Nepopulāri? Bet svētīgi!

Valsts kā gādīga mamma – ai, kā mums tas patiktu! Godīga, uzmundrinoša un stingra. Bet reizē arī piedodoša, žēlojoša. Tāda, kas apmīļo arī katru savu bērnu, kam varbūt tajā mirklī nav paveicies. Nu, ne jau fiziski paņemot klēpī, bet finansiāli. Gan pabalstus un pensijas dāsni maksājot, gan nodokļu atlaides sagādājot un kvalificētus dakterus, kā arī cita veida speciālistu savu iedzīvotāju labklājībai algojot.

Šos ideālus dzīvē mēģināja ieviest Padomju Savienība, bet tas darbojās vien, ja mātei - Dzimtenei bija divas sejas – viena, bezmaksas medicīnu dalot un subsidējot daudzas cilvēkiem vajadzīgās preces, no maizes līdz apkurei. Otra bija varmākas, skopules un laupītājas seja. Maksājot algās grašus, veikalos pa retam „izmetot” kādu deficītu, piemēram, olas, pēc kurām padomijas pilsoņi stāvēja vairāku stundu garās rindās. Neļaujot braukt uz ārzemēm. Par ārzemju precēm varēja vien sapņot – nekas cits neatlika, kā pirkt padomijā ražoto. Bieži vien šausmīgas kvalitātes.

Drusku labāk gan klājās melnstrādniekiem – šķirai, ar kuru atbalstu šī iekārta tika radīta. Gan algas bija lielākas kā inteliģentiem, gan darbs bija katram dzērājam un deģenerātam – priekšniecībai bija jāauklējas ar viņiem, un darbavietas varēja mainīt, cik tīk.

Dzelzs lēdija – tā dēvēja Lielbritānijas premjerministri Margaretu Tečeri. Viņa savā augstajā amatā tika 1979. gadā pēc konservatīvo uzvaras vēlēšanās. Bet viņa nerāvās pēc amata. Viņa gribēja darīt savai valstij labāko. Sarežģītā laikā. Arodbiedrību streiki un nemieri valsti bija novājinājuši. Daudzi bija gatavi, izdabājot cilvēku vēlmēm pēc gādīgās valsts – mammas, vairot savu popularitāti.

Tečere nebija mīļā visu žēlojošā mamma un uz kompromisiem neielaidās. Nepopulāri lēmumi nākotnes un nācijas pašapziņas celšanai – tas bija viņas stils vienpadsmit gadus. Arī vēlme ieviest galvasnaudas nodokli – katram, neatkarīgi no mantiskā stāvokļa, vienādu maksājumu. Ieviešanas brīdī nepopulāri, bet ilgtermiņā tas stiprinātu nāciju. Žēlojamo nabadziņu poza vairs nebūtu izdevīga, un katram būtu jādomā, kā pelnīt tik, lai godīgi savu daļu valsts kopējā katlā iemaksāt.  

Arī Latvijā paredzēta „galvas nodokļa” variācija – veselības nodoklis. 20 lati no katra, izņemot pensionārus, bērnus un invalīdus. Ja nebūs nomaksāts, valsts uz sava rēķina sniegs vien neatliekamo palīdzību. Un nebūs vairs nekādas labās mammas, kas visvairāk piemaksā tiem, kas vismazāk kopējā nodokļu katlā pienesuši. Domājams, tas cels mūsu valstisko veselību.

Kad dzima mūsu valsts, pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā vidusšķiras pilsoņi pat ziedoja zeltu un dārglietas valsts vajadzībām. Tas bija un joprojām ir cienījami. Tagad daudzi domā, kā apšmaukt valsti ar nodokļiem un vairāk paņemt. Aprēķināts, ka apmēram 38 līdz 40% Latvijā nodarbināto strādā nelegāli. Statistika liecina, ka atvaļinājumu laikā un garajās brīvdienās pieaug to ārstniecības iestāžu klientu skaits, kuri uz brīdi atgriezušies Latvijā, lai ārstētos. Likumsakarīgi, ka viņi Latvijā nodokļus nemaksā, bet pakalpojumu saņem pilnā apmērā. Tas nav godīgi pret tiem, kuri strādā Latvijā un maksā nodokļus.

Tiem, kas strādā un pelna liekākos nodokļus valstij, šobrīd slimnīcas un cita medicīna pienākas tikpat, cik tiem, kas nodokļus nav maksājuši. Izlikties par nabaga bezdarbnieku ir izdevīgi. Un modē ir lamāt valsti – mazas pensijas, slimnīcā medmāsiņa savā skrējienā vien uz mirkli pie slimnieku gultas piestāj. Nu, tad kungi – nodokļu nemaksātāji – iedomājaties, ka par veselības aprūpi ir samaksājuši ne vien puse, bet visi darbaspējīgie. Iedomājaties, ka medmāsiņu ir divreiz vairāk, visu valsts apmaksāto labumu divreiz vairāk.

Jā, šajā mirklī nemaksāt nodokļus ir izdevīgi. Izdevīgi būt grūtdienim, jo tad pat pabalstu var izplēst. Bet tas ir graujoši. Savai pašapziņai, nācijas pašapziņai un galu galā valstij.

Valstij tomēr kaut kādā ziņā jābūt kā mātei. Ne tai, kas bezjēgā žēlo čīkstētājus, bet uzmundrinoši saka – tu vari! Tādai mātei, kas izvirza saviem bērniem augstas prasības un kalpo ne šībrīža mazuļu kaprīzēm, bet pašcieņas un labklājības pilnai nākotnei.