Sociālantropoloģe: aizbraukšana ir kļuvusi par dzīves kvalitātes mērauklu

Projekta "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes - Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas" laikā pētot, kā aizbraukšana ietekmē lauku reģionus un palicējus laukos, Dzenovska secinājusi, ka aizbraukšanai ir pastāvīga klātbūtne palikušo dzīvē, jo šie cilvēki nemitīgi sev uzdod jautājumu, vai arī pašiem vajadzētu doties prom, vai varētu aizbraukt.

"Laukos cilvēki aizbraukšanu neuzskata par kaut ko vienkāršu. Viņi uzskata, ka tam ir vajadzīga drošsirdība un dažādas prasmes, tas ir grūts darbs un vajadzīga varēšana. Laukos cilvēki neuzskata, ka aizbrauc tie, kuri ir vieglprātīgas dzīves meklētāji," novērojumos dalījās sociālantropoloģe.

Viņa secinājusi, ka daudziem aizbraukšana ir kļuvusi par dzīves kvalitātes mērauklu - vai dzīve ir pietiekami laba, lai paliktu Latvijā, vai arī ir pienācis brīdis, kad nekas cits neatliek, kā vien pamest valsti labāka darba meklējumos.

Tāpat pētniece, izvērtējot situāciju Latvijas laukos, aicina izvērtēt Latvijā notiekošās debates par aizbraukušajiem - par to, kas viņiem pienākas, vai kaut kas pienākas un vai viņiem kaut kas jāmaksā valstij par to, ka peļņu gūst ārpus Latvijas.

"Jāsaprot, ka šie cilvēki ļoti daudz sniedz Latvijas valstij, piemēram, apgādājot tos, kas ir šeit palikuši un atvieglojot sociālo budžetu. Ir vesela rinda lietu, ko viņi valstij sniedz, un viņi ir vīlušies valstī, kurā nav spējuši veidot savu dzīvi. Saukt viņus par nodevējiem un teikt, ka viņiem vēl jāmaksā kaut kas papildus, tas vēl vairāk viņus atsvešina no šīs valsts," sprieda Dzenovska.

Viņa aicināja par aizbraukušajiem joprojām domāt kā par šīs valsts piederīgajiem.

Pētot aizbraukšanas ietekmi uz Latvijas laukiem, sociālantropoloģes mērķis bija saprast, kāda veida problēma tā ir, jo publiskajā telpā valda pašsaprotami pieņēmumi, ka emigrācija ir problēma, kuras risinājums ir cilvēku atgriešana. Tāpat sabiedrībā valda uzskats, ka tie, kas ir aizbraukuši peļņā uz ārvalstīm, ir nodevēji.