienu, lobējot alkohola ražotājus un tirgotājus...”

Pēc Apiņa domām, alkohola ražotāju ietekme Veselības ministrijā izpaužas, piemēram, tajā, ka Alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plānā turpmāk nav paredzēts grādīgo dzērienu reklāmas aizliegums drukātajos medijos un vides reklāmās. Arī televīzijai tiks atcelts laika tabu alkohola popularizēšanā.

Gadā nodokļu maksātājs 70 latus noskaita alkoholisma seku likvidēšanai

Alkoholisma sērgai ir arī ekonomiska ietekme. Apinis saka: „Pudele šņabja saīsina darba dienu tieši par astoņām stundām. Tātad alkoholisms noteikti ir ekonomiska problēma. Šī būs atbildes pragmatiskā puse. Bet neaizmirsīsim arī problēmas cilvēcisko aspektu, ko ietver alkoholisma statistika. Tie ir 40% ceļu satiksmes nelaimes gadījumos mirušo; 80% noslīkušo; 60% ugunsgrēkos bojāgājušo; 50% pašnāvībās mirušo; 40% nosalušo; 30% slepkavību upuru un arī cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas, kurus parasti beigtus atrod kāpņu telpās un vārtu vietās. Savukārt, no medicīnas viedokļa raugoties, alkohola radīto slimību dēļ Latvijā mirst ap 16% ļaužu. Protams, arī šai statistikai ir ekonomiskais aspekts, jo viņu ārstēšanai mēs gadā tērējam vismaz 60 miljonus latu. Tātad katrs nodokļu maksātājs noskaita 70 latus gadā tikai un vienīgi dzeršanas sekām.”

Tāpat Latvijā, pēc Apiņa domām, gandrīz nekas netiek darīts, lai ierobežotu nelagālā alkohola izplatību.

„Latvijā uz 500 cilvēkiem ir viena točka. Tāda darbojas katrā ciemā un pilsētā, kurā ir policists. Jautājums: vai policists zina, kur atrodas točka? Latvijas Ārstu biedrība nevar iznīdēt šādas nelegālās tirgotavas. Ar to būtu jānodarbojas Iekšlietu ministrijai. Diemžēl šobrīd policija ir absolūti korumpēta un reālās aktivitātēs nelegālā alkohola ierobežošanā neiesaistās.

Nekādas reakcijas. Visur Rīgā darbojas šīs bodes, kur cauru diennakti tirgo lejamo alkoholu, vienkārši atskrūvējot pudelei vāku. Šajās iestādēs ne reizi nav sastādīts protokols par alkohola tirdzniecību jauniešiem un likumdošanas pārkāpumiem.

Latvijā pēdējos gados atļauts savām vajadzībām tecināt kandžu. Neviens jau nav definējis, ko nozīmē – savām vajadzībām un kā to kontrolēt. Sauksim lietas īstajos vārdos: viesu nams, kura lepnākais pienesums ir paštecināts brūvējums, ir dzertuve. Pieļauju, ka vienā gadījumā no pieciem kandžas tecinātāji gatavo produktu bez metilspirta piedevām un fūzeļiem, bet vismaz 80% gadījumu tiek ražota lēna nāve. Tiesa, arī rūpnieciski fabricēta alkohola vidū pietiekami daudz ir kandžas. Turklāt veikalos vismaz 10% stiprā alkohola ir viltojumi.”

Latviešu žūpības nacionālās savdabības

Apinis „Neatkarīgajā Rīta Avīzē” uzskaita mūsu īpatnējās dzeršanas tradīcijas. Lūk, dažas:

* Pie galda sēzdamies, latvietis sūdzas: man ir kuņģa čūla, sastrutojis zobs, angīna, urīnpūšļa iekaisums, un tāpēc es nevaru dzert alu un vīnu, no tiem viss pūžņo. Varu lietot tikai tīru mantu. Tādēļ ārstniecībai latvieši lieto šņabi – gan ārīgi, gan iekšķīgi.  Kamdēļ latvieši tik ļoti tic alkohola ārstnieciskajam efektam? Tāpēc, ka latvietis šņabi mīl...

* Šņabis Latvijā ir ražots rūpnīcā vai privāti mežmalā. Pēc etiķetes vienu no otra neatšķirt. Kas ir kas, var pateikt tikai nākamās dienas rītā (pēc tā, cik stipri sāp galva).

* Nereti spirtu ražo pēc senču receptēm – raudzējot un tvaicējot graudus, cukurbietes, konfektes (vai vienkārši koka dēļus). Šādam brandavam parasti dod patriotiskus nosaukumus – Latgalīte, Kurzemīte, Dzimtenīte...

* Fabrikas šņabis tiek ražots ar dažādiem cēliem nosaukumiem (uz etiķetes lasāms, ka pēc senām receptēm). Sava dzira dziesmu svētkiem, sava – Rīgas „Dinamo” faniem, cita – bērna iemidzināšanai, šūpuļdziesmu dziedot...

* Vislabprātāk letiņš pērk lielu pudeli par mazu cenu (bet vēlams ar tautiski simbolisku etiķeti).

* Zināma latviešu nacionālā promile – ēvalds. To aprēķina pēc formulas: litrs reiz grāds, dalīts ar latu. Tādējādi normāls puspolšs par četriem latiem atbilst pieciem ēvaldiem (0,5x40:4).

* Pēc dzeršanas latvietis parasti sēžas pie stūres, jo tad brauc daudz ātrāk un profesionālāk nekā pirms alkohola lietošanas.

* Ja latvietis pie viena galda dzer kopā ar krievu tautības cilvēku, ukraini, ebreju, igauni vai afroamerikāni, latvju bāleliņš parasti kļūst internacionālists un antirasists. Viņš dzied krievu dziesmas, iestājas par Baltijas vienotību, aktīvi nosoda antisemītismu, un sirsnīgi priecājas, ka Amerikā studējošā meita varētu dāvāt viņam melnādainu znotu.

* Ja latvietis šņabi dzer kopā ar latvieti, viņš kļūst īstens nacionālists, ko parasti pierāda, stāstot sīkriebeklīgas anekdotes par krieviem, ukraiņiem, igauņiem, žīdiem un nēģeriem.