Viņķele: trešdaļai aprūpes namu iemītnieku tur nav jāatrodas

„Pavasarī ir veikta lielākā sistēmas izvērtēšana sociālo aprūpes namu vēsturē. Gala secinājumi ir tādi, ka vienādotā pieeja cilvēkam neatkarīgi no funkcionālajiem traucējumiem nav humāna un nav turpināma. Vismaz par trešdaļu no aprūpes namu cilvēkiem var teikt, ka viņiem tur nav jābūt. Viņiem nav nepieciešama smagākā režīma aprūpe, viņi var dzīvot grupu mājā, kas viņiem ir daudz vēlamāka dzīves forma. Ar noteiktu pieskatīšanu un atbalstu tas ir izdarāms,” intervija laikrakstam „Diena” teica Viņķele.

„Ir vismaz divu veidu sociālās aprūpes institūcijas. Vienas ir valsts pārziņā - sociālie aprūpes centri. Tajos klienti ir bāreņi līdz divu gadu vecumam, bērni ar attīstības traucējumiem līdz 18 gadiem, bāreņi un cilvēki ar smagām garīgām saslimšanām līdz mūža nogalei. Pašvaldību kompetencē ir tie, ko pieņemts dēvēt par pansionātiem. Kas attiecas uz valsts pārraudzībā esošo saimniecību un aprūpes centriem, ministrija ir pieķērusies nopietnai sistēmas revīzijai,” precizēja Viņķele.

Jautāta, kāpēc, tad joprojām nav izveidotas tā saucamās grupu mājas – alternatīvie aprūpes centri, ministre teic: „Tas ir jautājums par prioritātēm ministrijā, arī par gatavību plēsties par budžeta piešķīruma palielinājumu, jo reorganizācijas maksās naudu.

Tai pašā laikā ir pieejami līdzekļi no ES. Tātad tas īsti nav arī naudas arguments.

Tomēr, ja skatāmies, kā šī nauda ir izmantota, tā bija programma, kas saucās „Alternatīvie aprūpes pakalpojumi”. Grupu māju projekti tur nedominē. Tie bija dienas centri, kas tika izveidoti pašvaldībās pēc principa spisok prilogajetsa (saraksts tiek pievienots – krieviski). Līdz ar to dienas centri ir izveidoti, nezinot, vai to funkcionēšana ir iespējama pēc projekta naudas beigšanās.”

Intervijā „Dienai” Viņķeļe pieskaras arī tā dēvētajai „dzimumu vienlīdzības grāmatiņai”, kurā pasēs bērna vecākam vairs netikšot minēts „tēvs” vai „ māte”, bet gan vienkārši „vecāks”, lai novērstu dzimumu diskrimināciju. Jautāta, vai šī problēma par ierakstu „vecāks” tiek aktualizēts arī homoseksuāļu pāru sakarā, lai viņi varētu uzņemties vecāku rūpes, Viņķele teica:

„Mēs līdz šādai problemātikai Latvijā esam gaismas gadu attālumā. Mēs Saeimā diskutējam par tādām lietām kā - vai heteroseksuālas ģimenes, kuras nav reģistrējušas laulības attiecības, bet kurām ir bērni, Latvijas valstij ir vēlamas. Satversme pasaka skaidri, ka, lūk, tikliem pāriem ir jādzīvo laulībā, tad par kādu vecāku dzimtas izskaušanu mēs runājam? Bet man rūp to heteroseksuālo pāru liktenis, kuri nav reģistrējuši laulību. Šis kopdzīves modelis ir pietiekami izplatīts arī Latvijā. Mēs varam pamatnostādnēs rakstīt un teikt, ka pareiza ģimene ir laulāta. Tad skatāmies realitātē, kur cilvēki attiecības nereģistrē un rada bērnus. Vai mēs atkal noliedzam šo realitāti un mēģinām laulāt vai arī sakām, ka ir kaut minimāls tiesību nodrošinājums arī šādiem pārim? Šādos pāros parasti, ja kādas problēmas, cieš sievietes un bērni.”