Kas svarīgāk: mūsu drošība vai bandīta „labā slava”?

Metjū Duglass (22) iesitis, Zeins Harisons (17) divreiz iedūris mugurā, trešais nelietis iedūris krūtīs. Skartas cietušā plaušas, viņš tomēr vēl spējis bēgt, bet uzbrucēji viņu vajājuši līdz pat latvieša drauga mājām. Laimīgā kārtā Ēriks izdzīvoja.

Hantingdonas prokurors tiesā paudis: „Viņi acīmredzot domāja, ka būtu aizraujoši kādu sadurt bez jebkāda iemesla.” Dažas stundas pirms šā nozieguma trijotne jau bija līdzīgi sadūrusi citu puisi. Tiesnesis Molonijs Duglasam piesprieda trīs gadus, Harisonam – četrus gadus, trešo varmāku acīmredzot nav pagaidām izdevies dabūt rokā.

Šajā kriminālstāstā ir viena svarīga nianse – tiesa apstiprināja laikraksta „The Hunts Post” lūgumu publiskot Harisona vārdu, citādi viņam kā nepilngadīgajam pienācās anonimitāte. Tiesnesis paskaidroja, ka šī publiskošana ļaus gan angļu, gan austrumeiropiešu kopienām uzzināt pilnus notikušā apstākļus, bez kā viņi varētu nejusties droši.

Un tagad atgriezīsimies pie Latvijas notikumiem. Augustā policija aizturēja trīs 15 līdz 16 gadus vecus Vecmīlgrāvja jauniešus, kuri aplaupīja un nosita divus cilvēkus. Trijotne esot no „normālām ģimenēm”, tikai jau bijuši policijas redzeslokā par sīkām zādzībām un „dažādu vielu lietošanu”. Mums nav dotas tiesības zināt, kas ir šie subjekti un kas tās par „normālām ģimenēm”, kur tādus „izaudzē”, jo viņiem ir garantēta anonimitāte.

Tikpat solīda likumsargu attieksme ir arī pret pilngadīgajiem slepkavniekiem un garnadžiem. Tāpēc Carnikavas iedzīvotāji var tikai baumu ceļā uzzināt, kurš tad ir tas viņu novadnieks, anonīmais 18 gadus vecais jaunietis, kas šovasar pilsētā nozaga ap 20 divriteņu.

Astoņgadīgu bērnu it kā apēsta ievārījuma dēļ nosituši viņa paša vecāki. Māti, starp citu, prese drīkstēja fotografēt, kad viņu veda uz tiesu spriest par drošības līdzekli, bet vārdus nepublisko.

Mēs nedrīkstam zināt, kas ir tik nekaunīgais ļaundaris, kurš Ludzas novada Rundēnos večiņai nozaga ledusskapī paslēptos 1000 latus. Tiesības uz anonimitāti ir paredzētas arī „vīrietim”, kurš Mežaparkā rotaļlaukumā piekāva bērnu un atņēma mobilo tālruni. Šo sarakstu varētu ilgi turpināt. Mums nav problēmu uzzināt, kuri Latvijas valstspiederīgie britu zemē nevis strādājuši, bet laupījuši. Varam izlasīt, ka Ņujorkā kāds Džefrijs Kontrerass ar auto tīši uzbraucis policistiem, bet nezinām, ka varbūt pašu kaimiņos mīt bīstams dzērājšoferis.

Uz visa šā fona tiešām ir dīvaini, kāpēc mums publiski pavēsta, kurš tiesnesis, iespējams, nodarbinājis fiktīvus darbiniekus un piesavinājies valsts naudu. Galu galā – ar ko viņš sliktāks par slepkavu vai večiņas apzadzēju?