Valodnieks: no augstākās izglītības nedrīkst „izmest” latviešu valodu
Teikt, ka augstākajā izglītībā ir jāpalielina angļu valodas loma, kā to pēdējā laikā uzsver izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, ir bezatbildīgi. Tādā veidā mēs mazinām latviešu valodas lomu, to pasludinot par mazvērtīgāku nekā „lielās valodas”, saka Valsts valodas centra direktors.
Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš intervijā „Latvijas Avīzei” norādījis, ka pēdējā laikā no Izglītības un zinātnes ministrijas nākuši ļoti aplami signāli par valsts valodas lomas samazināšanos augstākajā izglītībā. Viņš teica:
„Tie ir nepareizi gan no valodas politikas viedokļa, gan melīgi pēc būtības. Jo apgalvot, ka ir kāda zināšanu joma, kuru nevar pasniegt kādā valodā, būtībā ir mīts, kuru šeit Baltijā 19. gadsimtā uzturēja vai nu daži īpaši konservatīvi vācieši, kas sacīja – izglītots latvietis ir absurds, jo viņš taču mācās vācu valodā, vai aktīvi rusifikatori, kas teica, ka nav vajadzīgs latviešu valodā mācīt kaut vai matemātiku. Tāda apgalvojuma pamatā ir ideja par kādas valodas nepilnvērtību, un tādas idejas paušana stiprina krievu valodu. Jo neviens nemēģina teikt, ka, raug, krievu valodā nevarētu izteikt kaut ko. Bet par valsts valodu nez kāpēc cilvēki, kas atbildīgi par izglītību, šādas frāzes izsaka un nebūt par to nekaunas. Ja ko tādu sacīja Rīgas mācību apgabala kurators Levšins 19. gadsimta deviņdesmitajos gados, pamatodams latviešu tautskolu pārkrievošanu, skaidrs, kāpēc viņš to darīja, bet tagad šādas frāzes nepiedien izteikt cilvēkiem, kas strādā neatkarīgas valsts Izglītības ministrijā.
Mums ir absolūti skaidri jāapzinās likumsakarība, par ko ir pārliecinājušās vairākas Eiropas valstis, tostarp Zviedrija: krasi palielinot angļu valodas lomu, tas notiek tikai uz vietējās valodas rēķina. Ja finanšu vai datorzinībās pārejam tikai uz studijām angļu valodā, tad skaidrs, ka nebūs šo vietējo terminu, nebūs mācību grāmatu savā valodā, viss būs tikai angliski.
Un noteikta daļa šajā valodā tiks zaudēta, tā neattīstīsies. To secinājušas jau vairākas valstis – Dānija, Zviedrija, daļēji Nīderlande. Un tad nonāk pie vislielākā absurda – ka terminus vietējā valodā zinās un lietos tikai tulks, kurš tulko ES tiesību aktus savas valsts valodā.”
