Rīgas mākslinieki tagad laukos audzē kazas un dīrā trušus

Lai nokļūtu pie māksliniekiem Ritas Prančas un Andreja Bovtoviča, kādu gabaliņu aiz Mārupes netālu no Baldones jāiegriežas mazā meža ceļā, kas aizved gandrīz vai uz neatkarīgu republiku meža vidū: visi kaimiņi pazīstami, un ceļš drīz vien izbeidzas. Nepamanīts šeit nevar ierasties neviens, arī tāpēc, ka māju modri sargā Beta un Rembo, visai izteiksmīgu suņu šķirņu izcili pārstāvji, skaisti un spēcīgi.

Rita un Andrejs kopā ar meitām Frančesku un Beatrisi Baldonē dzīvo tikai gadu un četrus mēnešus. Tikai! Taču pašiem tagad šķiet gandrīz neticami atcerēties dzīvi Rīgā – īrētie dzīvokļi koka mājās, puspagrabos ar malkas apkuri, šaurība... Tagad viņiem ir māja, kurā ir daudz vietas pašiem un pašu gleznām, dārzs, piemājas pļava meža ielokā, lielāka pļava otrpus aiz mājas un pašiem sava saimniecība.

Tā ir tiešām iespaidīga. Pirmām kārtām piecas kazas – trim pirmajām nesen pievienojusies jaunā kaziņa Pūciņa un āzītis, kuru gan kazu dāmas pagaidām par pilnu neņem. Jāpiebilst, ka tieši kazu dēļ par abiem māksliniekiem nejauši uzzināju internetā. „Kazas laukos” – tāds nosaukums ir viņu mājaslapai, kuru izveidojusi vecākā meita Frančeska. Rita no kazu piena un citām sastāvdaļām gatavo ziepes, skrubjus un citus ekokosmētikas brīnumus, kurus Andrejs pārdod Rīgā, Kalnciema ielas tirdziņā. Bet par to vēlāk.

Lai viss neliktos tik idilliski, būs arī Andreja stāsts par to, kā paša bites viņu sadzēla. Bijušas arī kļūdas un daži zaudējumi – pilsētnieki mākslinieki taču! Bet arī par to, cik veiksmīgi izdevās apspiest trušu dumpi ar bēgšanas elementiem, kā viņi mācās izprast kazu velna pilnos niķus, kā plāno tikt galā ar vistu slinkumu olu dēšanā, un citu Andrejs stāsta bez drāmas pazīmēm. Drīzāk ar humoru un pašapzinīgu aizrautību – tagad taču visu varot uzzināt internetā un iemācīties! Tieši tā viņi arī dara. Un viņiem izdodas.

Liktenīgais pikniks Baldonē

Andrejs, kurš principā misticismu neatzīst, tā arī saka: “Manā dzīvē ir divi galvenie brīnumi: tas, ka es satiku Ritu, un tas, ka sabruka Padomju Savienība. Šie divi notikumi pilnībā izmainīja manu dzīvi.”

Plašās dzīvojamās istabas sienas noklātas ar abu gleznām. Viena no tām ir pavisam īpašs stāsts. Tā ir Andreja glezna, kurā viņš uzgleznojis abu pašportretu jaunībā, studiju gados Mākslas akadēmijā. Viņi abi – Andrejs un Rita – piesēduši meža noras malā nelielā piknikā, Rita bezrūpīgi un paļāvīgi smaida Andreja sargājošajā tvērienā... (Man ienāk prātā, ka tā viņi laikam arī dzīvo visu mūžu. Tajā ir kaut kas tik pareizs, rets un skaists, ka glezna manās acīs iegūst ikonisku vērtību.) Kaut kas liktenīgs tajā visā tomēr ir, jo izrādās – tā ir tā pati mežmala, kur tagad uzcelta Ritas un Andreja māja – nepretencioza, taču glīta un funkcionāla ēka ar lieliem logiem, lai mājā būtu daudz gaisa un gaismas.

Andreja vecāki ir saistīti ar Baldoni, un bērnībā Andrejs bieži vests uz Baldones mežiem brīvprātīgi obligātos sēņošanas pārgājienos. Taču, kad pēc daudziem gadiem abi ar Ritu braukuši uz Baldoni nolūkot vietu, kur celt māju, sajūta tomēr bijusi pavisam īpaša: šķietami nejauši viņi nonākuši savā meža norā... Bija skaidrs: viņi dzīvos tieši šeit.

Doma par došanos uz laukiem viņiem bijusi jau sen. Andrejs saka: “Tagad pasmejamies, ja kāds no mums ierunājas par to, ka darbnīcai varbūt labāk būtu bijis izbūvēt atsevišķu telpu, Tad atceramies, kā gleznojām jaunībā, kādos piecos kvadrātmetros katrs, saspiedušies ar muguru viens pret otru, katrs pie sava molberta.” Rita piebilst: “Nemaz nerunājot par puspagrabiņu Olgas ielā, kur mēs nodzīvojām septiņus gadus.”

Daudziem pilsētniekiem īstā izpratne par lauku grūtībām sākas pēc pirmās ziemas laukos. Mākslinieku ģimenei ir citāda pieredze. Ziemā kaimiņš nošķūrē ceļu visiem. Savukārt mājai ir autonomā apkure. Kā saka Rita, mājā var nodzīvot visu dienu, pat nepamanot, ka esi laukos, par to liecina tikai sniegotā ainava aiz loga. Andrejs atzīst: “Pilsētas dzīve un līdz ar to mūsu dzīves pirmā daļa nebija viegla. Tie gadījās ne paši labākie un vieglākie gadi arī mūsu mākslinieku dzīvē.”

Daudzus gadus viņi pavadījuši Torņakalnā un Āgenskalnā dažādos dzīvokļos ar malkas apkuri, ar kopīgu tualeti visiem kaimiņiem kāpņu telpā vai pagalmā. Andrejs staigāja pa apkārtējām koka mājām, kuras bija paredzētas nojaukšanai, vāca no turienes baļķus, dēļus, ar tiem arī kurināja dzīvokli. Telpas bieži vien bija vēsas un mitras. Olgas ielas puspagraba dzīvoklītis tiešām bija tik mitrs, ka ziemā, sākot kurināt, pa sienām tecēja kondensāta strūkliņas.

Kāds tur brīnums, ka doma par dzīvošanu laukos savā mājā ar lielām, gaišām telpām gleznošanai bijis ģimenes sapnis. Taču viņi nebūt nenoniecina savu galvaspilsētas periodu – tas neliekas ne pārāk mokošs, ne depresīvs. Galu galā – Rīgā pavadīti skaistie studiju gadi, sākts ceļš mākslā, tur piedzimušas abas meitas. “Kaut kā visam atradās laiks un vieta, gleznojām, bijām jauni un laimīgi,” saka Andrejs.

Kad pienāca brīdis, kad bija iespējams iegādāties zemes pleķīti, lielu pārdomu nebija. Bet lauki ir lauki – tā nav tikai romantika. Laukos arī ir jāizdzīvo. Andrejs atzīst: “Apziņa par reālu dzīvošanu laukos atnāca tad, kad atbraucām un sākām dzīvot. Un tad bija jautājums: ko darīt laukos?”

Pirmās lauku dzīves iemaņas viņi ieguva, iekārtojot nelielu dārziņu un siltumnīcu. Tad radās domas par dzīvniekiem. Bez lielas domāšanas ar interneta sludinājuma palīdzību tepat Baldonē viņi nopirka pirmās divas kazas. Pagājušajā rudenī iegādājušies arī trušus, šopavasar nopirka vistas, gaili, pīli pārdevējs piesviedis klāt kā dāvanu. Un labi, ka tā – tā tagad mazajam gailēnam, kurš vēl neprot vistām ierādīt vietu, ir labākā draudzene.

No malas skatoties, tas izklausās vienkārši pēc trakas idejas, jo ne Ritai, ne Andrejam nav bijis nekādu īpašo lauku sakņu, kur nu vēl iemaņu lopkopībā. Pat ar dārzkopības panākumiem sākumā tā bijis, kā bijis! Un tagad – vesels zvēru dārzs?

Andrejs piekrīt: “Tas vispār ir ļoti jocīgi. Dzīve šeit apgrieza vai pavēra negaidītas spējas, kas iekšā acīmredzot bija. Kaut ko jau es darīju – apakšrāmjus varēju uzsist, remontu dzīvoklī pratu uztaisīt. Bet uzcelt divstāvu šķūni ar terasi, pilnībā uztaisīt mājai iekšējo apdari – flīzes, špaktelēšana, krāsošana, uzlikt virtuvi? Agrāk nebūtu domājis, ka to spēju. Un dzīvnieki – audzēšana, kazu slaukšana, trušu sišana, dīrāšana... Tas viss bija jauns. Varu atzīties: tagad es jūtos kā īsts vīrietis. Es nekad nebiju tā juties. Esmu pilnīgi realizējies, pateicoties šim visam. Dzīve laukos ne nu gluži piespieda, bet – tā vajadzēja. Un tad ir tā: vai nu tu vari, vai nevari. Bet, ja vajag, tātad vajag. Un tad tu to dari.”

Iedzert vīnu vai nopirkt gleznu?

Bet kā tad ar glezniecību? Vai lauku dzīve nepaņem visus spēkus? Daudzās gleznas gar sienām par to neliecina, arī uz trim molbertiem iesāktas gleznas. Nevar teikt, ka dzīve laukos kaut ko mainījusi viņu gleznieciskajā redzējumā. Kā saka Rita, viņai vienmēr bijis svarīgi just zemi un zāli, nevis asfaltu zem kājām – kā dzīvē, tā mākslā.

Arī Andrejs neslēpj – dzīve Baldonē nav mainījusi glezniecības pamatus, tomēr atzīst: “Pilsētā tas viss bija mazlietiņ iestāvējies. Pārbraucot šeit, es atkal esmu sācis tirgot gleznas uz ielas, braucu uz tirdziņiem. Gleznas izpērk, un es sāku gleznot vairāk. Es domāju par to, kas patīk cilvēkiem. Jo man vajag, lai gleznu nopērk. Tā nav izdabāšana publikai – es tveru to noskaņojumu, kas ir apkārt. Un tas sakrīt ar manu noskaņojumu, ar visas pasaules noskaņojumu. Beidzot šis dzīves stils parādās arī Latvijā – interese par sportu, par fitnesu, par ēdienu. Tas ir tas, ko mēs saucam par dzīves stilu, vieglums, pozitīvisms, tas ‘easy living’ (viegla dzīvošana – angļu val.). Tas viss parādās manās gleznās. Man tas patīk. Un cilvēkiem gribas, lai mājās ir ikona – viņu domāšanas veida attēls. Ja mums tas sakrīt, cilvēki pērk.”

Ko tas nozīmē – tirgot mākslu uz ielas? Andrejam tas nav nekas jauns. Arī padomju laikos viņš tirgojis gleznas uz ielas, tiesa, vienmēr bijis jārēķinās ar milicijas reidiem. Bieži nonācis iecirknī, lai rakstītu paskaidrojumus par nelegālu ienākumu iegūšanas mēģinājumu, vecāki dzīvojuši vienās šausmās. Kad sākās Padomju Savienības sabrukums un juku laiki, ilgu laiku Vecrīgā pie topošās viesnīcas „Hotel de Rome” darbojās vietējā Monmartra – pie viesnīcas celtniecības darbus norobežojošās dēļu sienas mākslinieki tirgoja savus darbus, arī Andrejs. Gan toreiz, gan tagad viņš neuzticas galerijām, kur gleznas pazūdot kā melnajā caurumā, bet naudas kā nav, tā nav.

Tagad Andrejs pārdod savas un Ritas gleznas slavenajā Kalnciema ielas tirdziņā. Viss sācies ar koka izstrādājumiem – no veciem dēļiem un koku zariem viņš sāka izgatavot plauktiņus, pakaramos. Aizgāja tā lieta! Likās – sortimenta paplašināšanai paķert līdzi kādu gleznu? Un izrādījās – cilvēki pērk gleznas! Jā, arī šajos laikos.

Andrejs atstāsta kādu gadījumu: “Daudzi žēlojas: māksla nevienam nav vajadzīga... Ir vajadzīga! Mani šokēja notikums, kad Kalnciema ielas tirdziņā vietējā dāma, pensionāre, nopirka manu gleznu par 40 latiem. Viņa atnāca šo naudu, daļu no savas pensijas, nodzert Kalnciema ielas veikalā smalkos vīnos, bet – nopirka gleznu!”

Četrdesmit lati par gleznu patiešām nav daudz. Varētu teikt – neparasti maz. Vai, tik lēti pārdodot mākslu, necieš, khm, tā teikt, mākslinieka pašcieņa?

Andrejs pasmaida. “Man daudzi mākslinieki nāk klāt un saka: “Tu tik lēti pārdod!” Nē, tas nav lēti! Tā ir reāla tirgus cena, kuru cilvēki gatavi maksāt. Cilvēkiem nauda ir, un viņi ir gatavi pirkt gleznu. Tāpat kā viņi ir gatavi pirkt jaunu spoguli, jaunu dvieli, jaunu krēslu. Man smiekli nāk, kad mākslinieki runā par kaut kādu garīgumu, ideju, milzīgu vērtību. Pirmām kārtām glezna ir interjera manta, interjera rotājums. Tā ir pirmā gleznas funkcionālā nozīme. Un gleznai tā arī jāmaksā – kā spogulim, kā galdam, kā krēslam, kā dīvānam.”

Vai citi mākslinieki Andreju neapsūdz dempingā? Nē, tādu gadījumu nav bijis, nožēla – gan. “Berga bazāra un Kalnciema ielas tirdziņos satieku daudz mākslinieku, kuri uz mani noskatās pat ar nožēlu: kā tu esi nolaidies, ka uz ielas tirgo... Nabadziņš...” Andrejs smejas: “Bet es labāk pārdodu desmit gleznas par 20 latiem, nevis uzlieku 200 latu cenu, lai sēdētu, gaidītu un beigās pateiktu: neviens mākslu nesaprot, nevienam māksla nav vajadzīga.”

Andrejs saka: jo vairāk gleznas pērk, jo lielākā spriegumā tas uztur viņa radošo enerģiju, gribas gleznot vēl. Un – rodas jaunas idejas. Tā arī radās ideja par ziepēm.

Kā stāsta Andrejs, ziepju projekts sākās ar jautājumu: “Ar ko vēl nodarbosimies? Ko vēl darīsim?” Pagājušajā ziemā piena no kazām bija maz – apmēram glāze dienā. Pat pašu sietam sieram un biezpienam vairs nesanāca. Kā jau noprotams, šai mākslinieku ģimenei tas bija tikai izaicinājums, nevis iemesls likumīgi dzīvē realizēt teicienu: “Ka nav kazai piena, ta nav!” Jādomā kas jauns.

Rita internetā sāka pētīt iespējas un atrada receptes ar kazas piena ziepēm. Izrādās – vienai partijai ziepju glāze kazas piena ir pietiekami. Meklēja un atrada piegādātājus, kas pārdod citas ziepēm vajadzīgās sastāvdaļas – palmu sviestu, kakao sviestu, kokosriekstu sviestu, olīveļļu –, un ziepju vārīšanas process varēja sākties. Ziepes, dezodoranti, ķermeņa sviesti, iedeguma krēmi, burbuļbumbas ar kazas pienu un citām piedevām – kafiju, šokolādi, ingveru, kanēli, zemeņu un dzērveņu pulveri – to visu Rita gatavo turpat virtuvē. Reizēm palīdz meitas, bet kopumā tā ir viņas pasaule, kuras smalkumos Andrejs nejaucas. Tagad sortiments ir tik plašs, ka, tirgojot ziepes Kalnciema ielas tirdziņā, Andrejam reizēm aptrūkstas zināšanu un informācijas. Tad jāizlīdzas ar muldēšanu, kā pats saka.

Bērniem pa kūti nav jāmīcās

Stāsts veidojas diezgan idillisks, vai ne? Bet kur šajā stāstā vieta bērniem? Vai tikpat apmierinātas kā vecāki par dzīvi laikos ir arī meitas? Vecākā meita Frančeska pēc Rīgas ilgojoties gan un esot gatava iet tos kilometrus līdz autobusam, lai aizbrauktu līdz Rīgai un kopā ar draudzenēm noskatītos jaunu filmu.

Tajā pašā laikā Frančeska novērtē iespēju nodarboties ar savu iemīļoto sporta veidu – jāšanu. Baldonē ir labs stallis, un Frančeska prot visus staļļa darbus, nav nekāda baltrocīte. Andrejs stāsta: “Sākumā meitai neizpratne par dzīvi laukos bija. Bet pie visa pierod. Tā ir viņas dzīves pieredze. Vēlāk to, kur mācīties un kur dzīvot, viņa izvēlēsies pati.” Frančeskai esot brīnišķīgas biznesa idejas. Andrejs ir lepns: “Viņai tāds vecums, ka jebkura viņas izpausme ir atklāsme mums pašiem. O, kāda mums meita! O, kādas viņai idejas!”

Pastarīti Beatrisi dzīve laukos apmierinot pilnībā. Viņai patīkot ar dzīvniekiem, nu jau gribot pati kazas slaukt. Ja gribēs – varēs slaukt, teic Andrejs. Tas ir izvēles jautājums, nevis pienākums. Andreja un Ritas nostāja šajā jautājumā ir strikta: “Mūsu pozīcija ir tāda: mūsu dzīve – tā ir mūsu dzīve. Un šī ir mūsu izvēle. Bērniem nav nekāda pienākuma atbalstīt mūsu izvēli.”

Viņas tik un tā spietos

Tad Andrejs stāsta par viņu jaunāko atklājumu – bitēm. Visi viņu atrunājuši pirkt bites. Bet bitēm bija jābūt, jo: “Mēs atbraucām, un pēkšņi it kā no kaut kādām dzīlēm nostrādāja programma: kaut kāda programmatūra, kurai vajadzēja būt konkrētā laikā. Kāpēc un kad šī programma manī ir ielikta, es nezinu. Bet, atbraucot uz laukiem, man uzreiz bija skaidras četras pozīcijas: kazas, truši, putni, bites. Un tas viss arī parādījās.”

Ne velti bites saimniecībā parādījušās pēdējās. Jo ar bitēm, kā zināms, nekad neko nevar zināt, un Andrejs par to pārliecinājies. Sadzelts vairākkārt, reiz pat līdz nopietnam drudzim. “Kazas, govis, zirgi, suņi, vērši – viņi visi ir izprotami, jo viņi ir zīdītāji. Bet šitie ir kukaiņi! Lai izprastu bites, jābūt lielai pieredzei. Kad bites pirku, bitenieks man saka: “Nu ko es tev varu pateikt: viņas spietos. Te neko nevar izskaidrot. Viņas tik un tās spietos.”

Tā arī bija viņu pirmā nopietnā pieredze. Neilgu laiku kā nopirktas, bites tiešām sāka spietot. Sākumā pat nesapratuši, kas tā par skaņu. It kā reaktīvā lidmašīna laistos pāri! Un tad – melns bišu mākonis, kas planē nezin kur.

Andrejs zvanījis bišu pārdevējam – ko nu? Melnais bišu mākonis kā milzu kamols karājas zarā un kuru katru brīdi gatavs atkal pacelties gaisā. Uz ko bišu pārdevējs saka: “Iekrati viņas kastē.”

Ha, viegli pateikt. Andrejs atceras: “Ietinos marlē, uzvelku gumijas cimdus, paķeru kasti, kratu zaru, un viņas tiešām iekratās kastē. Aiztaisu vāku, un ir fantastiska sajūta: es to tiešām esmu izdarījis! Nu tiesa, kamēr steigā taisīju jaunu stopu, viņas pa šķirbu atkal izlidoja ārā, man nācās atkal ķert. Iedzīvojās jaunajā stropā, tad bija vēl viena spietošana, vēl viena...

Un atkal: tev tas ir jāizdara. Un, ja tu to nedarīsi, tu esi stulbenis. Bet ja izdarīsi... Vispār – tev citas izvēles vienkārši nav.”

Izrādās, ne tikai bitēm, arī trušiem ir savi plāni, tie nevairojas pēc iecerētās aritmētiskās progresijas. Un vistas kļuvušas pavisam slinkas uz dēšanu, tām laikam jāgādā gailis, lai ievieš kārtību. Un kazas – tām vienmēr galvā savi niķi. Labi, ka par tām vismaz radusies skaidrība: ar masāžu un glāstiem tās var pierunāt sadarboties tīri labi. Kā uzskata Andrejs, tas tikai sākums. “Visam ejam cauri, pieļaujam kļūdas, mācāmies no tām. Daudz visādu atklāsmju. Un tas ir tikai gads un četri mēneši. Tik daudz visa kā. Vienkārši neticami.”

Patiešām gandrīz neticami, ja vien mēs to paši nebūtu redzējuši savām acīm. Interesanti, kā pie Ritas un Andreja laucinieku statusa pieraduši Rīgas draugi un paziņas? Attieksme esot dažāda. Krāšņākais stāsts, ko izstāsta Andrejs, ir šāds. “Kāds draugs, kas sen nebija satikts, jautāja, kā dzīvojam. Sāku stāstīt par kazām, trušiem... Viņa sejas izteiksme bija kā aktierim Tabakovam Mihalkova filmā „Skaņdarbs mehāniskajām klavierēm”.

Tur ir tāds skats: muižnieki garlaikojas, un tiek izvilktas klavieres, kāds pieaicina zirgu puisi – sak’, atnāc, uzspēlē, izklaidē mūs. Un viņš sāk spēlēt. Tajā brīdī Tabakovam ir neatkārtojama sejas izteiksme: kā tas iespējams, ka šis smirdīgais spēj tā spēlēt? Pēc tam, gan izrādās, tās ir mehāniskās klavieres, jo, kad staļļa puisis pieceļas, klavieres turpina spēlēt. Tad Tabakovam sejā parādās TĀDS apmierinājums: tā jau domāju, staļļa puisis nemūžam nespēs iemācīsies spēlēt klavieres. Kad stāstīju savam draugam par mūsu dzīvi, atcerējos šo filmu. Jo sejā viņam bija ierakstīts viss: no pilsētas uz laukiem? Kazas? Slaukšana? Kūts?!”

Savukārt man, kad Andrejs stāsta šo gadījumu, jādomā, cik dažādas ir mūsos programmas, daļu no tām pat neapzināmies. Taču, kad ieraugi tādus cilvēkus kā Rita un Andrejs, ir sajūta – iekšā kaut kas sarosās. It kā kāda balss teiktu: tu vari vairāk, nekā domā. Mēs visi varam vairāk.