Pasaules gala pirmās zīmes: govs runā krieviski

Visdedzīgāk pastardienu sludināja kristiešu organizācija „Zilais krusts”, kuras galvenais uzdevums oficiāli bija žūpības apkarošana. Pasaules gala ideja it kā bija radusies bada novārdzināto Krievijas guberņu zemnieku galvās, jo viņi globālo katastrofu uzskatīja par atpestīšanu no sūrās ikdienas. Vispirms pasaules gals bija paredzēts martā, pēc tam aprīlī. Kad tas nepienāca, pastarās dienas sludinātāji neatkāpās un apokalipsi solīja ik pēc mēneša. Uz gada beigām pastardienu sludinātāju sprediķi jau apklusa un visi sāka gaidīt jau nākamo pasaules galu.

Šīm runām var rast arī zinātnisku izskaidrojumu – 1912. gada aprīlī Latvijā tika novērots gredzenveida Saules aptumsums. Tagad tāds Latvijā būs redzams tikai 2039. gadā, protams, ja pēc trim nedēļām – 21. decembrī – nenotiks kārtējais pasaules gals.

Latvijā viskaismīgākie pastardienas sludinātāji bija sastopami kristiešu organizācijā „Zilais krusts”. Šī draudze Latvijā joprojām pastāv un tas uzdevums ir sniegt palīdzību alkoholiķiem un narkomāniem atbrīvoties no viņu netikuma. Arī pirms 100 gadiem „Zilajam krustam” bija analoģiski mērķi – cīnīties pret žūpību. Tomēr 1912. gadā draudzē virsroku guva nevis cīņa pret pļēģurošanu, bet gan pastardienas sludināšana. Interesanti, ka Liepājas sektanti pasaules garu solīja krietni agrāk nekā viņu ticības brāļi cariskās impērijas Sibīrijas sādžās – tur globālai kataklizmai bija jānotiek 25. martā. Kad pasaules gals nenotika ne vienā, ne otrā dienā to, protams, pārcēla uz vēlāku laiku. Nelīdzēja arī Liepājas policijas ukazs „Zilā krusta” skolotājam Rabem pārtraukt pasaules gala sludināšanu un pievērsties tikai un vienīgi šņabja lietošanas samazināšanas pasākumiem. Rabem Lībavas gorodovojiem par to, kā viņam veicies ar pāriešanu no pasaules gala sludinātāju nometnes uz atturībnieku komandu tika uzdots ziņot dienu pēc viņa noliktā pasaules gala – 9. martā.  4. februārī dienas laikraksts „Liepājas Atbalss” raksta:

„„Zilā krusta” biedrība, kurai pēc tās statūtiem jāapkaro žūpība, jau no savas darbības paša sākumā Liepājā izvēlējusies slidenu ceļu – modinot reliģisku fanātismu. Pēdējā laikā biedrības priekšnieks, kāds Rabe, kurš laikam saslimis ar reliģisku ārprātību, sludina, ka šī gada 8. martā būs pastardiena un svētie tiks aizrauti „padebešos”. Šie sprediķi uz Rabes klausītājiem atstāj zināmu iespaidu un tumšāki ļautiņi jau sākuši visā nopietnībā sataisīties uz pastardienu. Tagad nu Rabe un visa „Zilā Krusta” valde, kā „Lib. Stad.” ziņo, tikuši izsaukti policijā, kur tiem pavēlēts nepārkāpt statūtos aprādītās darbības robežas, tas ir biedrības uzdevums ir vienīgi apkarot žūpību, par to Rabem 9. martā jāpaziņo. Pēdējais tomēr šauboties, ka viņam 9. martā minēto priekšlikumu būšot iespējams izpildīt, jo tas taču būs dienu pēc pastardienas.”

Bada novārdzinātie krievu zemnieki izdomā pasaules galu

22. februārī Rīgas laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis” raksta, ka vēstis par pastardienu Latviju sasniegušas no bada skartās Krievijas guberņām:

„Avīzē „Russki. Ved.” publicists Tans raksta, ka bads bada guberņās atstāj postošu iespaidu un ļaužu garīgo dzīvi. Māņticība te ir mazākais. Tā ļaudis dažās vietās liekot cerības uz pastaro dienu, kura būšot šogad pirmajā Lieldienā, kad būšot 129 grādu liels sals, sasniegšot 7 asis bieza sniega kārta un zeme vairs neizcietīšot, bet plīsīšot. Un tad no kapiem izcelšoties slīkoņi un pakārti un pavēlēšot iedalīt zemi visiem. Kad pastara diena izliekas vienīgais glābiņš, tad taču nevar būt runa par saprātīgu sabiedrisku darbību. Tādēļ Tans izsaka bažas:

 „Ne bads un zemnieku saimniecības galīgs panīkums ir briesmīgi, - briesmīga ir garīgā nāve, dzīves sastigums, kas noiet līdz pašām saknēm, tā organizētā anarhija, kura iedēstīta visur, - kā pagastos, tā zemes priekšnieku kamerās un zemes ierīcībā. Netaisnības, apbēdinājumu, uzpirkšanas, žūpības pļauja manāma visapkārt.”

Beigās raksta autors izsakās, ka zemnieku dzīve nav dzīve, bet cilpa un tādēļ jābrīnoties nevis par to, ka Krievijā ir bads pēc katriem diviem gadiem, bet gan par to, ka krievu zemnieku ciemi vispār vēl pastāv.”

Rīgā iznākošais „Dzimtenes Vēstnesis” 8. martā vēsta, ka par drīzo pastardienu vēsta dažādas zīmes cariskās Krievijas iekšzemes guberņās, bet krievu činavnieki steidz izdot ukazus, kā vietējiem zemniekiem paglābties no elles mokām, kas sagaidāmas globālās kataklizmas sakarā:

„Dažās Krievijas tumšās pusēs gaida uz īstu pastara dienu. Tā būšot 25. martā, pirmā Lieldienā. Tad, starp citu, būšot 120 grādus liels aukstums.

Interesantas ir zīmes, kas „rāda”, ka pastara diena tepat māj jau uz kakla. Nižegorodas apriņķī pastara dienas gaidītāji redzējuši melnu govi, kura runājuse krieviski, bet Permas guberņā, Selēnas ciemā jau 22. janvārī parādījies Antikrists, kurš galīgi sabojājis labu laiku un māna godīgu ļaudis uz elles ceļiem.

Daži rūpējas arī, ka Antikrists neuzklūp pilnīgi nesagatavotiem. Tādēļ Smoļenskas guberņā, Krasnijas pilsētā garīdznieku sapulce nolēmusi rūpēties, lai no skolotājiem ņem parakstu, ka viņi gavēņa dienās neēdīs parasto ēdienu. Šī rīcība pārgājuse arī uz citām nozarēm. Harkovā attiecīgu cirkulāru izdevis pasta – telegrāfa priekšnieks, Kostromā zemstes valde, tālāk Čekarsos, Tomskā, Mišinā, Kazaņā un t. t. attiecīgie priekšnieki un iestādes.

Pa provinci braukā apkārt arī citi glābēji. Kinešmā viesojies „Ēģiptes hipnotisko ilūziju, mentālisma un nākošo viņas pasaules dzīves noslēpumu transformators”. Armavirā uzstājies „Indijas visas pasaules apceļotājs Huse ar fenografoloģijas, hirosofijas, psiholoģijas un hiromantijas noslēpumiem”. Ja pie šiem praviešiem pieskaita vēl nacionālistus, kuri grib glābt tikai Krieviju, tad jādomā, ka „auksto pastara dienu” varēs saņemt pa godam.”

Pastardienu pārceļ no 25. marta uz 4. aprīli

Pasaules gala sludinātāji bija parādījušies arī Zemgalē. Viņi gan sludināja, ka mūspusē pasaules galam jānotiek par desmit dienām vēlāk nekā Krievzemē. 17. martā Jelgavas dienas laikraksts „Sadzīve” ziņo:

„Pēdējā laikā te Lejasciemā ir uzklīduši nezin no kurienes vairāki, kuri apstaigā māju no mājas piedāvādami pirkšanai garīga satura grāmatiņas. Šie arī cenšas pierādīt, ka tas viss, kas Bībelē stāvot rakstīts esot patiesība, un ka „pastara diena” būšot drīz, kā to visas tās „zīmes” rādot. Un ļaudis – sevišķi lētticīgas sieviņas, saklausījušās šādās pasakās, apgalvo tālāk, ka diena tiešām būšot drīz un tā diena būšot 4. aprīlī š. g. Būtu jau laiks ar šādiem „svētceļotājiem” neielaisties nekādās darīšanās un arī neklausīties viņu pasakās. Šiem kungiem, kā rādās vairāk nauda, nekā visas „pastarās dienas”.”

Lai arī pasaules gala datumi jau bija pagājuši, arī 1912. gada otrajā pusē vēl bija palicis bariņš optimistiski nosakņoti ļaudis, kuri cerēja uz pasaules gala drīzu jo drīzu pienākšanu. Rīgas „Tēvija” 16. augustā raksta par kādu cerības nezaudējušo pastardienas sludinātāju no Liepājas, kuram gan gaišo skatu uz nākotni pabojāja policija:

„Šejienes adventistu draudzes mācītājs Jēkabs Šbeiders, kurš sludina, ka vajagot sagatavoties uz drīzu pastara dienu, kuru piedzīvošot vēl tagadējā paaudze, bij lūdzis Grobiņas policiju pēc atļaujas arī Vaiņodē sarīkot savu priekšlasījumu par pastara dienu. Tā kā Šneiders pielaists par sludinātāju tikai pie Liepājas adventistu draudzes iecirkņa, tad viņa lūgums atstāts bez ievērības.”

Viņsaules vietā no Rīgas klusā centra uz vājprātīgo namu

Kaut arī 1912. gada pavasarī solītais pasaules gals nepienāca, to turpināja visu vasaru. Uz pastardienu sacerējušās bija arī Rīgas klusā centra kundzeņu istabmeitas. Jelgavā iznākošās „Jaunās Latviešu Avīzes” 25. augustā publicēja rakstu „Fanātisma upuri”, kurā stāsta, ka cerētās pastarās tiesas piespriestās elles vai paradīzes vietā latvietes nonāca vājprātīgo namos:

„Rotenburgat vājprātīgo iestādē ievietojas barona fon Boettihera 27 g. V. kalponi Annu Antiņ no Alberta ielas 11, kura palikusi vājprātīga ar kungu ziņu apmeklēdama sektantu lūgšanas sapulces „Zilā Krustā”, kur kāds izbijis skolotājs un zili neattīstīti ļautiņi sludinot pastara dienu. Antiņ trako un muld par pastara dienu un par „brūtes apģērbiem”. Viņas māsa ir palikusi puslīdz tāda no „Zilā Krusta” apmeklēšanas. Alberta ielā ir vēl kāda vecāka sieviņa, kura arī no šiem sprediķiem jau palikusi vājprātīga.”

Pasaules gala sludinātāju apsēstību ar drīzo apokalipsi pirms 100 gadiem, pēc visa spriežot, var saistīt ar 1912. gada 4. aprīlī Latvijā novēroto Saules gredzenveida aptumsumu. Visos laikos un zemēs mistiķi Saules aptumsumu ir saistījuši ar Zemei tuvākās zvaigznes aptumsumu. Tomēr viņu pareģojumi, kā liecina vēsture, nekad nav piepildījušies. Arī pirms 100 gadiem zvaigznes aptumsums noritēja visnotaļ mierīgi. 5. aprīlī Jelgavas avīze „Sadzīve” par šo notikumu raksta:

„Gaidītā saules aptumšošanās notika, kā jau agrāk bija aprādīts, vakar starp pulksten 1.20 m. un 3.45 m. pēcpusdienā. Mēnesim pamazām virzoties no saules lejas puses slīpi uz augšu saules ripa kļuva aizvien šaurāka, pieņēma pusmēneša veidu; tad saliecās gluži tiešā puslīkumā uz leju, līdz atkal no jauna sākuma pusē pieņēmās aizvien lielumā. Pa aptumšošanās laiku zeme iegrima tādā kā vakara nokrēslā, ēnas izstiepās un savāda pelēki – baiga tumsa viegli gūlās uz priekšmetiem ēnas pusē. Istabās iestājās krēsla. Reto dabas parādību apbrīnot lasījās ļaudis lieliem bariem. Skolu audzēkņi skolotāju pavadībā gāja aiz pilsētas un gandrīz ikvienam cilvēkam redzēja rokā apkvēpinātu stikla gabalu. Sajūsma viscaur bija lieliska. Pateicoties gaišajai, saulainajai dienai, visus debesu „brīnumus” varēja aplūkot pilnīgi. Jāgaida, kādu iespaidu šī dabas parādība būs atstājusi uz valsts „tumšāko” kaktu iedzīvotājiem un uz vientiešiem, kuri gandrīz vai katrā rūsas blāzmojumā  jau nojauš „pastaro galu".

Rakstā izmantots Latvijas Nacionālās bibliotēkas periodika.lv krājums.