Anekdotes par tevi. Un kāds no tām labums?
Būtu smieklīgi, ja nebūtu skumji. Anekdotes, kurās smieklīgākais varonis ir latvietis, dzirdēt nākas diezgan bieži. Pavisam nesen tādu publiskā lekcijā stāstīja visnotaļ izglītota un cienījama kundze – jau nez cik reizes dzirdēto par elles katliem.
Par to, ka ebrejus velni rūpīgi pieskata, jo viens izlīdīs un pārējos izvilks, bet par latviešiem var neuztraukties – ja kāds kāps ārā, citi vilks atpakaļ. Auditorija smējās un piekrītoši māja, bet es klusu pie sevis burkšķēju: „Tātad neesmu latviete.”
Kas tik mēs neesam – maza kašķīga tautiņa, maza zaglīga tautiņa, skauģi, kas elles katlā vilks atpakaļ katru, kas cer no tā izlīst. Pamuļķi un kas tik vēl ne.
Kādreiz, tāpat kā vairums smējēju, arī es piekrītoši smēju līdz un domās piemērīju sev kārtējās anekdotes nievājošo ietērpu. „Tipiskais latvietis” – tas nav tikai stāsts par anekdotēm un jociņiem. Tas ir stāsts par mums, mūsu identitāti – visas tautas un katra atsevišķi. Par domāšanas veidu. Par neiespringšanu vairs būt citādiem nekā anekdotēs. Par sevis noniecināšanu un devalvēšanu, savu talantu neizmantošanu un neattīstīšanu. Par uzņēmību pret sveštautiešu nievājumiem. Un to nu publiskā telpā bijis daudz. Gadu simtiem daudz.
Daudziem tas ir tik pierasti, pat ērti. Kādreiz latviešu un mūsu tautas nesenās pagātnes pašnoniecinātāji „paņem” ar savu masu. Un ne vienmēr gribas būt strīdniecei.
Un tomēr, ik reizi, kad latviešu sportisti, uzņēmēji, zinātnieki, mūziķi pierāda, ka ir pasaules līmenī īpaši, es patiesi priecājos. Mums ir ar ko lepoties. Un ne tikai ar tiem atsevišķajiem cilvēkiem, bet stabilo pamatu no kura viņi izauguši. Iespējams, starp izcilniekiem ir tavs klasesbiedrs vai skolasbiedrs. Un, tikpat labi arī tu varēji sasniegt ko līdzīgu. Ja ticētu sev, savam talantam.
Un šī ticība sev, saviem bērniem, savai tautai ir jākopj. Kaut vai uz kārtējo anekdoti atbildot skaļi vai domās ar ceļošiem vārdiem. Nesen vienu mūslaiku anekdoti par latviešiem pārfrāzēju: „Es gribētu, ka latvieši ir stipra, draudzīga un viens otru atbalstoša tauta, kas dzīvo laimes pilnu un īstu dzīvi, pārtiek no godīgā darbā labi nopelnītā un savstarpējiem uzmundrinājumiem un atzinības.” Un man tā patīk labāk.
