Mani sauc Gatis, un man nav roku. Un es nepadodos
Gatis Caunītis portālam Kasjauns.lv atsūtīja smeldzīgu vēstuli par to, kā devies uz Strasbūru debatēt par invalīdu vajadzībām un komfortu mūsdienu pasaulē. Eiroparlamentārieši no Latvijas nelikās īpaši ieinteresēti, un laiku debatēm veltīja tikai viens.
Mani sauc Gatis Caunītis, un es esmu invalīds kopš 1995. gada. Sešu gadu vecumā, spēlējot paslēpes, iekļuvu nenoslēgtā elektrosadales skapī un saņēmu lielu strāvas triecienu. Tā rezultātā es zaudēju abas rokas, bet tas nav mani apturējis būt aktīvam un ziņkārīgam par to, kas notiek sabiedrībā un ap mani. Esmu vienmēr gatavs mācīties, priecāties un apgūt ko jaunu.
Kādu dienu savā e–pastā atradu vēstuli, ar ieteikumu aizpildīt pieteikumu uz Eiropas Neatkarīgas dzīves Tīkla (ENIL) rudens studiju sesiju, par ko biju ļoti priecīgs. Es nekavējoties izlēmu izmantot šo iespēju un aizpildīju pieteikuma formu. Nekad nebiju pildījis pieteikuma formu uz tik svarīgu pasākumu, tādēļ lūdzu palīdzību saviem draugiem, kuriem jau ir pieredze šajā jomā. Jau pēc dažiem mēnešiem saņēmu e–pastu no ENIL – Apsveicam Jūs!
Kas tad ir ENIL? Tā ir pilsoniska organizācija, kuru ir izveidojoši cilvēki ar invaliditāti. Organizācija darbojas gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs, lai izplatītu Neatkarīgas Dzīves iespējas un veicinātu ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu, ka arī lai cīnītos par cilvēktiesībām. ENIL kā organizācija aizsākās 1989. gadā ar 80 personām no 20 valstīm.
Šobrīd ENIL tīklā jau ir 25 valstis un ENIL struktūra sastāv no četru reģionu birojiem – Rietumu, Austrumu, Ziemeļu un Dienvidu reģiona. Viena no ENIL aktivitātēm ir „Brīvības brauciens”, kas notiek katru gadu Strasbūrā. Uz šo akciju katru gadu pulcējas tūkstošiem cilvēku ar dažāda veida invaliditāti, lai paustu savu viedokli par notiekošo un protestētu pie Eiropas Parlamenta ēkas.
Man bija iespēja piedalīties Eiropas Neatkarīgas dzīves Tīkla rudens studiju sesijā, kuras tēma šajā gadā bija „Jauniešu ar invaliditāti atbalsts, lai kļūtu par nākotnes līderiem neatkarīgas dzīves kustībā”, kas norisinājās Jauniešu centrā, Strasbūrā, no 21. – 28. oktobrim. Studiju sesijā kopā piedalījās deviņpadsmit jaunieši ar invaliditāti (redzes, kustību, dzirdes, u.c.) no dažādām Eiropas valstīm.
Sesijas laikā, piedaloties dažādās prezentācijās un grupu darbā, mums bija iespēja ne tikai stāstīt par savu personīgo pieredzi, bet arī pārrunāt dažādas tēmas, kas ir saistītas ar cilvēkiem ar invaliditāti un sabiedrību. Piemēram, par izglītību, sabiedrības attieksmi pret jauniešiem ar invaliditāti un arī par nodarbinātību. Lai vairāk iepazītu dažādos studiju sesijas dalībniekus un to kultūru, tika organizēts internacionālais vakars, kur katram bija iespēja prezentēt savu valsti un kultūru.
Noslēdzoties dienas oficiālajai programmai, bija iespēja izmantot jauniešu centra atpūtas telpas, kur neformālā atmosfērā varējām turpināt diskutēt par aizvadītās dienas jautājumiem. Viens no galvenajiem rezultātiem šai studiju sesijai ir kopīgi izstrādātais Plāns, kurā ir ietverti, mūsuprāt, svarīgākie aspekti, kas būtu jāmaina, lai uzlabotu cilvēku (it īpaši jauniešu) ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā.
Vēl Sesijas laikā ar šo Plānu devāmies uz Eiropas Parlamentu, lai ar to iepazīstinātu un debatētu ar Eiropas Parlamenta deputātiem un Cilvēktiesību komisāra padomnieku. Diemžēl deputāti, kas pārstāv Latviju Eiropas Parlamentā, minot dažādus iemeslus neieradās uz debatēm. Vienīgais deputāts, kas izrādīja patiesu interesi par šīm debatēm un projektu bija K. Kariņa kungs, līdz ar to man bija iespēja tikties ar K. Kariņa kunga padomnieku Latvijā un iepazīstināt ar visu to, kas notika Strasbūras rudens studiju sesijā, ka arī izrunāt pašreizējo situāciju invaliditātes jomā Latvijā.
Eiropas Parlamentā notikušās diskusijas rezultāts – cerība, ka kāds arī tomēr mūsos ieklausījās un izmantojot mūsu izveidoto Plānu, centīsies lietas mainīt uz labo pusi.
Es plānoju izmantot Studiju Sesijas laikā iegūtās zināšanas un citu valstu pieredzi savu mērķu sasniegšanai ne tikai manā personīgajā dzīvē, bet arī vietējā sabiedrībā. Paaugstināt sabiedrības informētību par cilvēkiem ar invaliditāti, palielināt cilvēku ar invaliditāti iespējas integrēties sabiedrībā, kā arī darboties pie Neatkarīgas Dzīves kustības izveidošanas Latvijā.
Tā bija lieliska nedēļa ar cilvēkiem, kas patiešām vēlas pašreizējo situāciju mainīt. Tieši šāda attieksme ir nepieciešama mums visiem. Paldies visiem dalībniekiem un organizētājiem!
