Cik maksā ērce? Un cik - Eiropas aizliegums?

Esot taču dārgas, mierinoši skaidro informācijas centra darbiniece Latvijas Infektoloģijas centrā. „Vai zārks būs lētāk?” ironiski vaicā mans vīrs, kurš no savas kabatas bija gatavs segt zāļu iegādi. Ko darīt? Neko, spiesta atzīt kundze... Un cenšas uzmundrināt, ka encefalītu ārstē uz valsts rēķina.

Nomierinoši un uzmundrinoši vārdi imūnglobulīna vietā – tā pēdējos gados rūpējas par ērču sakostajiem, nepotētajiem. Tomēr ar ērču encefalītu saslimušo skaits trīskāršojas.

Un es negribu šobrīd neko dzirdēt par ērču encefalīta slimniekiem, kas bijuši tuvu nāvei vai miruši, par encefalītu izslimojušiem, kuri gadiem jūt slimības sekas. Jo nu jau 3 gadus Latvijā nav iespējams saņemt pretērču encefalīta imūnglobulīnu. Jo es ceru pēc savas sastapšanās ar ērci iekļūt laimīgo skaitā, kurus slimība neskars. Cītīgi dzeru ārstes ieteikto C vitamīnu un uz vīra bažīgo skatienu atsmeju: „Neceri, nemiršu!”

Tas nav stāsts par naudas trūkumu valsts maciņā, jo par imūnglobulīnu maksāja paši pacienti. Tagad šī iespēja ir atņemta. Neesi vakcinējies – pats vainīgs. „Tikai katrs trešais saslimst. Daudzi izslimo viegli,” nomierinoši stāsta ārste, un man ļoti gribas ticēt, ka izsprukšu cauri sveikā. Es ar steigu aizmirstu, ka 2010. gadā ar ērču encefalītu saslimuši 495 Latvijas iedzīvotāji, bet pērn 429. Jo man nav citas izejas kā uzticēties ārstes optimistiskajiem mierinājumiem. Un ārstei nav citas izejas, kā mani mierināt. Galu galā uztraukumi var iedragāt mana organisma dabiskās aizsargspējas.

Imūnglobulīnu ražo Krievijā. Mēnesi pēc ērces koduma tas nodrošina pacientam imunitāti pret smago smadzeņu apvalku iekaisumu. Zāles bija dārgas – vairāk nekā lats par vienu kilogramu svara. Smagākam cilvēkam vairāk nekā 100 lati par poti, sīkāks, kalsnāks varbūt ar 60 latiem tiktu cauri. Protams, izdevīgāk ir katru ziemu vakcinēties pret šo kaiti, bet bija arī iespēja par naudu novērst savas aizmāršības sekas. Tagad vairs ne. Un īsti nav skaidrs, kam tas ir izdevīgi un kāpēc šī iespēja nu ir atņemta.

Ir trīs argumenti, kuri mani tā arī nespēj pārliecināt, ka  aizliegums Latvijā tirgot imūnglobulīnu ir pacientu un Latvijas valsts labā.

Pirmais: zāles esot dārgas. Bet ļaujiet taču to izlemt cilvēkiem, kas tās tomēr vēlas iegādāties par personīgo naudu arī par šo cenu. Slimošana ar ērču encefalītu noteikti ir daudz dārgāka, gan valstij, gan pašam.

Otrais arguments: tā nav pietiekami efektīva metode, jo atkārtota ērces koduma gadījumā atkal būs plaši jāatver maks un jāmaksā par šīm zālēm. Protams, efektīvāk ir laikus vakcinēties. Bet ļaujiet taču par savu naudu lietot šīs zāles aizmāršīgajiem! Ticiet, no pieredzes zināms – nav labāka pamudinājuma ziemā atcerēties par nepieciešamību vakcinēties, kā iepriekšējā vasarā samaksātie 100 lati. Bet šis motivācijas pasākums nu nācijai ir atņemts.

Trešais arguments: Eiropas Savienība prasa. Dzelžains un pamatīgs kā ceļa rullis. Ja reiz Krievijā ražotais medikaments nav izturējis Eiropas ierēdņu atzīšanu pirmo divu argumentu dēļ, tad ar visu likumdošanas spēku to izpildām.

Tikai tad rodas jautājums – Eiropas Savienība ir Latvijas, vai Latvija tikai Eiropas Savienības ērtībām? Tas pat vairs nav stāsts par atsevišķu cilvēku vēlmi par savu naudu nopirkt zāles. Tas ir stāsts par sekām, ko zāles nedabūjušie atstās uz mūsu kopējo valsts maku.

Ja līdz 2009. gadam, kad bija iespējams iegādāties imūnglobulīnu, ik gadu reģistrēja apmēram 150 saslimšanas ar encefalītu, tad nākamajos gadus šis skaits ir trīskāršojies.

Kas notiks ar tiem, kurus vairs nav iespējams ar imūnglobulīnu pasargāt no saslimšanas? Ne visi, protams, nokļūs intensīvās terapijas palātās, kur viena diena no valsts līdzekļiem prasa vismaz 200 latu. Desmit dienas – 2000 latu. Pareizinām vēl ar slimnieku skaitu. Varbūt Eiropas mērogos skatoties tas ir sīkums. Nu, tad iedodiet šo „sīkumu” patiešām tur, kur vajag, nevis ar absurdiem likumiem veiciniet nevajadzīgas naudas šķērdēšanas iespējas!

Protams, Eiropai ir savas intereses – šis aizliegums veicinājis rietumu pasaulē ražoto zāļu noietu un tātad arī Eiropas turīguma pieaugumu, vismaz farmācijas nozarē. Citos līdzīgos gadījumos pieticis vien pārorientēties uz analogām, Eiropā ražotām zālēm, varbūt mazliet dārgākām, varbūt pēc stingrākiem kvalitātes kritērijiem ražotām. Bet šoreiz tas nedarbojas — nav rietumu pasaulē tādu zāļu.

Varam jau ar visu sirdi, dvēseli un likumdošanu būt Eiropā, taču ar mežainumu un ērcēm esam tuvāki Krievijai. Arī ar niknāko ērču encefalīta variantu, kas savulaik atvazāts no Sibīrijas austrumiem ar jenotsuņiem. Ja Krievijā ar tās plašajiem mežiem un daudzajām ērcēm ražo labu medikamentu ērču sakostajiem, tad kāda Eiropas suņa pēc mums par savu naudu to liegts iegādāties?

P.s. Savai ērcei par Ls 10.97 pasūtīju analīzes. Pēc diennakti ilga satraukuma uzzināju, ka mana ērce bijusi laba – bez ērču encefalītu izraisošā vīrusa.