Kandavniece Ieva Bunģe svin 104. dzimšanas dienu. Apsveicam!
Kandavas pagasta „Sileniekos” 25. janvārī savu 104. dzimšanas dienu svin Ieva Bunģe. Viņa ir viena no aptuveni 350 Latvijas iedzīvotājiem, kuri pārkāpuši 100 gadu slieksni, kā arī viena no 40 Latvijas cilvēkiem, kuri dzimuši 1909. gadā.
Ievas Bunģes mūžs ir ne tikai gadiem bagāts, bet arī bijis darbīgs, sūrs un vienlaikus labestības, sirdssiltuma un dzīvesgudrības piepildīts, raksta laikraksts „Neatkarīgās Tukuma Ziņas”.
Jubilāre teic, ka viņai dzīvē paveicies, jo blakus bijuši labi cilvēki. Tā bijis bērnībā, jaunībā, kolhoza laikos un ir vēl šodien. Diendienā kundzei līdzās ir dēls Visvaldis, kura plecos arīdzan krietni gadi – septītais gadu desmits. Dēla ģimene dzīvo Rīgā, un laiku pa laikam atbrauc uz laukiem savus mīļos apciemot. Kaut arī jubilāres acis vairs nav tik redzīgas un ausis dzirdīgas kā kādreiz, māmuļu joprojām interesē ne tikai tas, kā savējiem ģimenē klājas, bet arī kas notiek tuvā un tālākā apkaimē, kas novadā un ko jaunu vēstī televizors un avīzes, raksta „Neatkarīgās Tukuma Ziņas”.
Sirmās kundzes dēls Visvaldis stāsta, ka māte vispirms līdz precībām dzīvojusi Kandavas „Remesos”, Kandavas pašvaldības portālā kandava.lv raksta novada sabiedrisko attiecību speciāliste Dagnija Gudriķe.
Pēc apprecēšanās Bunģe pārcēlusies uz „Silnieku” mājām, kur dzīvo arī šobaltdien. Dēls, kurš nu jau desmit gadus uzņēmies rūpes par māti, piedzimis, kad mammai bijis 31 gads. Tāpat kā lielākajai daļai latviešu arī Ievai Bunģei nav gājis secen Staļina represiju laiks. Viņas mamma Emīlija un brālis Vilis 1949. gadā tika izsūtīti uz Tomskas apgabalu, no kurienes Ievas mamma neatgriezās.
Pati Ievas kundze līdz 80 gadu vecumam strādājusi kolhozā „ Komūna”, vīrs Jānis aizgājis mūžības ceļos jau 70 gadu vecumā – 1970. gadā.
„Es pats 32 gadus nostrādāju par ātrās palīdzības šoferi, bet desmit gadus Rīgas autobusu parkā,” stāsta Bunģes dēls. „2003. gada decembrī aizgāju pensijā un pārcēlos dzīvot pie mammas, viņa kļuva švakāka, vajadzēja kādu, kas palīdz mājas darbos. Līdz 90 gadu vecumam mamma vēl turēja govi, gāja mājas darbos. Zāles viņa nelabprāt lieto, ar dažādām tējām ārstējas, miežu, cigoriņu un ozolzīļu kafija viņai garšo. Rupjmaize ir tā mīļākā, tagad gan daudz nevar šo kārumu atļauties, par smagu. „Activia” un „Actimel” dzeram rītā un vakarā, daudz biezpienu ēdam un protams, augļus. Tādu vieglāku barību. Saldumus mamma nemīl, tos mazāk.”
Visvaldis stāsta, ka mamma viņu joprojām dikti uzpasējot, kā tik viņš kaut kur ejot, tūlīt uztraucoties, kad būšot atpakaļ. Par savu kundzi un bērniem, kura dzīvo Rīgā, Visvaldis saka: „Sieva man Rīgā pieskata savu mammu, kurai 90 gadi un slikta veselība. Braucu pie viņas ciemos, vai arī viņa ar bērniem pie manis. Tāda interesanta tā dzīve vecumdienās sanākusi.”
Lai gan pēdējo gadu Ieva Bunģe pārvietojas ratiņos, slikti dzird un acu gaišums arī vairs nav dzidrs, tomēr viņa nav zaudējusi interesi par dzīvi apkārt, klausoties radio vai televīziju, pārrunā notikumus ar dēlu, un ļoti bieži gremdējas atmiņās par pagājušām dienām. Atmiņa viņai esot apbrīnojama, tepat pagājušos Ziemassvētkos kopā ar visiem dziedājusi, visām dziesmām vārdus zinājusi un tēvreizi bez aizķeršanās noskaitījusi. Viņas mūžs ir īsta vēstures grāmata – latviešu sievietes mūžs no pirmsrevolūcijas, Ulmaņlaikiem un pasaules kariem, Staļina represijām, kolektivizāciju, padomju gadiem un „perestroiku” , līdz Latvijas brīvības atgūšanai, raksta kandava.lv.
