Nauda vai mīla attiecībās. Kuru tu izvēlēsies?
Kāzās jaunajam pārim pēc mācītāja oficiālās uzrunas: “Ko Dievs savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt...” visi vēlēja laimi. Līgavu apbēra ar ziediem – vedējmāte nevarēja ne noturēt, un viesi apmulsušajam jaunajam vīram dāvāja aploksnītes. “Kauns! Tieši kāzās dāvina naudu! Galvenais taču ir mīlestība!” ierunājās kāda līgavas radiniece.
“Nē, kundze, jūs maldāties – ģimenes kā organisma pastāvēšanas pamatā bieži ir tieši naudas esamība,” kundzi maigi pārtrauca radinieks no līgavaiņa puses.
Par mīlestību vien gultu nenopirkt
Pa kāzu burzmu paturēju acīs naudas idejas atbalstītāju. Kad viesi bija iesiluši, dancojuši, sāku tā kā pat līmēties klāt. Uzreiz par naudu nesāku runāt. Kā nu tā? Sarunāties par naudu ir tabu. Sāku slavēt ģimenes tradicionālās vērtības: mīlestību, drošības izjūtu sievietēm, tradīciju nebeidzamo spēku. Jauniegūtais radinieks piebalsoja it līdzīgi: “Jā, jā, ģimene – tas ir ērti, kaut šaubīgi. Strādā kā zirgs tāpat, bet nu vairs nezini, kur aiziet nauda...” Ā, es nopriecājos, sadzirdot vārdu – nauda.
– Kas gan nauda ir... debesīs?
– Ja nabadzīgām daudzbērnu ģimenēm naudas būtu tik, cik viņiem pietiktu, sievietes noteikti justos labāk, bet vīrieši – pašpārliecinātāk. Nauda vienmēr ir cilvēkiem dāvināta enerģija!
– Kas tad ir vajadzīgs ģimenei – nauda vai tomēr mīlestība?
– Nauda, cienītā. Nauda!
– Un kur tad mīlestība? – protestēju kā pusaudze.
– Romānos. Sakiet, kur jaunais pāris lai mīlējas?
– Gultā...
– Sakiet, kā viņi pie gultas tika? Re, nu, nopirka! Kā tiek pie jumta virs galvas? Samaksājot īri, nopērkot dzīvokli. Par naudu, nevis par mīlestību. Cik ilgi skatīsies viens otram acīs, ja ēst gribas? Par naudu aiziet uz veikalu, nopērk dienišķo maizīti. Ja naudas nav, gudras meitenes nemaz ar tādiem neielaižas un ģimeni neveido.
Kā ratu rumbā berot...
Nesen dzirdēju tik trāpīgu anekdoti par naudu, ka gluži vai apraudājos. Pārstāsts tāds: “Kad man bija seši gadi, es ticēju, ka mani vecāki uzcels komunismu. Kad apritēja septiņpadsmit, es mīlēju visu pasauli, mana sirds bija atvērta un trausla pasaules grūtdieņu ciešanām. Bet, kad man tagad ir četrdesmit pieci, domāju tikai par vienu – kā iesist lielāku čunguru! Kā, sasodīts, dabūt vairāk naudas?! Vairāk-naudas-vairāk-naudas-vairāk-naudas...”
Ja kāds gudri grib teikt, ka viņš gan pusmūžā sāk nodarboties ar garīgām lietām, nevis domā par naudu/naudu/naudu, tad es par simt procentiem piekrītu, papildinot: tad jau jums naudas pietiek. Jūsu ģimenei tagad naudas pietiek.
Pirms vairākiem gadiem paņēmu stopētājus: sievieti tā ap piecdesmit, laucinieci, un viņas meitu – tikko pilngadīgu. Priecīgi ieprasījos, sak’, kā dzīve, vai kartupeļus norakt paspējāt, un tā? Sieviete bažīgi atbildēja, ka diez kas jau neesot, un kartupeļus vajadzējis uzreiz pārdot pa lēto. Kur tad tāda steiga? Tāpēc, ka vajadzējis naudu. Gredzeniem. Oho! Jā, sieviete pameta ar roku uz aizmugurējā sēdekļa pusi, kur bija iesēdusies viņas meita: “Viņi drīz precēsies. Gredzenus ta’ vajag!” Kad ieprasījos, vai tad gredzenu pirkt nav jaunā vīra pienākums, viņa tikai atmeta ar roku: “Ko tas... Tas tev nevīžo jaunu uzvalku sev nopirkt. Niekos iztērē, štruntos notriec.”
– Jūs dodat savu meitu pie tāda vīra, kas nestrādā?
– Mīlestība viņiem ir, bet naudas nav! No manis visu prasa...
– Varbūt tad lai neprecas? Lai pieaug!
– Ko jūs! Meitene būs pie vietas! Nepaliks vismaz vecmeitās. Kas te, laukos, ir par puišiem, tie jāņem, kamēr ir. Par divām lietām laukos nepriecājas: ja kaķenes un neprecētas meitas atnes bērnus... Cita lieta, ja bērns gadās sievai!
Meitene aizmugurējā sēdeklī paklausīgi klusēja.
Vecuma gradācijas – tā nosauktu cilvēku attieksmi pret naudu ģimenē. Nauda vajadzīga, ne tikai lai nopirktu dienišķo maizīti, bet naudas esamība vai spēja to sapelnīt ģimenes vajadzībām ir cilvēka iekšējā brieduma rādītājs. Vai senās mammas nebija gudras, ja nedeva nabagam savu meitu? Zināja – ar kādu vīru precēsies, tādu dzīvi dzīvosi, tik biezu maizes ņuku ar sviestu ēdīsi. Vai skrimtīsi garoziņas.
Atceraties Jāņa Ezeriņa noveli „Miga”? Silti iesaku izlasīt, lai kāda no naudas noliedzējām man nesviestu ar apsūdzības akmeni, ka slavinu naudu, pieklusdama par mīlestību. Novelē galvenajam varonim ir viss, kas pilnai laimei vajadzīgs, viņš izkaro skaistākās meitas sirdi un roku, tā aiziet par sievu pie ideālista. Starp abiem uzplaukst tā-ā-ā-da mīla, ka pat Ezeriņam trūkst vārdu. Abi laimīgi dzīvo mazā mājiņā. Un tad... sadzimst desmit bērniņu. Desmit mīlestības pumpuru uz viņu ģimenes rozes kāta. Tak nav maizes, bērni prasa ēst. Kāds diegu gals pār vēderu jāpārvelk, lai bērniņi neskrien pliki. Turklāt sieva pirms pēdējām dzemdībām lūdz, lai apņem sievu, kas rūpēsies par viņu bērniem, jo pati jūt, ka mirs. Ideālisms, sapņainība neder nabagiem.
Es zinu, es pazīstu dažus cilvēkus, kuri vienmēr būs infantili attiecībā uz naudu. Kā bērni. Tikko saņem kādu naudu, tā sapērkas niekus. Iztērē mirkļa priekam. Veci ļaudis tādu dzīvošanas un domāšanas modeli sauc: dzīvo no rokas mutē. Pieaudzis bērns, ja viņam vispār ir darbs, var notērēt visu algu vienā dienā. Tāds liels izaudzis, bet līdzīgi kā bērns neprot rīkoties ar naudu. No vienas puses, tas ir tik aizkustinoši, bet, no otras, izskatās kā lāpīts retiem, baltiem diegiem. Praktiskajai dzīvei nederīgs – tā neviens politkorekti nepasaka, bet vajadzētu gan.
Ļoti mīl, žēl tikai, ka infantils
Reiz viena mana draudzene tūlīt pēc kāzām stāstīja aizkustinošu gadījumu no savas ģimenes dzīves: “Ak, Laima, cik es esmu laimīga! Vīrs mani lutina, pērk saldējumiņu, katru dienu dāvina rozīti garā kātā, un mēs viens otru ļoti mīlam. Minčuks sauc mani par savu princesi... Nevaram šķirties ne mirklīti. Tāpēc viņš nopirka tādu kā rotaļu sakaru iekārtiņu ar diviem telefoniņiem – kamēr es virtuvē, viņš var piezvanīt no vannasistabas...” viņa vīteroja un tad: “Aizdod desmit latu lūdzu! Līdz piektdienai...” Tagad, kad pagājuši gandrīz divdesmit gadu, mana draudzene šo gadījumu atceras kā gabaliņu no Bārbijas leļļu namiņa stāstiņiem. Viss bija tik skaisti. Bija tik jauni. Kā bērnu rītā, viņa pabeidz un parausta plecus.
Sākumā viss bijis labi, dzīvojuši studentu kopmītnē. Lepni dzīvoja – pašiem sava istabiņa! Viņi abi ne tikai mācījušies, bet vīrs pamanījās strādāt labā darbā – par sargu kādā ūdens attīrīšanas iestādē. Studentu sapnis. Alga? Ap septiņdesmit rubļu, ko jaunais vīrs svinīgi atdeva sievai, kā tikai bija naudu pie kases lodziņa saņēmis. Saimniecībai! Taču reiz, tieši tajā laikā, kad draudzenei vajadzēja drīz dzemdēt, viņš spoži parādīja, kas ir savā būtībā. Mīlošs vīrs, tas arī. Infantils apprecētais.
Nākot mājās no darba ar septiņdesmit rubļiem, viņš sapirkās visu, ko viņa bērnu gaidošā sieva bija kādreiz vēlējusies, – skaņuplates ar Raimonda Paula ierakstiem (4,50 rubļi), lai, auklējot viņa bērnu, sieva uzliek plati un var dziedāt; sarkanu katliņu komplektu ar baltām pumpiņām (12 rubļu), lai var pagatavot trīs ēdienus vienlaikus; bija pagadījies tieši tajā brīdī būt klāt, kad veikalā bija „izsviests” putotājs (10 rubļu), lai vieglāk uzkult debesmannu, un bija nopircis zelta gredzentiņu ar actiņu (35 rubļi). “Mīļā, tas tev!” viņš izsaucies. Bija priecīgs, ka beidzot var savai sievai sagādāt to, ko viņa vēlas. Draudzene vēl tagad atceras tās šausmas, kas viņai izpaudušās spazmu veidā. Bet no kā tad mēs dzīvosim? Un bērnam nav pat pirmā pūriņa...
Aizdot vari? Desmit, nē, labāk divpadsmit rubļu... Vari? Vēl tagad atceros, kā viņa pāris gadu paauklējās ar savu lielo bērnu – vīru. Pat lai pagatavotu savam mīļotajam un vienīgajam vīram brokastis, nauda tomēr bija vajadzīga. Ar mīlestību vien galā netikt.
Viņa pati tajā laikā mainījās kā paātrinātajā filmā. Sievietes no infantilām meitenēm pieaug ātrāk. Viņa pārņēma finanšu grožus savās rokās. Vīram-bērnam vēl tagad viņa dod līdzi pašgatavotas maizītes, toties vīra alga mūsdienās pa taisno nonāk sievas kontā. Pēc tam sieva izsniedz vīram dienasnaudu. Ko smejaties, dāmas? Sieva taču viņu mīl... par tādu cenu! Zināt, kā vīrs viņu godā tagad? Par karalieni!
Tas bija skaists mīlas pāris – Vita un Roberts. Mīla gluži vai spiedās pa matiem ārā. Testosteroni virmoja. Kā tikai viņus kāds uzlūkoja, tā starp abiem esošais laimes hormons trāpīja arī viņu. Roberts nepabeidza augstskolu, bet norādīja, ka īstu ģimenes dzīves modeli viņš varēs īstenot vienīgi laukos. Kur svaigs gaiss, kur upīte, kur pašiem savs dārzs ar pašu audzētām saknēm un dārzeņiem, kur bērni var klausīties dzērvju klaigas tuvējā purvā un kur sēnes un ogas pašas prasās grozā. Vita bija gatava doties vīram līdzi kaut uz pasaules malu.
No sākuma viņus pat apskauda – abi dzīvo tāltālu meža vidū, vecā un skaistā mežsarga mājā, kurā nebija pat elektrības. Romantiski – vakaros abi dedzināja sveces, plīts kurējās, abi pavadīja lielu laiku sarunās par Visumu, par Garīgajām mācībām, par Sapratni. Nauda? Nauda tikai bojājot attiecības, Roberts teica un nosodīja tos, kam nauda bija. Viņš bija naturālās preču apmaiņas piekritējs. Vita pati cepa maizi, slauca govi, gatavoja sviestu, krējumu un biezpienu. Roberts gāja strādāt mežā. Ja viņam ko vajadzēja, devās sarunāt ar kaimiņiem vai pagastniekiem. No malas izskatījās idilliska dzīve a la Straumēni. Pie viņiem vienmēr bija daudz viesu, kas līdz vēlām nakts stundām sarunājās par garīgām lietām.
Pirmo bērnu Roberts nolēma dzemdēt mājās. Jā, jā, Roberts nolēma – tā mūsu senči darījuši, viņš teica. Pie ārstiem Vitai nebija jāiet uz atrādīšanos, jo mūsu senči tā nebija darījuši. Vitai atlika tikai piekrist, jo viņa ļoti mīlēja savu skaisto un iznesīgo vīru. Roberts gan bija mēģinājis sarunāt vietējo feldšeri, lai esot gatava pieņemt mājas dzemdības, kad tā stunda būs situsi, bet feldšere atteicās. Un kā lai viņi tiek līdz slimnīcai, ja Roberts par pareizāko pārvietošanās līdzekli uzskatīja mežniecības zirgu?
Labi, ka tieši tajā laikā ciemos bija atbraukusi Vitas mamma, citādi Roberts jau būtu atraitnis. Sākās dzemdības. Salasījies dainas, Roberts pats kūra pirti, sildīja ūdeni, brauca pēc feldšeres. Vismaz viņam bija tāds priekšstats, ka dzemdības nozīmē daudz silta ūdens, jo dainās bija rakstīts, ka dzemdēt pirtī esot visveselīgāk, tā esot no baktērijām tīrākā, gluži vai sterila vide.
Tomēr Vita kļuva nemierīga. Viņa patiešām saprata, ka joki mazi, ka spēlēšanās „senajos laikos” viņai var kļūt par pēdējo rotaļu. Par spīti uz Roberta protestiem, kad patiešām kā vecos laikos ieradās feldšere, viņa pat apraudājās, lūdzot mammu aizvest meitu uz slimnīcu. Šķērsguļa.
Ja kāds zinātu, cik daudz laika un naudas tika tērēts, lai veiktu naturālo preču apmaiņu! Robertu var nosaukt par pieaugušu pusaudzi. Viņam patika pats process, ka apkārt grozījās viņam līdzīgi cilvēki. Kā pusaudzim Robertam būtiskāk bija simt draugu nekā simt latu, par kuriem varētu atvieglot sievas mājas soli. Vecos laikos teiktu: kas viegli nāk, tas ātri aiziet.
Roberta attieksme pret darbu bija vieglprātīga: ah, nu, kas ir? Audzēsim šodien vistas – pārdosim olas, rīt audzēsim aitas – pārdosim vilnu! Bet iesākto Roberts nepabeidza līdz galam – aitu aploku neizbūvēja, aitas sabēga mežā. Bieži vien lika visu nopelnīto naudu uz vienas kārts – par lielu naudu iegādājās nelielu siera gatavojamo mašīnu, bet govs tik daudz piena nedeva, turklāt mašīnas darbināšanai vajadzēja trīsfāžu elektrību. Ģimenes nauda palidoja vējā, neizmantotā sierotava rūsēja pagalmā. Pieaugušajam–pusaudzim ir ļoti grūti kaut ko nopelnīt, bet vēl grūtāk – saglabāt naudu. Roberts neprata atšķirt galveno no otršķirīgā, un, kad atbrauca viesi, viņi labāk runājās, nekā visi kopā tika aicināti pļavā savākt sienu.
Vita pēc otrā vai trešā bērna piedzimšanas neizturēja – pieprasīja elektrību mājās. Un veļasmašīnu! Atteicās veļu velēt pēc a la Straumēni technoloģijām. Kas iedeva naudu līnijas ievilkšanai? Pareizi uzminējāt – mamma. Tagad Vita strādā pašvaldībā (regulāri saņem algu), pati brauc ar auto (nauda vajadzīga degvielai), saremontējusi skaisto mežsarga māju (tam vajadzēja līdzekļus) un mīlošām acīm uz savu Robertu skatās kā uz delverīgu pusaudzi. Labi, ka ģimenei ir nauda.
Nejaukt desu ar striķi
Ko es te visu laiku skandinu – nauda, nauda, nauda? Lienei un Leonīdam par naudu nevajadzēja rūpēties. Leonīds ar naudu prata rīkoties kā pieaudzis cilvēks. Vīra attieksme pret naudu bija veselīga preču/naudas apmaiņa. Kādreiz viņš aizrāvās par daudz, visur sastādīja tulpes, pavasarī otru porciju uzziedināja, katrs salāts bija audzēts, lai piepildītu teicienu, kā veci ļaudis saka, viss pārdošanai.
Atceraties sievasmātes draugu kinofilmā „Mans draugs nenopietns cilvēks”? Lūk, tas viņš – pieaugušais–pieaugušais! Arī Lienei nebija bēdu par naudu –tā vienmēr bija. Par negatīvām blaknēm Liene uzskata, ka vīrs rīkojās kā varmāka, bija paskops. Apsaukāja vīru par darbaholiķi, kuru neinteresē garīgas vērtības – ne grāmatas lasa, ne ar viņu parunājas, bet viņa sēž mājās. Muļķības, mēs, viņas draudzenes, teicām – viņš tikai prasīja nopietnu attieksmi pret naudu arī no tevis: kur tērējusi, ko pirkusi un par cik? Loģiski! Uz Lienes kunkstiem “Leo, cietsirdi, tu esi gatavs pārdot pat mani izpriecām!” Leonīds atbildēja saprātīgi: “Paga, nejauc biznesu ar dzīvi!”
Lienei apnika atskaitīties. Noriebās, ka vīrs vēlas līst viņas personīgajā dzīvē, un viņa pateica, ka aiziet. Lepni paņēma bērnus un aizgāja pie mammas. Iestājās pat kādā darbā. Nagus grauzīšu, viņa teica, bet naudas vara nesabojās manus bērnus. Viss bija skaisti un ar atvēzienu, līdz Lienei uzteica darbu. Liene kādu laiku patiešām pagrauza nagus. No mammas pensijas un bezdarbnieka pabalsta iztika neilgu laiku.
Reiz, ejot pa ielu, satika Leonīdu. Arī viņa darbavietā bija notikusi štatu samazināšana, Leonīds palicis viens un bez tik lielas naudas, kā bija pieradis. Miniet vienu reizi – kā viņi dzīvoja turpmāk? Jā, kopā. Kad nebija naudas, viņi cepa sīpolus, bet iekšēji vienmēr atcerējās, ka agrāk ēduši mednieku desiņas! Pieticīgi kļuva viņu prieki salīdzinājumā ar to dzīvi, kāda viņiem bija bijusi ar naudu. Un, kaut arī Leonīds sievai teica: “Es tevi mīlu arī paššūtā štāpeļa kleitā!”, Lienei bija žēl bijušās godības.
Leonīds nespēja to atzīt, ka viņam var neveikties, un cieta. Bija drūms. Liene atzīst, ka toreiz viņa izjutusi, kā tas ir, kad naudas ir tik, cik ir, – maz. Par ko maksāt – par elektrību vai par mammas uzturēšanos slimnīcā? Samaksāt par gāzi vai pārskaitīt dēlam studiju naudu? Ko pirkt – putraimus un grūbas vai mazos cūku kartupelīšus no zemniekiem par pieciem santīmiem kilogramā? Zivi vai katram ģimenes loceklim limitētu gaļas šķēli? Rīkot pieticīgus svētkus vai tāpat pasniegt saknibinātas, aizkustinoši mīļas, bet lētas dāvaniņas?
Leonīdam vienu brīdi bija pat vienalga, viņš iekrita depresijā. Liene nespēja ar sajūsmu cept pensionāru kūku no paniņām, sodas, miltiem, pusglāzes cukura, rotājot ar upeņu ievārījumu. Viņai, kas kūkas cepa no putukrējuma un svaigām zemenēm, kūka no paniņām spiedās rīklē.
Būtu liekulīgi teikt, ka, dzīvojot kopā bez naudas, viņi satuvinājās. Viņa mācījās negribēt. Viņi togad nebrauca uz kalniem slēpot, un Liene teicās negribam braukt uz „karībām” sauļoties siltās jūrās, ko viņa parasti darīja pļurainās ziemās. To laiku Liene tagad nosauc par laiku nekurienē. It kā ārpuslaikā un netelpā, it kā viņi atrastos lidmašīnā, kas pacēlusies starp divām lidostām, bet nav zināms, cikos nonāks galapunktā, kam dots saprātīgs nosaukums: pārticīga ģimenes dzīve.
Būt naudīgai ģimenei vai nebūt? Lūk, hamletisks/šekspīrisks jautājums. Kā atrast labāko vidusceļu, lai nograutu valdošo tipisko mītu, ka trūcīgākas ģimenes dzīvo sirsnīgāk, bet bagātie ģimenēs dzīvo atsvešinājušies? Dzīvot no rokas mutē, bet priecāties par dzīves sīkumiņiem vai tomēr dzīvot ar naudu un turklāt tā, kā vēlas, un neknapinoties?
Varbūt nauda tomēr ir Dieva žēlastība? Varbūt ir labāk ģimenei pamosties skaistā, labā mājā, kopā paēst pilnvērtīgu maltīti, kopā ceļot, kopā iekārtot tādu sapņu dārzu, kādu vēlas, un nodzīvot mūžu, neskaitot grasīšus? Jauna mākslinieku ģimene – Inga un Jānis – to atskārta pirms kāda laika, atklājot paši savu pilsētu, ko sauc savdabīgi: Piepildīto Vēlmju pilsēta. Varat ticēt, varat neticēt.
Kāda māksliniekiem iztikšana? Te nauda ir, te tās var nebūt. Kad Inga izlasīja internetā par iespēju ceļot un veidot savu dzīvi tā, kā pati vēlas, viņa nolēma, ka tas ir joks. Inga joka pēc bija iebridusi dziļos ezoterikas ūdeņos, kad viņu ieinteresēja vēstījums par Vēlmju pilsētas esamību. Viņa nolēma pacelt zem e-tīkla pārklājuma paslēptos brīnumus. Atklāja Pilsētu!
Ingai tas bija kā ceļojums sevī un vienlaikus Visumā: “Izlasīju, ka esot jāatrod brīdis, kad jābūt vienam pašam. Jāiekārtojas ērti, dziļi jāieelpo un jāaizver acis. Savā priekšā jāiedomājas durvis vai vārti. Lai kādi tie būtu, tie ir vārti uz Pilsētu, kur piepildās visas vēlmes. Paver vārtus, nebrīnies. Lai kādu pilsētu un tās iedzīvotājus redzēsi, tā būs tava Vēlmju pilsēta. Pēc tam jāsagaida pavadonis. Lai kas tas arī būtu, uzticies tam – vai tas ir kāds eņģelis vai pat dzīvnieks. Abi kopā ieejiet Pilsētā.
Ko visvairāk vēlies? Saki tūlīt, šauj laukā! Naudu? Bet protams, nekaunies, tas nav nekāds tabu! Pavadonis pavadīs līdz Bankai. Lūdzu, te veidlapiņa! Iztēlojies, ka saņem veidlapu, ka ieraksti, cik lielu summu vēlies un kādam mērķim. Vēlies jaunu māju, dzīvokli, ceļojumu? Tā arī ieraksti! Otrā veidlapā ieraksti, ko apsolies dot pretī, – labestību, pašaizliedzību, cītīgu darbu vai kaut ko konkrēti, ko tiešām var izpildīt. Ja šaubies, cik daudz naudas prasīt, pajautā pavadonim, tas pateiks. Vari tajā brīdī jautāt pavadonim jebkādu jautājumu, kas nomāc, apsoli, ka pajautāsi nākamreiz.
Iedomājies, kā tu saņem naudu, kā aiznes to mājās. Pēc tam atvadies no sava pavadoņa, pateicies tam par palīdzību un... atgriezies te un tagad. Realitātē. ”
Palīdzību un atbildes uz vīzijas Pilsētā uzdotajiem jautājumiem cilvēks saņem reālajā dzīvē. Inga uzskata, ka cilvēka smadzenes no Visuma nepārtraukti saņem informācijas plūsmu par tā notikumiem un tīru kvantu enerģiju: “Zināt, kas ir datu uztvērējs? Smadzenes, kas pārveido informāciju idejās, domās, ko pēc tam realizē materiālajā pasaulē! Visums dod to, ko jautātājs vēlas. Un es zinu, ka gribu, lai mana ģimene ir pārtikusi. Lai mums dienišķās maizītes pietiek, lai man visa kā būtu tik daudz, lai es citiem varētu dot.”
Inga bija lūgusi naudu dzīvokļa modernizēšanai un remontam. Dažādu negaidītu sakritību dēļ Ingai un Jānim patiešām kā no gaisa nokrita iespēja nopelnīt. Viņi saņēma piedāvājumu piedalīties kādā ar mākslu saistītā projektā. Dzīvokli toreiz saremontēja.
Tagad Inga šajā Vēlmju pilsētā paviesojas biežāk. Inga aiziet, sastop savu pavadoni, kopā izstaigā Pilsētu, ieiet Bankā, palūdz aizdevumu, apsola darīt labus darbus. Pabeidzot stāstījumu, Inga piebilst: “Mīlestība mums ir, un labi, ka nauda arī turas. Zinu, ka manai ģimenei nauda noder. Un, kad būs bērni, tad vēl jo vairāk!”
