Skandalozās bērnu grāmatiņas un atgriešanās padomjlaiku stulbumā
Arī es, izdzirdējusi par Labklājības ministrijas sarūpētajām bērnudārznieku grāmatiņam, ievilku elpu, uzrotīju piedurknes un biju gatava mesties cīņā. Par svētām vērtībām un mūsu bērniem. Un pēdējā mirklī paspēju atjēgties un pajautāt – kas īsti notiek ar mani? Kas īsti notiek ar mums?
Gandrīz jau biju kļuvusi par viegli un līdz stulbumam manipulējamu radījumu. Kā tie, par kuriem tālajos padomju laikos smējāmies. Toreiz, kad vajadzēja nosodīt kādu padomju režīmam un komunistiskajai partijai netīkamu rakstu darbu, tika sasauktas kompartijas arodbiedrību un darba kolektīvu sapulces. Cilvēki uzstājās ar kvēlām, nosodošām runām, kuru neatņemama sastāvdaļa bija vārdi: „Neesmu lasījis, bet zinu, ka draņķis.”
Vienam komunistiskās degsmes pamatā bija rūpes par karjeru, citu uztrauca vieta dzīvokļu rindā, cits no sirds ticēja partijai un gaišajai nākotnei. Man toreiz neienāca prātā, ka kaut kas līdzīgs var notikt arī brīvā Latvijā, kur dzīvokli un karjeras kāpumu vari izvēlēties neatkarīgi no dedzīgas komunistu slavēšanas. Un nu es gandrīz ļaujos masu psihozei zākāt bērnu grāmatiņu un prasīt bargu sodu labklājības ministrei!
Mani paglāba žurnālistikas rutīna – pārbaudīt faktus. Rūpīgi izpētīju skandālu izraisījušās bērnu grāmatas „Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un „Diena, kad Rūta bija Rihards”.
Skaisti ilustrētas bilžu grāmatas bērndārzniekiem, tulkotas no dāņu valodas un izdotas ar Ziemeļu Ministru padomes atbalstu. Paredzētas bērniem diskusiju veicināšanai par zēnu un meiteņu lomām. Mūsu Ziemeļvalstu kaimiņi arī skolotājiem metodisko materiālu izdevuši, un apmācība paredzēta.
Aha! Tad, redz, no kurienes vējš pūš, jau pasteidzos prātot un atcerējos, maigi sakot, dīvaino dzimumaudzināšanu kādā Zviedrijas bērnudārzā, par kuru biju lasījusi.
Pasteidzos gan šoreiz lieki. Reizēm viss ir daudz vienkāršāk, ja neiesaistām paši savu samaitāto fantāziju. „Pat Freidam banāni reizēm ir tikai banāni,” mēdz teikt mana psiholoģijas pasniedzēja. Un arī šajā gadījumā geji un pedofili trako vien kādas cilvēku grupas fantāzijās, bet daļa cilvēku, nepārbaudot faktus, kliedz līdzi.
Man ir ļoti svarīgi bērni, es ļoti aizstāvu veselīgas dzimumidentitātes un seksuālās orientācijas veidošanu. Un tieši tāpēc labprāt ieteiktu šīs grāmatiņas lasīt priekšā mazuļiem un pārrunāt. Grāmatiņas, kurās uz vienu dienu puika Kārlis pārvēršas par meiteni un izbauda atbilstošu attieksmi no visiem. Otrā grāmatiņā Rūta pārvēršas par Rihardu un arī izbauda citādu attieksmi.
Kārlis brīnās, kāpēc audzinātāja pēkšņi ir laipnāka pret viņu un nebaras kā parasti, bet apjūsmo viņa drēbes un spīguļojošo taureni, kas tur uzšūts. Kāpēc meitenes viņu pieņem spēlējot mājas, bet citās dienās kā puikam viņam vai nu jābūt prom un jāpelna nauda, vai drīkst būt mājās vien suņa lomā. Līdzīgi ir arī otrā grāmatiņā. Tur nav gatavu atbilžu, vien viela pārdomām un pārrunām.
Iespējams, pie mums Latvijā ir pavisam citādi un nav ģimeņu, kur bērni iemācās – vīrietim par ģimeni ir tik vien daudz daļas, kā nest mājās naudu un būt par suni. Ka sievišķība un vīrišķība nav reklāmu uzspiestā princešu vai zaļo briesmoņu mīlēšana un atšķirīgās brokastu pārslas. Grāmata dod iespēju pārrunāt ar bērniem un saprast – kas tad īsti ir vīrišķīgi, kas pa īstam sievišķīgi. Un es ticu – bērnudārza audzinātājas ir pietiekami gudras un savā dzimumorientācijā veselīgas, lai mēs varētu būt mierīgi par saviem bērniem.
Diemžēl ir arī pie mums ģimenes, kur tēva vai mātes loma ir tik nožēlojama, ka jau agrā bērnībā puika nospriež – es negribu būt muļķa atraidītais suns, tāpēc labāk būšu gejs. Un līdzīgi arī meitenes. Mums ir jārunā ar saviem bērniem. Un grāmata uz to aicina. Absolūti mīļa un uz veselīgu dzimumidentitāti aicinoša grāmata.
Un kāpēc es pirms mirkļa biju gatava līdzi kliegt un prasīt labklājības ministres linča tiesu? „Lēksim bedrē, lēksim bedrē! Redzēs, kas mūs ārā vilks!” par šo pūļa fenomenu jau savulaik ironiskās rindās dzejojis Imants Ziedonis.
Pūļa histērija reizēm pat gudru cilvēku intelektu devalvē līdz vardes līmenim. Bet mums ir iespēja apstāties, pasmaidīt par sevi, atvainoties un atgriezties pie cilvēciskas loģikas.
