Kārli noslepkavoja klasesbiedrs ar astoņiem naža dūrieniem

Sabiedrībai par šo aukstasinīgi pastrādāto noziegumu ir maz zināms, un pavisam absurds ir fakts, ka slepkava ir brīvībā – Noriks apcietinājumā nav pavadījis ne mirkli, vienīgi dažas dienas slimnīcā policijas apsardzē, lai arī pastrādāts smags noziegums, cinisks un reizē bezjēdzīgs, un pierādījumu pret slepkavu netrūkst.

Jau slepkavības naktī Noriku nogādāja nevis policijā, bet slimnīcā – it kā smaga veselības stāvokļa dēļ, viņš, bēgot no nozieguma vietas, izlēca no trešā stāva. Tikai jau četras dienas vēlāk Noriks bija tik ļoti atlabis, lai viņu izlaistu no slimnīcas, bet apcietinājums kā drošības līdzeklis tā arī nav piemērots. Pēc neoficiālas informācijas, policijā atzinuši, ka vērsties ar šādu prasību tiesā nebūtu vērts, jo Noriks ir nepilngadīgs, agrāk nesodīts, tiesa arī ņemtu vērā, ka viņš bija ievietots slimnīcā. Bet vēlāk, laikam ritot, kā arguments kalpotu tas, ka nav veicis jaunus noziegumus, neraugoties uz to, ko jau ir izdarījis.

10. janvāra rītā Norikam jāstājas Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšā. Līdz pat jūnijam viņš ir klusējis, atsakoties sniegt liecības. It kā nekas nebūtu bijis, Noriks staigā pa ielu, vasarā sev par šoku viņu braukājam ar divriteni Rīgas centrā redzēja Kārļa māsa. Vienīgi Teikas vidusskolā, kur mācījās vienā klasē ar upuri, slepkava nav atgriezies, taču pie mācību iestādes grozāmies ir redzēts un bijušajos skolas biedros tas rada satraukumu un bailes. Vietā vaicāt, kam īsti Latvijā kalpo likuma vara. Būtībā tie, kas atstāj brīvībā briesmoni, uzskatāmi par līdzatbildīgiem viņa noziegumā.

Atkal juristi...

Iespējams, tiesā aizstāvība kā argumentu minēs aizstāvēšanos. Tas gan būtu visai absurdi – Kārlis bija astoņas reizes sadurts mugurā, skarot visus dzīvībai svarīgos orgānus. Turklāt ekspertīze pierādījusi, ka uzbrukuma laikā Kārlis gulējis miegā...

Norika māte ir liela valsts uzņēmuma juridiskās nodaļas vadītāja, pirms vairākiem gadiem bijusi prokurores amatā, tātad likumus zina labi un var tos izmantot sava dēla labā. Ja viņa ir piesegusi dēlu ar meliem, tad riskē kļūt par līdzatbildīgu, šāda iespēja gan ir tikai kā versija.

Par Norika advokātu pašlaik ir nolīgts Armands Šūmanis – tas pats, kurš aizstāvēja kino slepkavu Nikolaju Zikovu, pieprasot viņu, ne vairāk, ne mazāk, kā attaisnot. Zikovam tomēr piespriesti 17 gadi cietumā, spriedums gan ir pārsūdzēts Augstākajā tiesā. Norikam kā nepilngadīgajam maksimāli draud desmit gadi nebrīvē, kas arī ir visai niecīgs sods par tik nežēlīgu noziegumu.

Kārļa māte Ingrīda nu jau spēj runāt par pārdzīvoto, lai arī viegli tas nav. „Noriks bija mana dēla labākais draugs, abi mācījās Teikas vidusskolā un no pirmās klases draudzējās, viņš pie mums viesojās daudzas reizes, un es nekad neiebildu. Kārlis bija ļoti draudzīgs, labsirdīgs, bet viņam pašam nekur īpaši iet nepatika, draugi nāca pie viņa,” stāsta Ingrīda.

2011. gada 17. decembra vakarā Ingrīda devās mājās, sapirkusi saviem tuvajiem Ziemassvētku dāvanas. „Kāpu ārā no tramvaja, kad piezvanīja Kārlis, stāstot, ka Noriks viņam daudzas reizes zvanījis, aicinot it kā uz kādas meitenes dzimšanas dienas ballīti,” atceras māte.

Dēls pēc treniņa sporta klubā, izcilājies svarus, bijis noguris un nekur negribējis iet, palūdzis māsai, lai pasaka, ka viņš guļ, bet Noriks neatlaidies. Mātei Kārlis bildis, ka varbūt ies, varbūt ne, bet Noriks palikšot pie viņiem pa nakti. Ne pirmo reizi, un Ingrīda neiebilda. Pārnākot mājās, viņa vēl sastapa dēlu, kurš, lai arī samiegojies, tomēr ap pusnakti aizgājis. Patiesībā viņam nepaticis tusēties apkārt.

„Man bija ļoti jocīga sajūta, ka neesmu viņam līdz galam pateikusi,” nopūšas Ingrīda. Viņa pat gribējusi Kārlim piezvanīt, bet todien mājā sabojājies lifts un ko nu dzenās dēlu šurp un turp. Vēlu naktī kopā puiši atgriezās un devās pie miera Kārļa guļamistabā.

Ar nazi no saimnieku virtuves

„Ap četriem rītā izdzirdēju kliedzam meitu – mamm, Kārlis sadurts!” Ingrīda paķēra halātu un skrēja uz dēla istabu. Skats bija šaušalīgs, visur bija asinis, Kārlis gulēja uz grīdas, māte vēl dzirdēja dēla pēdējo elpas vilcienu... Meita izsauca „ātros”, šā dienesta reakcija vēlāk pārsteigusi pat policiju – vairākas reizes pārvaicāts, vai zvanītāja ir pārliecināta par to, kas noticis.

Ingrīda ar šausmām ieraudzīja, ka dēlam no aizmugures ir izdurts nazis, asmens bija izgājis cauri sirdij. Nazis bija paņemts no ģimenes virtuves, tas pats, ar kuru Ingrīda divas dienas iepriekš savai dzimšanas dienai bija griezusi salātus... Ekspertīzē pēc tam precīzi konstatēja, ka Kārlim durts astoņas reizes. „Viņš tikai bija ļoti stiprs un kādā brīdī piecēlās kājās, pirms nokrita,” nopūšas Ingrīda.

Noriks bija pazudis, dzīvoklī pametot savas drēbes un mobilo tālruni. Ingrīda paķēra tālruni un piezvanīja viņa mātei, pavēstot, ka Kārlis ir nogalināts, un vaicājot, vai nezina, kur ir Noriks. Viņa māte atbildēja, ka ir jau zvanījusi Norikam – tad Ingrīda saprata, ka tas ir viņa telefons, kas skanējis dzīvoklī. Vēlāk atklājās, ka mātei Noriks pateicis, ka paliks pa nakti pavisam pie cita klasesbiedra, ar kuru pat sarunājis, lai vajadzības gadījumā viņš apstiprina šos melus.

Tajā brīdī šausmu pārņemtie mājinieki vēl nezināja, ka pēc baisā nozieguma Noriks nolēcis no viņu balkona trešajā stāvā. Lai arī preses ziņās uzreiz pēc tam izskanēja, ka viņš ir kritienā lauzis mugurkaulu, tas ir visai pārspīlēti. Apakšveļā, krekliņā, zeķēs, bez apaviem Noriks bija gājis pa ielu, kur nejaušam garāmgājējam palūdzis mobilo tālruni, lai izsauktu „ātros”. Vēlāk gan šis vīrietis, gan mediķi apliecinājuši, ka Noriks bijis pie skaidras saprašanas.

Kad pirmajā klasē Noriks atnāca uz skolu, viņš bijis visai noslēgts, un tieši Kārlis, labsirdīgs būdams, viņu uzrunājis, un abi iedraudzējušies. Nekādus strīdus starp viņiem nav manījusi ne Ingrīda, ne klasesbiedri, slepkavības motīvus joprojām var tikai minēt. Iespējams, kaut kur Norika zemapziņā ir slēpies naids pret Kārli, kurš paticis meitenēm un vispār cilvēkiem. „Viņš patika visiem, gan skolā, gan kaimiņiem, no viņa nāca laba enerģija,” saka Ingrīda. „Nekāds iemesls nevar būt par attaisnojumu, ja aukstasinīgi nogalina savu labāko draugu viņa mājās, iepriekš izplānojot. Ja viņš nedabūs desmit gadus, kas arī ir maz, es gribētu zināt, kāpēc.” Būdama garīgs cilvēks, Ingrīda par spīti sāpēm tic, ka dēls ir kādā labākā vietā, bet šajā pasaulē tik un tā jāuzvar taisnīgumam.