Skolotājs Rafaļskis, oficieris Sergejs un Stokholmas sindroms
Skolotājs Vladislavs Rafaļskis, izkliegdams intervijā savu nicinājumu pret Latvijas valsti, kļuvis par karstu tupeni. Viņa nīstajam režīmam neērts, jo demokrātiskā valstī atlaist par uzskatiem nav tik vienkārši kā Krievijā vai Baltkrievijā. Taču turēt tādu skolmeistaru darbā par viņa paša nicinātās valsts algu arī ir visai jocīgi.
Vārda brīvība ir svēta lieta, tomēr ieskatījos Latvijas Izglītības likumā. Un tur cita starpā ir skaidri teikts, ka pedagogam ir ne tikai tiesības saņemt valsts garantētu apmaksātu ikgadējo astoņu nedēļu atvaļinājumu, bet arī – „veidot izglītojamā attieksmi pret sevi, citiem, darbu, dabu, kultūru, sabiedrību un valsti, audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus — Latvijas patriotus”.
Savukārt izglītojamā pienākumos cita starpā ietilpst ar cieņu izturēties pret Latvijas valsti, tās Satversmi, vēsturi, sabiedrību, valsts simboliem un latviešu valodu. Grūti iztēloties, kā kaut kripatu no tā var prasīt tāds Rafaļskis, ja viņam visi šie „režīma pamatelementi” rada riebumu.
Un tomēr – kā tad ar vārda brīvību? Rafaļskim uz to ir tiesības kā jebkuram Latvijā, arī tiesības izklāstīt, ko viņš nicina, ko mīl, ko nīst, galu galā, vai nav caureju dabūjis no latviešu rudzu maizes. Nīst režīmu, kur viņam ir daudz vairāk reālu tiesību un brīvību nekā jebkad bijis PSRS laikā. Tikai to viņš droši drīkst izpaust intervijās, avīžrakstos, partijas sapulcēs, virtuvē un dušā, bet ne skolā. Un, ja Rafaļskis savu nicinājumu pret Latvijas valsti ir klāstījis skolēniem, ārā no skolas, bez variantiem.
Bet visvairāk man gribētos redzēt pie viena galda diskusijā Rafaļski un bijušo PSRS armijas virsnieku Sergeju Vikulovu. Grūti iedomāties, ka kāds vērmahta zaldāts atteiktos pamest Krievzemi, Poliju vai Parīzi un tiesātos par palikšanu tajā ar visu ģimeni piedevām, bet tieši to kopš 2000. gada darījuši Vikulovi, atsakoties atstāt Latviju.
Savulaik oficieri Vikulovu norīkoja armijas dienestā uz Latviju. PSRS sabruka, Vikulovs nodienēja vēl septiņus gadus un demobilizējās. Atgriezties tēvzemē viņš kategoriski nevēlējās, Sergeju ar sievu un dēlu pat arestēja un 2003. gadā pret pašu gribu Latvijas robežsargi nodeva Vikulovus mātes Krievijas apskāvienos.
Atšķirībā no viņiem Rafaļskis nav turēts mazā, netīrā kamerā, kur būtu barots ar sliktu ēdienu. Un tomēr Rafaļskis no sirds nīst šo režīmu, bet atvaļinātais virsnieks ir tik ļoti gribējis te atgriezties (protams, ne kamerā), ka savas ģimenes izraidīšanu no Latvijas apstrīdēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Otrdien gan tiesa sūdzību noraidīja, tā ka Vikuloviem jāsamierinās ar dzīvi Kaļiņingradā.
Un esmu diezgan pārliecināts – ja Rafaļski izraidītu no Latvijas, viņš, tāpat aurodams pa visu pasauli pret „fašistu režīmu”, tiesātos un prasītos atpakaļ. Jocīgi, varbūt tas ir Stokholmas sindroms, kad ķīlnieki iemīlēja savus sagūstītājus.
Māris Puķītis/Foto: Mārtiņš Plūme/LETA
