Edmunds Frīdvalds: par „Pussy Riot” un Kombuļu Inesi
Rakstnieks Edmunds Frīdvalds portālā www.satori.lv publicējis rakstu, kas liek aizdomāties par brīvības un līdzjūtības izpratni mūsu pašu mājās.
Pārpublicējam ar laipnu satori.lv redakcijas atļauju.
Ģeogrāfiskās platības vai kultūrvides mērogus Krievijā un Latvijā salīdzināt grūti. Parādības, kas gūst rezonansi Krievijas publiskajā telpā, ir kā simtkārtīgs pie mums notiekošā palielinājums, tomēr, neraugoties uz mediju un ziņu sekotāju reakcijas dinamikas mērogu kosmiskajām atšķirībām, analoģijas un paralēles saskatīt nav grūti. Vajag tikai rakt.
Aiz pašu robežām notiekošo esam pieraduši vērtēt vērienīgu spriedumu formā, kamēr vien nicīgi pasmīnam (labākajā gadījumā), ja ar līdzīgiem precedentiem saskaramies šaipus robežas. Īpaši ja notikumā ierauto personu tēls sabiedrības apziņā jau paspējis apaugt neviennozīmīgiem stereotipiem.
Vēl jo vairāk smīnam vai izrādām pilnīgu vienaldzību, ja mīti un stereotipi, kas apvij ķibelē vai slavas zenītā nonākušo personu, nav glaimojoši mūsu izpratnei par labo gaumi, veselo saprātu – tādā gadījumā cietušo vai uzvarētāju esam gatavi sist krustā, nedodot apsūdzētajam tiesības pat izteikt pēdējo vēlēšanos vai aizstāvēšanas runu, tīši nepamanot apstākļus, kuru sakritības dēļ viena vai otra ziņa iemirdzējusies pie publiskās telpas griestiem, izgaismojot laukuma vidū izgrūsto vaininieku. Gaismas kā likums šādos gadījumos izvietotas tā, lai komfortablā ēnā paliktu visi blakusapstākļi, kuru dēļ kādu bez šaubīšanās uzskatām par vainīgo un pelnījuši sabiedrisko nopēlumu vai pat juridiskas represijas.
Izsakām kvēlu līdzjūtību Irānas zemestrīcē bojāgājušajiem vai tiem, kas cietuši kuģa avārijā pie Itālijas krastiem, tai pašā laikā mūs nesatrauc ziņa par kaimiņos dzīvojošo daudzbērnu ģimeni, kura izlikta no dzīvokļa, viņu iedzīvi tiešā nozīmē izmetot uz ielas. Par tādiem sakām – neveixminieki, paši vien vainīgi, ka nemaxā īri, neprot atrast labi apmaxātu darbu, līdz aizsvilstamies tiktāl, ka cietušā personā sākam sazīmēt pat sabiedrības drošībai un morālajai bīstamu kaitnieku, kas pelnījis nomētāšanu ar akmeņiem.
Bet nu par daudz konkrētākiem piemēriem, kuru salīdzinājums iepriekš pausto, šķiet, spilgti ilustrē. Abu piemēru mērogi ir nesalīdzināmi, tomēr tik vienāda ir to būtība. Vispirms jau par mērogos lielāko, proti – ažiotāžu, kuru izraisījušas krievu punk beibes „Pussy Riot” un pret viņām vērstās Putina politiskā režīma represijas. Ziņas par viņu tiesas gaitas norisi ik dienu lutina ar jauniem pavērsieniem, viņu atbalstītāji, tostarp arī es, kā mācēdami paužam savu pilsonisko nostāju, izsakot atbalstu Putina režīma ķīlniecēm, kuru lietas izmeklēšana jau sāk atgādināt viduslaiku raganu prāvu (kāds no "cietušās" puses advokātiem meitenes vaino sakaros ar sātanu, slepenajām brālībām un norāda arī uz viņu iespējamo netiešo līdzdalību 11. septembra dvīņu torņu nojaukšanā).
Protams, nav jau tā, ka atbalstu pauž visi. Vairums rēno latviešu uzskata, ka „Pussy Riot” mēģinājums sākt dialogu par sabiedrībā un politikā notiekošo nav uzskatāms par dialogu, jo dialogs rēnā latvieša apziņā nozīmē šlipsainu kungu pārrunas pie apaļā galda, ievērojot lietišķo etiķeti un slēpjot piedurknē trumpjus.
Nerunājot jau par to sabiedrības daļu, kurai jautājums „vai to vispār var saukt par māxlu?” allaž ir uz mēles gala līdzās kādiem četriem pieciem standartjautājumiem, kuri neparedz atbildi, bet saknē iznīcina jautājuma objektu, visus objektīvos pretargumentus piedēvējot Maskavas rokai, sorosītiem, masoniem un citiem mūsdienu folkloras negatīvajiem tēliem. Katrā ziņā ir ažiotāža, ir divas pretēji domājošas nometnes, ir viedokļu sadursmes – process notiek.
Un tagad nolaižamies zemākos ūdeņos, kur lielgabalu zalves skan klusāk un tēli šķiet blāvāki, tādēļ labākajā gadījumā izpelnās vienīgi dzeltenās preses uzmanību un rada jautrību sabiedrības daļā, kurai vienmēr par visu ir gatavs viedoklis. Tikmēr pārējā sabiedrības daļa to vispār nepamana, jo uzskata zem sava goda iedziļināties dzeltenās preses ziņās, lai gan arī tajās reizi pa reizei netrūxt vielas pārdomām par vārda un izpausmes brīvību, par tiesībām uz savu privāto dzīvi un, galu galā, tiesības uz savu ķermeni.
Kā pirmais pieturas punkts prātā nāk pret Katrīnu Neiburgu ierosinātā lieta, kurai punktu neizdodas pielikt tādēļ vien, ka trūxtot expertu, kas palīdzētu viņas nevainīgajā māxlas darbā saskatīt nozieguma saturu. Bet laižamies vēl dziļāk pie daudz nesenākiem precedentiem. Un, ja konkrētāk, tad stāsts ir par Inesi Saulīti, tautā dēvētu par Kombuļu Inesi, un viņas lixtām.
Atšķirībā no "Pussy Riot", viņas darbībai nav politisku vai estētisku motīvu, savas nevaldāmās dabas dēļ viņa paspējusi iemantot anekdotisku slavu, bet ne vairāk. Viedoklis attiecībā uz minēto personu parasti ir vai nu viens – un tas līdzinās psihiatra diagnozei, kura mijas ar personisku nepatiku –, vai arī tā nav vispār. Piemirstot to, ka arī šādus cilvēkus mēdz vajāt represijas, un pūlis pieprasa melnās avs nolinčošanu tautas ideālu (kurus parasti neviens uzjautāts tā arī nespēj definēt) vārdā.
Kas tad ir noticis ar bēdīgi slaveno Inesi? Pagaidām nav zināms, kā viss beidzies, taču aptuvenās līnijās, pēc mediju sniegtās skopās informācijas, ir skaidrs, ar ko viss sācies. 31. jūlijā Inese kopā ar saviem bērniem devusies uz Lietuvu, pieļaujot iespēju vairs neatgriezties Latvijā.
Par iemeslu minēta bāriņtiesas sociālās darbinieces izteiktā nepieciešamība pieņemt bargas sankcijas par Ineses Saulītes it kā amorālo uzvedību publiskajā telpā, šajā gadījumā runa bijusi par kailfoto sēriju, kas tapusi Sanda Kiopa videoklipa veidošanas laikā (foto šeit: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/89416/kombulu-inesei-par-kailskatiem-rigas-ielas-draud-atnemt-bernus).
Argumentācijas vietā sociālie darbinieki ķērušies pie smagās artilērijas, skaidri un gaiši paziņojot vainīgajai, ka viņa ir neglīta un tā dēļ cietīšot viņas bērni. Neizslēdzu iespēju, ka Priekules bāriņtiesas darbinieces patiešām ir izsmalcinātas estētes ar rūpīgi izkristalizējušos izpratni par skaisto un neglīto, taču tai pašā laikā viegli iedomāties, ka, pateicoties savai ārienei, Inese varētu kļūt par mūzu kāda cita estēta – Odrija Bērdslija darbiem.
Protams, var atšķirties arī rūdītu estētu viedokļi un savstarpēji konfliktēt, tomēr gribas šaubīties, vai māxliniecisko kritēriju izvēle ir bāriņtiesas kompetencē un vai šāda argumentācija ir pietiekama radikālu lēmumu pieņemšanai. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā apsūdzamās pašas sacīto, ka viņas aktivitātes medijos ir apstākļu spiesta nepieciešamība, lai finansiāli nodrošinātu šos pašus bērnus, kurus viņai draud atņemt.
Priekules bāriņtiesas priekšsēdētāja Olga Niedola gan cenšas kliedēt bažas, apgalvojot, ka likumdošana nepieļauj šāda lēmuma pieņemšanu, ņemot vērā baltiem diegiem šūtās apsūdzības saturu. Cerēsim, ka viņai taisnība, taču konflikts ir noticis, likuma pārstāvji ir apšaubījuši kādas personas tiesības uz izpausmes brīvību, ir izteikti draudi pieņemt galējos mērus, ir cilvēx, kas cietis aizvainojumu.
Taču šeit ir Latvija, Inese nav revolucionāre, bet zobgalīgu sarunu tēma virtuvē. Par viņas tiesībām sadursmē ar likuma pārstāvjiem neblogo un netwīto vietējie aktīvisti, viņas gadījumā paust atbalstu neierodas Madonna, ārzemju žurnālisti nesteidzas intervēt likuma otrā pusē nonākušo personu, bet tie, kuri seko dzeltenajai presei un cītīgi komentē visus jaunumus, savu vienmēr gatavo spriedumu, kas no sociālo darbinieču izteikumiem atšķiras vienīgi sīkās, no katra samaitātības pakāpes atkarīgās niansēs, jau darījuši zināmu un tai pašā mirklī aizmirsuši par to, lai mestos komentēt kādu no nākamajiem jaunumiem.
Daudzi par šo incidentu vispār neko nav dzirdējuši, citiem sirdī varbūt Ineses žēl, taču no vēlēšanās publiski atbalstīt viņas tiesības uz privāto dzīvi attur bailes pašiem tikt apsūdzētiem sliktas gaumes grēkā. Un tas nekas, ja, atšķiroties vēriena ziņā, šis gadījums būtībā ir sāpīgi līdzīgs skumjajam stāstam par „Pussy Riot” neapskaužamo likteni. Jo tā taču ir tikai Kombuļu Inese!
Savu viedokli par Ineses Saulītes daiļrades u. c. aktivitāšu kvalitātēm paturēšu pie sevis, jo nevēlos, lai manu attiexmi, izvērtējot konfliktā ar likumu un tā pārstāvjiem nonākušas personas tiesības, ietekmētu manas muzikālās vai literārās prioritātes. Baidoties tikt apsūdzēts bezgaumībā, nevēlos kļūt akls pret parādībām, kuras notiek tepat līdzās un, lai arī mērogu ziņā nevar būt salīdzināmas ar starptautiskām sensācijām, pāridarījuma mērogs nav mērāms reitingu izteixmēs. Arī tad, ja tā ir tikai Kombuļu Inese.
Nepametot komforta zonu, ērtāk paust atbalstu Tibetas brīvībai, nosodījumu Lukašenko politikai, fanot par olimpiādi, bet vismaz pīppauzēs, sēžot pie loga un raugoties uz bomžiem, kuri atkritumu konteineros meklē svešu pusdienu pabiras, var uz brīdi piemirst tālos Himalajus un iedomāties par cilvēkiem tur (citējot filmas nosaukumu). Tur, likuma otrā pusē, tur, ārpus sabiedrības krējuma VIP ballīšu slēgtajām durvīm, tur, bet patiesībā tepat līdzās jeb – free Inese Saulīte!
Edmunds Frīdvalds / Foto: no
satori.lv arhīva, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, AFP/LETA.
